"Šādas lietas labad es būtu ar mieru zaudēt mazliet asiņu, bet rakstu rindu ir ļoti daudz — es pavisam noteiktu dabūšu galu. Un vispār, kā es taisos pārrakstīt to, kas ir uz muguras? Nē, kraušu viņu uz zirga un, ja kāds plīsies man virsū — nu, ja nekas cits neatliks, es šaušu. Jā, tieši tā arī rīkošos. Nekāds smalkais šis plāns, protams, nav, bet ko tu padarīsi."
Brūveris bija mazliet tālāk atradis laukumiņu, no kura vējš bija aizpūtis sniegu, un nu locīja iekšā sausu zāli. Čaildermass piegāja pie zirga, izņēma no seglu somas stipras virves rituli un lādīti, kurā glabāja pistoles. Iedzinis abos stobros pa lodei, viņš ielādēja arī šaujampulveri. Tad atskatījās, lai pārliecinātos, ka līķis guļ, kā gulējis. Kāds bija apstājies tam blakus: cilvēks. Čaildermass iegrūda pistoles mēteļa kabatā un kliegdams metās atpakaļ.
Svešajam bija melni zābaki un melns ceļojumu apmetnis. Tas pusgubu, pustupu stāvēja sniegā pie Vinkula. Vienu mirkli Čaildermasam šķita, ka tas ir Streindžs — bet nē, svešais nebija gluži tik gara auguma un ari mazliet slaikāks. Jau pa gabalu varēja redzēt, ka viņa tumšās drānas ir dārgas un smalkas, — taču tumšie, taisnie mati bija pārāk gari, neviens smalks džentlmenis tā nestaigātu: viņš izskatījās pēc metodistu sludinātāja vai romantiska dzejnieka. "Es viņu pazīstu," Čaildermass domāja. "Viņš ir burvis. Es viņu labi pazīstu. Kāpēc man neparko nenāk prātā, kā viņu sauca?"
Svešajam viņš sacīja:
Tas līķis ir mans, ser! Neaiztieciet!
Otrs pacēla acis:
Tavs, Džon Čaildermas? — tas ar tikko jaušamu ironiju atbildēja. — Es gan biju domājis, ka mans.
Dīvainā kārtā, kaut arī svešā drānas bija tik elegantas un Čaildermasam pretī strāvoja vēss valdonīgums, viņa runa šķita raupja — to manīja pat Čaildermasa neizsmalcinātās ausis. Viņš bija ziemeļnieks — par to nebija šaubu, — tomēr izloksni Čaildermass nepazina. Varbūt nortumbriešu, taču tajā skanēja arī kaut kas svešāds — it kā salto aizjūras zemju skaņas — bet pavisam pārsteidzoši bija tas, ka zilbes viņš pavisam noteikti veidoja kā francūzis.
Jūs alojaties, — Čaildermass pacēla pistoles. — Ja vajadzēs, es šaušu, ser. Es negribētu, ka man tas jādara. Lieciet mierā līķi un ejiet savu ceļu!
Svešais neatbildēja. Viņš vēl brīdi skatījās uz Čaildermasu un tad, itin kā apnicis, atkal pievērsās līķim.
Čaildermass pavērās apkārt, meklēdams zirgu vai karieti — gribēdams saprast, kā svešais te nokļuvis. Neieraudzīja. Visā tīrelī bija tikai viņi divi, Čaildermasa zirgs, līķis un vilkābele.
"Bet kaut kur taču jābūt karietei," viņš domāja. "Uz viņa svārkiem un zābakiem nav neviena paša dubļu plankumiņa. It kā sulainis nupat būtu saposis viņu iziešanai. Kur ir viņa kalpi?"
Iedomājoties par kalpiem, kļuva neomulīgi ap dūšu. Čaildermass necik nešaubījās, ka ar šo bālo, kalsno personu, kas aplam izskatījās pēc dzejnieka, viņš tiklu galā bez lielām grūtībām, turpretim kučieris un divi trīs raženi sulaiņi — tā būtu pavisam cita runa.
Vai šīs ir jūsu zemes, ser? — viņš jautāja.
Jā.
Bet kur tad jūsu zirgs? Kur kariete? Kur kalpi?
Džon Čaildermas, man nav zirga. Man nav karietes. Un šeit ir tikai viens mans kalps.
Kur?
Ar skatienu svešais viņu nepagodināja — vien pacēla roku un norādīja ar slaiku, bālu pirkstu.
Čaildermass apjucis atskatījās. Neviena nebija. Pāri apsnigušiem cērpiem pūta vējš. Varbūt viņš runā par to? Par vēju vai sniegu? Čaildermass bija dzirdējis, ka viduslaiku burvji uzskatījuši dabas spēkus par saviem kalpiem. Tad viņam atausa gaisma:
Ko? Nē, ser, jūs alojaties! Es neesmu jūsu kalps!
Tu lepni apgalvoji, ka esot gan — ne trīs dienas nav pagājušas.
Anglijā bija tikai viens cilvēks, kuram piekristu jelkādas tiesības uzdoties
par Čaildermasa kungu. Varbūt viņa priekšā kaut kādā neizprotamā veidā atradās Norels? Sendienās burvji mēdza parādīties ļaudīm, mainot izskatu saskaņā ar dažādām viņu rakstura iezīmēm. Čaildermass nespēja iedomāties, kāda Gil- berta Norela iedabas īpatnība piepeši varētu izskatīties pēc bāla, daiļa vīrieša, kas runā savādā izloksnē un izstaro lielu valdonīgumu. Pēdējā laikā pieredzētas visādas dīvainības, viņš prātoja, tomēr tas nu bija par traku.
Ser! — viņš uzkliedza. — Es jūs brīdināju! Lieciet mierā līķi!
Svešais vēl zemāk noliecās pār mirušo Vinkulu — un izņēma kaut ko no mutes: mazu gaismas zīlīti, kas zaigoja maigi rožainos un sudrabotos toņos. To viņš ielika Vinkulam mutē. Līķis notrīsēja. Šīs trīsas neizskatījās ne pēc sirdzēja, ne pēc vesela cilvēka drebuļiem: tā notrīs bērzu birztala, kad tai uzpūš pirmais pavasara vējš.
Ejiet nost no līķa, ser! — Čaildermass kliedza. — F.s vairs to neatkārtošu!
Svešais pat neatskatījās. Viņš ar pirkstu viegli novilka pār līķi, itin kā rakstītu tam uz ādas.
Čaildermass pacēla labo roku un, gribēdams svešo aiztramdīt, notēmēja stipri garām tā kreisajam plecam. Pistole paklausīgi izšāva; gaisā palika dūmu mā- kulītis un sāka ost pēc deguša pulvera; stobrs izspļāva dzirksteļu kūli un kūpēja — taču lode nekur nelidoja. Tā palika gaisā kā aizsapņojusies. Tā grozījās, blīda un mainīja aprises. Piepeši tā izdiedzēja spārnus, pārvērtās ķīvītē un aizlaidās prom. Čaildermasa prāts acumirklī kļuva kluss un rāms kā akmens.
Svešais ar pirksta galu vilka pār Vinkula līķi, un visas rakstzīmes lidinājās un virpuļoja itin kā būtu no ūdens. Tā viņš turpināja vēl labu brīdi, līdz pēdīgi apmierinājās un piecēlās kājās.
—Tu nesaprati, — melnais vīrietis teica Čaildermasam. — Viņš nav miris. — Tad viņš nostājās tieši Čaildermasam pretim. Nepavisam nekautrēdamies — kā māte, kas noberž netīrumus no sava bērna sejas — viņš nolaizīja pirksta galu un uzspieda kaut kādas zīmes Čaildermasam uz abiem plakstiem, uz lūpām un sirds. Pēc tam vieglītēm uzsita Čaildermasam pa kreiso roku: pistole nokrita zemē. Viņš ievilka zīmi arī Čaildermasa delnā. Tad pagriezās un, liekas, jau gribēja doties prom, taču atskatījās un, it kā tas viņam tikai tagad būtu ienācis prātā, ar pēdējo zīmi apveltīja augļu nazīša atstāto brūci Čaildermasa sejā.
Vējš dzenāja sniegpārslas, bez saudzības trieca tās virpuļos un vērpetēs. Brūveris iezviedzās kā iztrūcies.Vienu pašu pavisam īsu bridi sniegā un ēnās it kā pavīdēja kalsns, tumsnējs vīrietis mētelī un zābakos. Jau nākamajā mirklī tā vairs nebija.
Čaildermass sāka blisināt acis.
Kur es klimstu? — viņš sev pikti vaicāja. — Un kas man uznācis — kāpēc es runāju pats ar sevi? Atradis īsto brīdi, kad plivināties pa mākoņiem! — Nāsīs iecirtās pulvera smaka. Viena no viņa pistolēm gulēja zemē. To paceldams, viņš sajuta, ka metāls ir silts — it kā viņš nule būtu izšāvis. Tas bija ļoti savādi, tomēr Čaildermass nepaspēja pienācīgi nobrīnīties, jo izdzirdēja kaut kādus trokšņus.
Vinkuls cēlās augšā no zemes. Viņš to darīja ļoti neveikli, rāvieniem — kā nule piedzimis un bez saprašanas, kā apieties ar rokām un kājām. Viņš apstājās un zvārojās, galva raustījās te pa labi, te pa kreisi. Tad viņš atvēra muti un sāka kliegt — taču skaņa, kas nāca ārā no viņa mutes, patiesībā nebija skaņa: tukša skaņas čaula bez miesas un kauliem.
Čaildermass skaidri zināja, ka neko tik savādu viņš savā mūžā vēl nav redzējis: kails zilādainis sniegota tīreļa vidū bola asinīm pieplūdušas acis un mēmi kliedz. Aina bija tik prātam neaptverama, ka viņš labu brīdi nezināja, ko iesākt. Varbūt vajadzētu pamēģināt zilādaini nomierināt ar Gila de Marstona "Sadragāta miera atjaunošanas" buramvārdiem? — kaut gan nē, prātā ienāca labāka doma. Čaildermass izvilka Lūkasa līdzi iedoto klareta pudeli un parādīja to Vinkulam. Tas uzreiz pierima un neatrāva acis no pudeles.