Streindžs stāvēja bibliotēkas tālākajā galā. Viņš izskatījās stipri kalsnāks, nekā misteram Norelam bija palicis prātā. Skūdamies viņš nebija pārlieku centies, un viņa mati bija izspūruši. Kad misters Norels piegāja viņam klāt, viņš neatrāva skatienu no grāmatas, ko turēja rokā.
Norvičā 1124. gadā — septiņi cilvēki,— viņš lasīja. — Četri eisgartieši 1151. gada Ziemassvētkos, divdesmit tris ekseterieši 1201. gadā, viens no Haze- sidžas Dcrbīšīrā 1243. gadā — visi noburti, nolaupīti un aizvesti uz Elfu zemi. Viņam tā ari neizdevās to novērst.
Streindžs runāja tik rāmā garā, ka misters Norels — kurš puslīdz gaidīja, ka viņam kuru katru bridi trieks virsū burvju šautru, — atskatījās, meklēdams, vai bibliotēkā neatrodas vēl kāds.
Kā, lūdzu? — viņš pārjautāja.
Džonam Askglāsam, — Streindžs atbildēja, vēl aizvien nepagodinādams viņu ar skatienu. — Viņam neizdevās novērst to, ka elfi zog kristīgos vīrus un sievas. Kāpēc es esmu iedomājies, ka man būs pa spēkam tas, ko viņš nejaudāja? — Viņš atsāka lasīšanu. — Man patīk jūsu labirints, — viņš vienā mierā ieminējās. — Vai jūs izmantojāt Hikmenu?
Ko? Nē. De Čepu.
De Čepu? Nevar būt! — Streindžs pirmo reizi palūkojās uz savu skolotāju. — Man visu mūžu ir licies, ka viņš bija nenozīmīgs pētnieciņš, kuram galvā nekad nav rosījusies neviena oriģināla doma.
Viņš nav pa prātam tiem, kam patīk ārišķīgi maģijas paveidi, — misters Norels tramīgi atbildēja, savā prātā zīlēdams, cik ilgi Streindžs paliks tik uzvedīgs un pieklājīgs. — Viņu interesēja labirinti, burvju takas, burvestības, kas iedarbojas, ja cilvēks zināmā secībā izstaigā dažādas kāpnes un līkumus — tamlīdzīgas lietas. Belāzisa "Norādījumos" ir garš viņa maģijas apraksts… — te viņš apklusa, — …jūs to neesat redzējis. Vienīgais eksemplārs atrodas šeit. Trešajā plauktā pie loga. — Viņš pagriezās, lai parādītu, un ieraudzīja, ka plaukts ir tukšs. — Vai varbūt uz grīdas. Tajā kaudzē.
Pēc brīža ieskatīšos, — Streindžs pieklājīgi atbildēja.
Arī jūsu labirints bija visnotaļ cienījams, — uzteica misters Norels. — Es pusi nakts nopūlējos, lai no tā izkļūtu.
Ē, es darīju tāpat kā citreiz, — Streindžs nevērīgi attrauca. — Nokopēju jūsu labirintu un mazliet to uzlaboju. Cik ilgs laiks pagājis?
Kā, lūdzu?
Cik ilgi es sabiju Tumsībā?
Kopš decembra sākuma.
Un kāds mēnesis ir tagad?
Februāris.
Trīs mēnešus! — Streindžs iesaucās. — Tikai trīs mēnešus! Man likās, ir pagājuši nez. cik gadi!
Misters Norels daudzkārt bija iztēlojies, kā norisināsies šī saruna. Streindžs viņa prātā allaž bija saniknots un brēca pēc atriebības, savukārt viņš pats citu pēc cita cēla priekšā iespaidīgus apsvērumus sev par attaisnojumu. Nu beidzot abi stāvēja aci pret aci, un Streindža bezbēdība viņu atstāja gluži bez padoma. Atgriezās tālās sāpes, kas jau sen smeldzināja mistera Norela sīko, i/kaltušo dvēselīti. Tās izstiepa nagus un ņēmās viņu plosīt. Burvim sāka trīcēt rokas.
Es biju jūsu ienaidnieks! — pār viņa lūpām izlauzās kliedziens. — Es iznīcināju jūsu grāmatu, atstādams vienu vienīgu eksemplāru — man pašam! Es nomelnoju jūsu vārdu un vērpu pret jums viltu! I.aselzs ar Drolaitu visiem iegalvoja, ka jūs noslepkavojāt savu sievu! Es pieļāvu, ka visi tam notic!
]ā,— piekrita Streindžs.
Bet tās taču ir briesmīgas ļaundarības! Kāpēc jūs nemaz neesat dusmīgs?
Pēc visa spriežot, arī Streindžam šķita, ka šis ir loģisks jautājums. Viņš brīdi
domāja.
Man liekas, es nedusmojos tāpēc, ka pa šo laiku esmu pieredzējis neaprakstāmas lietas. Esmu bijis koki un upes, kalni un akmeņi. Esmu runājis ar zvaigznēm, ar zemi un vēju. Ja cilvēks ir pabijis gultne, pa kuru plūst visa angļu maģija, viņš vairs nevar būt tāds pats kā iepriekš. Jūs gribat sacīt, ka agrāk es būtu dusmojies?
Misters Norels pamāja.
Streindžs pasmaidīja savu veco, ironisko smaidu.
Varat būt mierīgs! Gan jau es atkal sākšu dusmoties. Pēc kāda laika.
Un to visu jūs darījāt tikai tāpēc, lai man ieriebtu? — jautāja misters Norels.
Lai ieriebtu jums? — Streindžs izbrīnīts atkārtoja. — Nē! Es to darīju, lai glābtu savu sievu!
Pēc šiem vārdiem iestājās klusums, kura laikā misters Norels atklāja, ka nespēj skatīties Streindžam acīs.
Ko jums no manis vajag? — viņš klusi jautāja.
To pašu, ko vienmēr — jūsu palīdzību.
Lai atburtu jūsu sievu?
Jā.
Misters Norels apsvēra dažādas iespējas.
Vislabvēlīgākais brīdis parasti ir, kad zavestam aprit simtā gadskārta, — viņš sacīja. — Ir vairāki rituāli…
Pateicos, — Streindžs atteica, un viņa balsī visai jaušami skanēja kādreizējais sarkasms, — bet es laikam biju cerējis atrast ko tādu, kas iedarbotos ātrāk.
Visi šādi nolīgumi un burvestības izbeidzas līdz ar nozavētāja nāvi, bet…
O, jā! Nozavētāja nāve! — Streindžs dedzīgi uzķēra. — Es Venēcijā bieži par to domāju. Manā rīcībā bija visa Anglijas maģija, un es varētu viņu nogalināt neskaitāmos veidos. Ietriekt bezdibenī; sadedzināt ar zibeņiem; atraut no zemes kalnus un nogāzt tos pār viņu. Ja uz spēles būtu likta mana dzīvība, es noteikti būtu mēģinājis ko tādu izdarīt, — bet runa ir par Arabcllas brīvību; ja man misētos — ja es pats aizietu bojā — tad viņai uz mūžīgiem laikiem būtu jāpaliek verdzībā. Vajadzēja meklēt citu veidu. Un es sapratu, ka visā pasaulē ir viens vienīgs cilvēks — viens vienīgs visās pasaulēs, visos laikos —, kurš zina, kā lai es sakauju savu ienaidnieku. Cilvēks, kurš spēs dot man padomu. Es sapratu, ka ir pienācis laiks viņam pajautāt.
Mistera Norela vaigs pauda neizsakāmas bažas.
Ak tā, bet man jums jāteic, es vairs neuzskatu, ka esmu par jums pārāks. Jā, tiesa, es esmu daudz vairāk lasījis, un palīdzēšu jums, kā vien spēšu, bet es nevaru jums apliecināt, ka man viss katrā ziņā izdosies labāk nekā jums.
Streindžs savilka uzacis.
Ko? Es neko nesaprotu. Es taču nerunāju pārjums! Es runāju par Džonu Askglāsu. Es vēlos, lai jūs man palīdzat šurp ataicināt Džonu Askglāsu.
Misteram Norelam aptrūkās elpas. Likās, pat gaiss visapkārt sāk vibrēt, itin kā tuvumā būtu noskanējusi zema nots. Viņu gandrīz fiziski sāka žņaugt apkārtējā tumsa, jaunās zvaigznes tur, augšā, sastingušo pulksteņu klusēšana. Iās bija viens milzīgs, melns mirklis, kas nebeidzās un nebeidzās, spieda viņu pie zemes, smacēja. Šai mirklī viņam itin nemaz nebija grūti noticēt, ka Džons Askglāss nekur tālu nav jāmeklē — viņš ir vienas burvestības attālumā: tumšās ēnas bibliotēkas tālākajā stūrī ir viņa apmetņa krokas, dūmi, kas gaisā kūpēja no lāktījošajām svecēm, ir kraukļi pie viņa bruņucepures.
Streindžu nekādas mūžības bailes nemocīja. Viņš pieliecās un pasmaidīja iešķību, dedzīgu smaidu:
Nevajag šaubīties, mister Norel, — viņš čukstēja. — Noņemties ar lorda Liverpūla darbiņiem ir pārlieku garlaicīgi. Jūs taču arī pats to apzināties. Klintis un liedagus lai citi sargā burvji! Drīz viņu būs pulku pulkiem, lai jau strādā! Mēs ar jums paveiksim kaut ko dižāku!
Atbildes vietā — atkal klusums.
Jums bail! — Streindžs izmeta, īgni atliekdamies taisni.
Bail! — misters Norels vairs nespēja valdīties. — Vai tas kāds brīnums, ka man bail? Nebaidīties būtu neprāts — pilnīgs neprāts! Bet ne tas ir galvenais.
No tā nebūs jēgas. Visas jūsu cerības izrādīsies veltas. Pat ja mums izdosies viņu atsaukt šurp — un ļoti iespējams, ka tiešām izdosies, mums abiem kopā, — viņš ij negrasīsies jums palīdzēt. Karaļi nemēdz apmierināt dīku ziņkārību — un vēl jo vairāk šis Karalis!