Dīka ziņkārība? Jūsuprāt, es… — Streindžs sāka skaisties.
Nē, nē! — misters Norels steidzās viņu pārtraukt. — Es tā neuzskatu. Man tikai gribas, lai jūs saprotat, ko par to domās viņš. Vai jums šķiet, ka viņam rūp divas pazudušas sievietes? Jūs spriežat tā, it kā Džons Askglāss būtu parasts cilvēks — tāds pats cilvēks, kā jūs vai es. Viņš ir uzaudzis un skolojies Elfu balsti. Bruģu tikumi ir viņa tikumi — un gandrīz visos bruģos bija kristiešu gūstekņi — viņš pats bija viens no tiem. Viņa acīs tas nav nekas ārkārtējs. Viņš nesapratīs.
Tad es viņam paskaidrošu! Mister Norel, lai izglābtu savu sievu, es esmu pārgrozījis Angliju: esmu pārgrozījis pasauli. Es ne aci nepamirkšķinādams izsaukšu pie sevis vienu cilvēku, lai cik baigs un draudīgs viņš būtu. Diezgan runu, ser! Nav vērts par to spriedelēt. Vispirms vajag viņu šurp atsaukt. Ar ko sāksim?
Misters Norels nopūtās.
Viss jādara pavisam citādi, nekā izsaucot jebkuru citu. Ar Džonu Ask- glāsu saistītā maģija ir īpaši sarežģīta.
Kāpēc?
Nu, pirmām kārtām mēs nezinām, kā viņu saukt. Aicinot pie sevis kādu no Elfu valsts, burvim precīzi jānosauc aicināmā vārds. Neviens no tiem vārdiem, kuros mēs dēvējam Džonu Askglāsu, nebija viņa īstais vārds. Kā liecina avoti, viņu uz Elfu valsti aizveda, vēl nenokristītu — un viņš dzīvoja brugā, tā arī palicis bez vārda. "Vergs, kam nebija vārda" — tā viņš pats mēdza sevi dēvēt. Zināms, elfi viņam iedeva kaut kādu vārdu pēc sava prāta, taču, atgriezies Anglijā, viņš to atmeta. Visi zināmie pavārdi — karalis Krauklis, Melnais karalis, Ziemeļu karalis — ir citu dotas iesaukas, viņš pats tā nedēvējās.
Jā jau, jā! — Streindžam tas viss bija par gausu. — Es zinu! Bet galu galā viņa īstais vārds ir Džons Askglāss!
O, nē, nekādā ziņā! Tā sauca kādu jaunu normaņu dižcilti, kurš krita, ja atmiņa mani neviļ, 1097. gadā. Karalis — mūsu Džons Askglāss — apgalvoja, ka tas esot bijis viņa tēvs, tomēr daudzi pētnieki apšauba, vai abi vispār bija rados. Es nedomāju, ka šis vārdu un pavārdu jūklis varētu būt radies nejauši. Karalis zināja, ka viņam allaž būs pievērsta citu burvju uzmanība, un, vairīdamies no to uzmākšanās, tīšuprāt sajauca viņiem buramvārdus.
Labi, bet kas man jādara? —Streindžs uzsita knipi. — Sakiet!
Misters Norels blisināja acis. Viņš nebija radis domāt tik ātri.
Ja mēs ņemam kādus no angļu klasiskajiem ataicināšanas buramvārdiem — un es silti ieteiktu tā rīkoties, tie ir paši labākie, — tad varam uzdot buramvārdu sastāvdaļām veikt aicināmā sazīmēšanu mūsu vietā. Būs vajadzīgs sūtnis, taka un zieds. [137] [1] Trīs Anglijas tradicionālajās ataicināšanas burvestībās visbiežāk sastopamie elementi. Sūtnis uzmeklē aicināmo, taka atved to pie aicinātāja un zieds (proti, velte) neļauj tam patvaļīgi doties prom.
Ja mēs izraudzīsim ies rīkus, kuri Karali jau pazīst — labi pazīst —, tad nebūs nozīmes, vai mēs protam vai neprotam viņu nosaukt pienācīgā vārdā: rīki paši viņu uzmeklēs, atvedīs un savaņģos. Jūs saprotat?
Lai cik pārbijies misters Norels jutās, izredzes burt — un burt kaut ko nebijušu! — kopā ar misteru Streindžu viņu acīm redzami uzmundrināja.
Nē, — atteica Streindžs. — Neko nesaprotu.
Šis nams ir celts uz Karaļa zemes, tā akmeņi ir Karaļa abatijas akmeņi. Garām — tikai divsimt jardu 110 vietas, kur mēs stāvam,— tek upe; šīs upes ūdeņi bieži nesuši Karaļa krāšņo laivu. Manā virtuves dārziņā aug bumbiere un ābele — tās izaugušas no mazām sēkliņām, ko Karalis izspļāva, kādu vakaru sēdēdams abata dārzā. Lai senie abatijas akmeņi ir mūsu sūtnis; lai upe ir mūsu taka; augļi, kas nākamgad nogatavosies ābelē un bumbierē, lai ir mūsu zieds. Tad mēs varam vienkārši sacīt: "Karalis". Šie akmeņi, šī upe, šie koki citu Karali nepazīst!
Labi, — atsaucās Streindžs. — Un kādus buramvārdus jūs ieteiktu izmantot? Vai Belāzisa ir piemēroti vārdi?
Jā, trīs gabali.
Un vai tos ir vērts izmēģināt?
Nē, labāk nevajag. — Misters Norels atvēra kādu atvilktni un izņēma 110 tās papīra lapu. — Manuprāt, vislabākie ir šie. Es nemēdzu lietot ataicināšanas buramvārdus — bet, ja man vajadzētu to darīt, es ņemtu šos. — Viņš pasniedza lapu Streindžam. To rindu rindām klāja mistera Norela sīkie, akurātie burti. Augšā bija rakstīts: "Misters Streindžs. Ataicināšanas buramvārdi".
Ar šiem jūs atsaucāt pie sevis Mariju Absalomu, [138] [1] Ēnu namā, 1809. gada jūlijā, mistera Segunda, mistera Hanifūta un Henrija Vudhopa klātbūtnē.— viņš paskaidroja. — Es tos vienīgi mazliet uzlaboju. Izmetu ārā florilegium, ko jūs vārds vārdā bijāt norakstījis no Ormskērka: jūs jau zināt, es par florilegium vispār neesmu necik augstās domās, un šis likās sevišķi nejēdzīgs. Toties es pievienoju sargāšanas un glabāšanas epitomi, kā arī "mīļi lūdzu" aspergeru — kaut arī šaubos, ka šai gadījumā no tā būs kāda jēga. [139] [1] florilegium, "epitome" un "aspergers" — buramvārdu sastāvdaļu nosaukumi.
Trīspadsmitajā un četrpadsmitajā gadsimtā Anglijas elfi sevišķi čakli pievienoja savām
burvestībām pēc nejaušības principa kopā salasītu kristiešu svēto vārdus. Kristietības mācība elfiem kā bija, ta palika sveša un nesaprotama, taču viņiem ļoti patika svētie: viņi tos uzskatīja par spēcīgām maģiskām būtnēm un labprāt vēlējās nodrošināties ar to palīdzību. Sīs piesaukšanas formulas dēvēja par florilegia (burt. "puķu lasīšanu"), un elfi tās iemācīja arī saviem kristīgajiem saimniekiem. Kad Anglijā varu pārņēma protestantu ticība un svētie krita nežēlastībā, florilegia degradējās un kļuva par nesakarīgu maģisku vārdu virknējumu, ko burvji piemeta klāt saviem buramvārdiem cerēdami, ka varbūt kāds no tiem panāks vēlamo.
Epitome ir ļoti koncentrēti buramvārdi, ko iekļauj citos buramvārdos, lai tos pastiprinātu vai paplašinātu. Šai gadījumā, pievienodams buramvārdiem sargāšanas un glabāšanas epitomi, misters Norels vēlas paglābt abus burvjus no aicinātā. Aspergers ir vārdu vai burvestību apslacīšana (aspergere, latīņu vai. 'aplaistīt') "Mīļi lūdzu" aspergers mudina aicināto palīdzēt burvim.
Tagad šie buramvārdi ir tiklab mani, kā jūsu, — norādīja Streindžs. Viņa balsī nevarēja saklausīt ne visniecīgāko nenovīdības vai aizvainojuma pieskaņu.
Nē, nē! — misters Norels nepiekāpās. — Tas ir jūsu darinājums. Es tikai a plīdzin āj u m al i ņas.
Labi! Tad varam ķerties pie darba?
Ir vēl viena lieta.
Kāda?
Vispirms vajag parūpēties, lai nekas nedraudētu misis Streindžai, — misters Norels paskaidroja.
Streindžs noskatījās uz bijušo skolotāju visai greizi, it kā viņam liktos, ka par Arabellas drošību misteram Norelam gan būtu derējis domāt agrāk, taču burvis bija pieskrējis pie grāmatskapja un, uzgriezis muguru, steigšus pārlapoja prāvu sējumu.
Tas bija kaut kur Čeistona Liber Novus… Ahā, rokā ir! Jāizklāj burvju ceļš un jāatver durvis, lai misis Streindža sveika un vesela pārnāktu no Elfu valsts. Citādi var gadīties, ka viņai tā arī neizdosies no turienes izkļūt. Tad mums viņa būtu jāmeklē gadu simteņiem.
Ā, es zinu, par kuru procedūru jūs runājat! — atsaucās Streindžs.— Es jau to izdarīju. Pie durvīm noliku sargu, lai tas sagaida viņu pārnākam. Viss ir sagatavots.
Viņš paņēma strupu sveces galiņu, ielika to svečturī un aizdedza. [140] ceturtā veiksmīgu ataicināšanas buramvārdu sastāvdaļa ir temporālija. Burvim kaut kā jāpaziņo aicinātajam, kad tam jāparādās, citādi (kā norādījis Streindžs) aicinātais var ierasties jebkurā laikā un uzskatīt, ka viņa saistības ir izpildītas. Sveces nodegulis ir ļoti parocīgs instruments: burvis norāda aicinātajam, ka tam jāierodas, kad izdzisīs svece. Tad sāka skandēt buramvārdus. Streindžs piesauca abatijas akmeņus un sūtīja tos uzmeklēt Karali. Viņš piesauca upi un lūdza to kļūt par ceļu, pa kuru Karalim nākt. Viņš piesauca augļus, kas nākamgad nogatavosies mistera Norela ābelē un bumbierē, un lūdza tos kļūt par ziedu Karalim. Viņš sauca Karali un mudināja to ierasties brīdī, kad izdzisis svece.