Sveces liesma pēdējo reizi noplandījās un apdzisa…
…un tai pašā brīdī…
…tai pašā brīdī pār bibliotēku nāca kraukļi. Melnu spārnu vēdas pārņēma gaisu kā neskaitāmas rokas, spārni ņirbēja Streindžam gar acīm kā melnas liesmas. No visām pusēm viņam uzbruka spārni un nagi. No ķērcieniem un kārcieniem aizkrita ausis. Kraukļi šāvās pret sienām, pret logu, tie šāvās virsū Streindžam. Aizklājis galvu ar rokām, viņš nokrita uz. grīdas. Troksnis un spārnu švīkstoņa nerimās.
Tad, vienā acu mirklī, tie bija prom, un bibliotēkā iestājās pilnīgs klusums.
Visas sveces bija apdzisušas. Streindžs apvēlās atšaubiski, taču labu brīdi palika guļam un spēja vienīgi raudzīties Tumsībā.
Mister Norel? — viņš pēdīgi ierunājās.
Neviens neatsaucās.
Piķa melnajā tumsā uzrausies kājās, viņš laimīgā kārtā drīz uzdūrās kādam no rakstāmgaldiem un meklējās tik ilgi, līdz sataustīja apgāzušos sveci. Izzvejojis no kabatas posu, viņš sveci aizdedza.
Pacēlis to virs galvas, Streindžs redzēja, ka bibliotēkā valda neiedomājams, galējs haoss un nekārtība. Skapjos nebija palikusi neviena vienīga grāmata.
Bibliotēkas kāpnītes un galdi bija apgāzti. Vairāki smalki krēsli bija pārvērsti plītsmalkā. Visu biezā kārtā klāja kraukļu spalvas — likās, sasnidzis melns sniegs.
Norels pussēdus, pusguļus čurnēja uz grīdas ar muguru pret rakstāmgaldu. Acis bija vaļā, taču to skatiens tukšāks par tukšu. Streindžs paturēja viņam deguna priekšā sveci.
Mister Norel? — viņš vēlreiz pasauca.
Liekas, var uzskatīt, ka mēs esam piesaistījuši viņa uzmanību, — viņš kā sareibis čukstēja.
Es teiktu, ka jums ir taisnība, ser. Vai jūs sapratāt, kas te notika?
Norels, joprojām čukstus, spēja atbildēt:
Visas grāmatas pārvērtās par kraukļiem. Es tobrīd skatījos uz Hjū Pon- tifeksa "Sirds avotu" un redzēju, kā tas notiek. Tā viņš ir rīkojies ne reizi vien, vai zināt, — viņš mēdza uzsūtīt melnu putnu virpuli. Pirmo reizi man par to gadījās lasīt, kad es vēl biju mazs puika. Un nu es to redzēju savām acīm, mister Streindž! Pats savām acīm! Sim kraukļu virpulim ir nosaukums sidu valodā, viņa bērnības valodā, bet tas ir zudis no ļaužu atmiņas. [141] [1] Kraukļu un vēja virpulis pieminēts arī teikā par Ņūkāslas cimdinieka meitiņu (sk. 39. nodaļu, 1. piezīmi).Grāmatas! —Viņš saķēra Streindžu aiz rokas. —Vai grāmatām nekas nav noticis?
Streindžs uz labu laimi pacēla kādu grāmatu. Nopurināja kraukļa spalvas un paskatījās, kas rakstīts uz vāka: Pīrss Rusinols "Septiņas Durvis un četrdesmit divas Atslēgas". Atšķīris kaut kur pa vidu, viņš sāka lasīt: "…mm tur tu atradīsi savādu zemi, zemi kā šaha galdiņš; kailas klintis tur tnīsies ar briedīgiem dārziem, ērkšķaines ar akotainām druvām, luksta pļavas ar tuksnešiem. Un šai zemē burvju dievs, trejkārt dižais Hermejs, nolicis sargus pie katriem vārtiem, pie katra tilta: ir aunus, ir čūskas…" — Vai izklausās pareizi? — viņš šaubīdamies vaicāja.
Misters Norels palocīja galvu. Tad izvilka no kabatas nēzdodziņu un noslaucīja asiņaino seju.
Vairs neko nerunādami, abi burvji sēdēja uz grīdas grāmatu un spalvu jūklī. Pasaule ap viņiem bija sarukusi, tā sākās un beidzās līdz ar sveces gaismas loku.
Pēdīgi Streindžs uzņēma valodu:
Kā jūs domājat, vai viņš ir tuvu — ja reiz spēj sūtīt pār mums šādu burvestību?
Džons Askglāss? Man nav ne jausmas. Kas zina, varbūt viņam arī simt pasauļu nav nekāds šķērslis — varbūt viņš šobrīd ir Elles dibenā.
Bet būtu vērts to izdibināt, tiesa?
Kāpēc? — Norels jautāja.
Nu, varbūt, ja izrādīsies, ka viņš ir tepat netālu, mēs varētu… — Streindžs apdomājās, — …mēs varētu pie viņa aiziet.
Jā jau, jā, — Norels nopūtās. Nešķita, ka viņu šāda iespēja iedvesmo.
Galvenais — un patiesībā vienīgais — piederums, kas vajadzīgs uzmeklēšanas burvestībām, ir sudraba trauks ar ūdeni. Hartfjū abatijā mistera Norela trauks parasti stāvēja bibliotēkas stūrī uz galdiņa, taču pēc kraukļu uzlidojuma no galdiņa pāri bija palikušas tikai skaidas, un trauks bija pazudis. Abi labu brīdi to meklēja, līdz pēdīgi atrada kamīnā, zem kraukļa spalvu un mitru, no grāmatām izplēstu lapu gumzās.
Jāsadabū ūdens, — teica misters Norels. — Es vienmēr sūtu Lūkasu pēc ūdens uz upi. Strauji tecējis ūdens uzmeklēšanas burvestībām ir vispiemērotākais, un Harfjū upe pat vasarā tek itin jautri. Drīz būšu atpakaļ.
Taču misters Norels nebija radis apkalpoties pats un no mājas iztaisījās tikai pēc krietna brīža. Apstājies zālītē, viņš pacēla acis uz neredzētām zvaigznēm. Viņš nepavisam nejutās tā, itin kā atrastos Tumsības Staba vidū pašā Jorkšīras sirdī — nē, misteram Norelam drīzāk šķita, ka visa ārpasaule ir pazudusi, un viņi ar Streindžu palikuši divi vien uz kādas vientuļas salas vai klintsraga. Dīvainā kārtā šī doma viņu necik nesarūgtināja. Ārpasauli viņš nekad nebija turējis dārgu, un tās izgaišanu uztvēra itin filozofiskā garā.
Aizgājis uz upi, viņš notupās sarmotajā zālē un pasmēla ūdeni. No dziļumiem pretim raudzījās nezināmās zvaigznes. Viņš piecēlās (maķenīt nedrošs uz kājām pēc tik neparastas fiziskas piepūles) — un acumirklī ar visām maņām sajuta apkārt maģiju — daudz spēcīgāku nekā jebkad mūžā. Ja viņu mudinātu pastāstīt, kas tai brīdī notika, viņš sacītu, ka visa Jorkšīrā izgriezusies ar iekšpusi uz āru. Norels nespēja atcerēties, kurā pusē atrodas nams. Viņš pagriezās, sazvārojās un ieskrēja krūtīs misteram Streindžam, kurš nezin kā bija gadījies tieši viņam aiz muguras.
Man likās, jūs paliksit un gaidīsit mani bibliotēkā! — viņš pārsteigts stomījās.
Streindža skatiens šķīla zibeņus:
Un es paliku bibliotēkā! Es sēdēju un lasīju Gubērta "Apollona vārtu sargu" — un tad pēkšņi atrados šeit!
Jūs nenācāt man pakaļ? — Norels nesaprata.
Ko vēl ne! Kas te notiek? Un, sakiet man, lūdzams, kur jūs tik ilgi kavējāties?
Es nevarēju atrast savu mēteli, — Norels pazemīgi atsaucās. — Nezināju, kur Lūkass to glabā.
Streindžs savilka vienu uzaci, nopūtās un sacīja:
Jūs droši vien pieredzējāt to pašu? Tieši pirms tam, kad mani parāva gaisā un nogādāja šurp, es jutu vējus, ūdeņus un liesmas, visu vienlaikus un vienuviet.
Jā, — Norels piebalsoja.
Un vieglu smaržu — itin kā pēc rūgtenām savvaļas zālēm un kalnu nogāzēm?
Jā, — Norels atkārtoja.
Elfu maģija?
O, neapšaubāmi! — Norels apstiprināja. — Arī tā izpaužas burvestība, kas iesprostojusi jūs Mūžīgajā Tumsībā. — Viņš palūkojās apkārt. — Cik daudz vietas tā aizņem?
Kas?
Tumsība.
Nu, man grūti spriest, jo tā pārvietojas man līdzi, — bet citi sacīja, ka lieluma ziņā tā atbilst tai Venēcijas draudzei, pie kuras baznīcas es dzīvoju. Teiksim, pusakrs?