Pusakrs! Palieciet, kur esat! — misters Norels nolika sudraba trauku ar ūdeni sarmotajā zālē 1111 sāka iet uz tilta pusi. Ātri vien bija saskatāma vairs tikai viņa pelēkā parūka. Zvaigžņu blāvā tā visvairāk atgādināja akmens bru- ņurupucīti, kas lēnā garā aizčāpo savās gaitās.
Pasaule no jauna savērpās, un pēkšņi abi burvji atkal bija kopā uz tilta pār Hartas upi.
Ko tas nozīmē, tas taču… — Streindžs nepabeidza jautājum.
Redzat? — drūmi vaicāja Norels. — Burvestība neļauj mums attālināties vienam no otra. Tā ir sagrābusi savā varā arī mani. Jāteic, ka elfu maģijai ir raksturīga nevēlama paviršība. Elfs, kas jūs nobūra, nav bijis gana akurāts. Viņš droši vien nosaucis jūs par "angļu burvi" vai citā, tikpat aptuvenā vārdā. Tagad burvestībā, kurai bija jāattiecas vienīgi uz jums, ietop visi angļu burvji, kas nelaimīgā kārtā tai uzdūrušies!
Ak tā! — noteica Streindžs. Neko vairāk viņš nesacīja — kas gan te vēl būtu piebilstams?
Misters Norels pagriezās uz nama pusi.
Atļaušos norādīt, mister Streindž, — viņš sacīja, — ka šis gadījums ir teicams piemērs, kas mudina ielāgot, cik precīzi burot vajag lietot vārdus!
Streindžs viņam aiz muguras pacēla acis pret debesīm.
Pārradušies bibliotēkā, viņi nolika sudraba trauku uz galdiņa un noliecās pār to.
Ticiet vai neticiet, bet atklājums, ka viņš kopā ar Streindžu tagad ir iesprostots Mūžīgajā Tumsībā, misteru Norelu drīzāk pacilāja, nevis nomāca. Viņš mundri atgādināja agrākajam māceklim, ka viņi vēl aizvien nav izdomājuši, kādā vārdā saukt Džonu Askglāsu, un šis apstāklis noteikti ļoti apgrūtinās viņa atrašanu — ar maģijas palīdzību vai kaut kā citādi.
Streindžs, kas bija atbalstījis galvu abās rokās, lūkojās pretī ar skumjām.
Pamēģiniet sacīt: "Džons Askglāss", — viņš ierosināja.
Tā nu Norels ķērās pie buršanas, un, kad pienāca laiks minēt meklējamā vārdu, viņš to nosauca par Džonu Askglāsu. Ievilkdams ūdenī mirdzošas švīkas, viņš sadalīja to ceturkšņos. Katram ceturksnim viņš deva vārdu: Debesis, Elle, Zeme un Elfu valsts, lai pašā brīdī ceturksnī, ko viņš tikko bija nosaucis par Zemi, iegailējās zilgana uguntiņa.
Ahā! — Streindžs uzvaras priekā pielēca kājās. — Redzat, ser? Ne viss ir tik sarežģīti kā jums liekas!
Norels vieglītēm pieskārās zīmīgajam ceturksnim; švikas izzuda. Viņš ievilka tās no jauna, šoreiz minēdams citus vārdus: Anglija, Skotija, Īrija, Citur. Zilganā uguntiņa iespulgojās Anglijā. Viņš uzsita ar pirkstu galu pa ūdeni, no jauna ievilka šķirtnes un skatījās, kas iznāks. Vēl un vēlreiz viņš rīkojās, likdams būrumam kļūt arvien precīzākam. Uguntiņa vienmērīgi spulgoja.
O! — misters Norels nodvesās.
Kas ir? — taujāja Streindžs.
Norels, itin kā brīnīdamies, atbildēja:
Šķiet, mums tomēr ir izdevies! Izskatās, ka viņš ir šeit. Jorkšīrā!
67 Vilkābele
1817. gada februāris
Čaildermass jāja pa tukšiem tīreļiem. Priekšā, klaja lauka vidū, auga greiza vilkābele, un tās zarā karājās cilvēks. Pakārtajam bija norauti svārki un krekls, nāvē atklājot to, ko dzīvē viņš, visdrīzāk, bija slēpis: viņa ādu izķēmoja ērmota kroplība. Krūtis, muguru un delmus klāja smalks, zils raksts; tas virknējās tik blīvi, ka viņš bija drīzāk zils, nevis baltādains.
Jādams uz koka pusi, Čaildermass prātoja, vai slepkavnieks aprakstījis līķi smiekla pēc. Dienēdams uz kuģiem, viņš bija dzirdējis runas par zemēm, kur noziedzniekam pirms nāvessoda izpildes ar dažādiem šaušalīgiem paņēmieniem uzraksta uz ādas viņa paša grēksūdzi. Iztālēm raksts izskatījās kā uzķēpāts pa virsu, taču, nokļuvis tuvāk, viņš ieraudzīja, ka svešādās zīmes ir apakš ādas.
Nokāpis no zirga, Čaildermass pagrieza līķi uz savu pusi. Tā seja bija mēļa un uzblīdusi; acis izvalbītas un asiņu pielijušas. Viņš skatījās tajā, līdz izķēmotajos vaibstos ieraudzīja pazīstamu seju.
Vinkuls.
Izņēmis no kabatas nazi, viņš pārgrieza virvi. Tad novilka Vinkulam bikses un zābakus, un nopētīja mironi: beigts, žākleniski noguldīts dzīvnieks ziemišķi kaila tīreļa vidū.
Savādās zīmes klāja ikkatru Vinkula ādas collu — to nebija vienīgi uz sejas, rokām, vīrietības rīka un pēdām. Viņš izskatījās pēc zilādaiņa ar baltiem cimdiem un baltu masku. Jo ilgāk Čaildermass uz viņu skatījās, jo skaidrāk atģieda, ko šīs ķeburu virknes nozīmē.
Karaļa burti, — viņš pēdīgi noteica. — Roberta Faindelma grāmata.
Tai pašā brīdī gaisā sagriezās dzeldīgu, ledainu pārslu vērpete: sāka snigt.
Spīvi pūta vējš.
Čaildermass iedomājās par Streindžu un Norelu nieka divdesmit jūdžu attālumā, un viņam paspruka smiekli. Vai nebija visviens, kas rīkojas pa Hartfjū bibliotēku? Pasaules vērtīgākā grāmata kaila gulēja sniegā un vējā.
Tad galu galā, — viņš bilda, — tas pielemts man? Lielākais gods un smagākā nasta, kas šai laikmetā uzticēta cilvēkam?
Šai brīdi nasta bija labāk redzama nekā gods. Dārgā grāmata atradās viņa priekšā ārkārtīgi neparocīgā veidolā. Čaildermasam nebija ne jausmas, pirms cik ilga laika Vinkuls bija nonāvēts un cik drīz līķis sāks trūdēt. Ko lai iesāk? Varētu mēģināt uzkraut mironi uz zirga — bet, ja pa ceļam gadīsies kādu sastapt, nesen pakārta miroņa pārvadāšanu būs grūti aizbildināt. Varētu līķi paslēpt un lūkot sadabūt vēl vienu zirgu un ratus. Cik daudz laika tas prasītu? Un ja nu kāds pa to laiku līķi atrod un pievāc? jorkā bija dakteri, kuri par līķiem maksā naudu un nejautā ne pušplēsta vārdiņa.
"es varētu viņu noburt, lai neviens neatrod," Čaildermass prātoja.
Ar paslēpšanas buramvārdiem Vinkulu varētu droši pazudināt no ļaužu acīm, bet ir jau vēl arī suņi, lapsas un kraukļi. Čaildermass nezināja buramvārdus, ar kuriem varētu apmānīt šīs dzīvās radības. Vienu reizi šī grāmata jau bija apēsta. Tā tikai vēl trūka, lai tas pats notiktu atkal.
Visvienkāršāk būtu visu pārrakstīt, taču viņa grāmatiņa, spalvaskāts un tinte palika uz galdiņa Hartfjū abatijas Tumsībā. Kas atliek? Varētu ņemt sprunguli un ieskrāpēt šīs zīmes sasalušajā zemē — bet ar ko tas būtu labāk? Kaut tuvumā vismaz būtu koki, tad viņš noplēstu mizu, apdedzinātu kādu zara galu un rakstītu ar pelniem uz mizas, — bet vienīgais koks visā tukšainē bija tikai šī greizā vilkābele.
Viņš paskatījās uz kabatnazi. Varbūt pārrakstīt grāmatu pašam uz savas ādas? Tas būtu visprātīgāk vairāku apsvērumu pēc. Pirmkārt, kazi, varbūt ir nozīme tam, kā teksts izvietots uz Vinkula ķermeņa daļām? Jo tuvāk galvai, jo svarīgāks? Viss ir iespējams. Otrkārt, tā izdarot, grāmatai nekas nevarētu notikt un tā būtu droši paslēpta. Nevajadzētu baidīties, ka to kāds var nozagt. Vai rādīt to Streindžam vai Norelam, Čaildermass pagaidām nebija izlēmis.
Taču rakstu rindas uz Vinkula ādas bija blīvas un sarežģītas. Pat ja viņš spētu rīkoties ar nazi pietiekami veikli, lai pārzīmētu visus šos smalkos punktiņus, aplīšus un ķeksīšus — tas bija maz ticams —, lai zīmes neaizvilktos ciet, viņam jāgriež dziļi.
Viņš novilka mēteli un svārkus. Atpogāja aproci un uzrotīja piedurkni. Izmēģinājumam iegrieza dilbā vienu no zīmēm, kas atradās tādā pašā vietā Vinkula rokas iekšpusē. Necik cerīgi tas neizskatījās. Asinis plūda straumēm, viņš lāgā nevarēja saskatīt, ko dara, un sāpēja tā, ka vai jāģībst.