Taču dāma vien pamāja uz gleznu un apveltīja misteru Norelu ar lepnu smaidu.
Gleznā, kas atradās virs jaunās dāmas, gluži tāpat kā visās pārējās gleznās, kas atradās šajā istabā, bija attēlota Venēcija. Anglijas pilsētas visbiežāk ir celtas pakalnos; to ielas ved te augšup, te lejup, tālab misteram Norelam ienāca prātā, ka Venēcija, uzcelta jūrā, droši vien ir pati plakanākā un ērmīgākā pilsēta pasaulē. Plakanuma dēļ glezna atgādināja perspektīvas vingrinājumu: statujas, kolonnas, kupoli, pilis un katedrāles rindu rindām stiepās tālumā, kur sastapa plašas un melanholiskas debesis, savuties viļņos, kas skalojās gar šo ēku sienām, ņudzēt ņudzēja greznas, zeltītas strūgas un dīvainās melnās Venēcijas laivas, kas tik ļoti atgādina sērojošu lēdiju tupelītes.
Tur attēlotas Venēcijas simboliskās laulības ar jūru, — teica dāma (kā tagad noprotams, tā bija misis Vintertone), — dīvaina itāļu ceremonija. Visas gleznas, ko jūs redzat šajā istabā, savos ceļojumos uz Kontinentu iegādājās nelaiķa misters Vintertons; kad es izgāju pie viņa par sievu, tās bija viņa kāzu dāvana man. Gleznotāju — itālieti — tolaik Anglijā neviens nepazina. Vēlāk, mistera Vintcrtona aizbildnības iedrošināts, viņš ieradās Londonā.
Viņas runas veids bija tikpat majestātisks kā viņas izskats. Pēc katra teikuma viņa ieturēja pauzi, lai misters Norels varētu pienācīgi novērtēt vērtīgās ziņas, ko viņa tam atklāja.
Un, kad pie vīra izies mana mīļā Emma, — viņa turpināja, — šīs gleznas būs mana kāzu dāvana viņai un seram Volteram.
Misters Norels apvaicājās, vai Vintertones jaunkundzes un sera Voltera laulības gaidāmas drīz.
Pēc desmit dienām! — triumfējoši atbildēja misis Vintertone.
Misters Norels lūdza pieņemt viņa apsveikumus.
Tad jūs esat burvis, ser? — misis Vintertone gribēja zināt. — Man žēl to dzirdēt. Šis amats man ir īpaši netīkams. — Dāma caururbjoši skatījās uz misteru Norelu, it kā ar viņas izteiktu nosodījumu būtu diezgan, lai misters Norels uz līdzenas vietas atteiktos no maģijas un sameklētu sev kādu citu nodarbošanos.
Kad viņš to nedarīja, majestātiskā dāma pievērsās savam topošajam znotam.
Mana pamāte, ser Volter, bija pasākusi visās lietās paļauties uz kādu burvi. Pēc mana tēva nāves viņš allaž grozījās mūsu mājās. Bieži gadījās, ka mēs iegājām kādā istabā, labi zinot, ka tajā neviena nav, un uzgājām tur viņu, nolīdušu kādā kaktā aiz aizkara. Vai aizmigušu uz dīvāna ar visiem dubļainajiem zābakiem kājās. Viņš bija ādmiņa dēls, un viņa zemā izcelsme bija redzama it visos viņa darbos. Viņam bija gari, netīri mati un suņa ģīmis, taču viņš sēdēja pie mūsu galda kā džentlmenis. Mana pamāte viņam klausīja uz vārda un septiņus gadus viņš kā ķēniņš izrīkoja mūsu dzīvi.
Un jūsu ieskati netika ņemti vērā, kundze? — vaicāja sers Volters. — Tas mani pārsteidz!
Misis Vintertone sāka smieties.
Kad tas sākās, es vēl biju maza meitene, ser Volter, astoņus vai deviņus gadus veca. Viņu sauca Drīmdičs, un viņš mums nemitīgi klāstīja, cik ļoti viņš priecājas, ka ir mūsu draugs, taču es un mans brālis tikpat neatlaidīgi atgādinājām, ka viņu par draugu neuzskatām. Taču viņš tikai smaidīja kā suns, kas iemācījies smaidīt un neprot likties mierā. Nepārprotiet, ser Volter. Mana pamāte daudzējādā ziņā bija lieliska sieviete. Tēvs viņu cienīja tik ļoti, ka atstāja viņai sešsimt mārciņas gadā un uzticēja viņas gādībai savus trīs bērnus. Viņas vienīgais trūkums bija muļķīga neticība pašas spējām. Mans tēvs uzskatīja, ka spriedumos un spējā atšķirt labu no ļauna, kā arī daudzās citās lietās, sievietes neatpaliek no vīriešiem, un es viņam pilnā mērā piekrītu. Manai pamātei nevajadzēja izvairīties no atbildības. Kad nomira misters Vintertons, es nevairījos.
Protams, kundze, — murmināja sers Volters.
Turpretim viņa, — misis Vinterstone turpināja, — visā pilnībā paļāvās uz šo burvi, Drīmdiču. Viņam nebija ne kripatiņas burvju spēju, un tādēļ viņam nemitīgi vajadzēja kaut ko sadzejot. Viņš izdomāja noteikumus manam brālim, māsai un man, iegalvodams pamātei, ka tā mēs būsim drošībā. Mēs nēsājām ap krūtīm cieši apsietas purpura lentes. Mūsu istabā galds tika klāts sešām personām: mums un trim elfiem, kuri, kā apgalvoja Drīmdičs, mūs sargājot. Viņš mums pateica to vārdus. Kā jums šķiet, ser Volter, kādi tie bija?
Man nav ne mazākās nojausmas, kundze.
Misis Vintertone sāka smieties.
Viņus sauca Suņuburkšķis, Robins Viendienītis un Saulpurenis. Mans brālis, ser Volter, kurš bija tikpat nepakļāvīgas dabas kā es, bieži pamātes klātbūtnē sauca: "Ej ratā, Suņuburkšķi! Ej ratā, Robin Viendienīti! Ej ratā, Saul- pureni!" — bet viņa, nabaga muļķīte, žēli lūdzās, lai viņš tā nesaka. Šie elfi mums nekā laba neatnesa. Mana māsa saslima. Kad es iegāju viņas istabā, tur priekšā parasti jau bija Drīmdičs, kas ar saviem garajiem, dzeltenajiem un netīrajiem nagiem glaudīja viņas bālos vaigus un vārgo roku. Bezmaz asaras liedams, nejēga tāds! Viņš būtu to izpestījis, ja tikai spētu. Viņš būrās un būrās, bet viņa nomira. Mana māsa bērnībā bija ļoti skaista, ser Volter. Es gadiem ilgi ienīdu pamātes burvi. Gadiem ilgi uzskatīju viņu par ļaundari, taču visbeidzot, ser Volter, nonācu pie slēdziena, ka viņš bija tikai nožēlojams nejēga.
Sers Volters tāpat sēdus pagriezās un atskatījās.
Vintertones jaunkundz? — viņš pasauca. — Jūs kaut ko sacījāt, bet es nesadzirdēju.
Emma! Kas par lietu! — iekliedzās misis Vintertone.
No dīvāniņa puses atskanēja vāra nopūta. Pēc tam klusa, dzidra balss sacīja:
Es teicu, ka jums, māmiņ, nepavisam nav taisnība.
Ak tā, mīlulīt? — Misis Vintertone — ar spēcīgu raksturu apveltīta dāma, kas savus ieskatus citiem pauda ne atturīgāk par Mozu, kad tas pasludināja baušļus, — meitas iebildumu it nemaz neņēma ļaunā. Patiesībā šķita, ka viņa gandrīz nopriecājas.
Protams, — bilda Vintertones jaunkundze, — protams, burvji ir mums vajadzīgi. Kurš cits spētu mums izskaidrot Anglijas vēsturi, jo īpaši visas ziņas par Anglijas ziemeļiem un ziemeļnieku Melno karali? Parastie vēsturnieki to nespēj. — Brīdi bija klusums. — Man patīk vēsture, — viņa teica.
Man tas nebija zināms, — sacīja sers Volters.
Ak, ser Volter! — iesaucās misis Vintertone. — Mana mīļā Emma nešķiež spēkus, lasīdama romānus kā citas jaunkundzes. Viņa ir ļoti daudz lasījusi; biogrāfijas un dzeju viņa pārzina labāk nekā jebkura cita man pazīstama jauna dāma.
Es tomēr ceru, — dedzīgi teica sers Volters, pārliekdamies pāri krēsla atzveltnei, lai uzrunātu savu līgavu,— ka jums patīk arī romāni; tad mēs varētu lasīt tos kopā. Kādas ir jūsu domas par Radklifas kundzi? Vai par madame d'Arblē?
Taču seram Volteram neizdevās uzzināt Vintertones jaunkundzes ieskatus par šīm slavenajām dāmām, jo viņai uznāca vēl viena klepus lēkme, kas piespieda viņu — bija redzams, ka tas sagādā viņai lielas pūles, — piecelties sēdus. Viņš pagaidīja atbildi, taču, kad klepus bija pārgājis, viņa, novārgusi un pagurusi, atkal atslīga uz dīvāniņa un aizvēra acis.
Misters Norels nesaprata, kāpēc nevienam neienāk prātā piedāvāt viņai palīdzību. Likās, visi klātesošie sazvērējušies noliegt, ka nabaga jaunā dāma ir slima. Neviens nejautāja, vai viņai nevajag kaut ko atnest. Neviens nemudināja viņu iet un atgulties, kaut misters Norels — kurš pats bieži slimoja — nojauta, ka visvairāk viņai šobrīd būtu vajadzīgs miers un siltums.
Mister Norel, — ierunājās ser Volters, — es nevaru apgalvot, ka saprotu, kādu palīdzību jūs mums piedāvājat…