Kad bija aizritējis stundas ceturksnis, abi sēdēja uz cērpa blakus vilkābelei, ieturēdamies ar klaretu un āboliem. Vinkuls bija apvilcis kreklu un bikses, ap pleciem viņam bija Brūvera sega. No pakāršanas viņš bija atguvies apbrīnojami ātri. Acis vēl arvien bija pielijušas asinīm, taču izskatījās stipri mazāk briesmīgi nekā pirmīt. Runāja viņš aizžņaugtā balsī un ik brīdi viņam varēja uznākt neapvaldāma kāsa lēkme, taču viss, ko viņš sacīja, bija saprotams.
Kāds bija mēģinājis tevi pakārt, — viņam teica Čaildermass. — Es nezinu, ne kurš tas bija, ne kāpēc. Par laimi, es pietiekami drīz tevi uzgāju un pārgriezu virvi. — Sacīdams šos vārdus, Čaildermass izjuta netveramas šaubas. Viņš gara acīm redzēja Vinkulu beigtu un pagalam guļam sniegā un turpat — kalsnu, bālu roku ar izstieptu pirkstu. Kas tas bija? Neparko neizdevās atcerēties. — Klau, tu man pastāsti, — viņš runāja tālāk, — kā cilvēks top par grāmatu? Es zinu, ka šo grāmatu tavam tēvam iedeva Roberts Faindelms, un viņam vajadzēja to nogādāt pie kāda vīra Derbīšīras kalnājā.
Pēdējais visā Anglijā, kurš spēja lasīt Karaļa burtus, — Vinkuls izgārdza.
Bet tavs tēvs to neizdarīja. Viņš dzēra uz sacīksti Šefīldas krogā.
Vinkuls ielēja rīklē vēl vienu malku un tāpat rokā noslaucīja muti.
Pēc četriem gadiem piedzimu es, un manu sīko rumpīti aprakstīja ar Karaļa burtiem. Kad man palika septiņpadsmit, es devos uz Derbīšīru meklēt to cilvēku — es vēl paspēju viņu atrast. Tā tik bija naksniņa! Zvaigžņota vasaras nakts, kurā Karaļa Grāmata un pēdējais Karaļa burtu Lasītājs sastapās un kopā iedzēra vīnu! Mēs sēdējām Bretonas kalna galā, skatījāmies pāri visai Anglijai un viņš no manis lasīja Anglijas likteņus.
Tas bija tas pareģojums, ko tu skandēji Streindžam un Norelam? — jautāja Čaildermass.
Vinkuls, kas rīstījās kārtējā kāsa lēkmē, pamāja ar galvu. Atguvis runas spēju, viņš piemetināja:
Un arī vergam, kam nebija vārda.
Kam? — Čaildermass savilka uzacis. — Kas vēl tas tāds?
Cilvēks, — Vinkuls atbildēja. — Arī viņa dzīvesstāsts bija mans pienākums. Sākumā viņš bija vergs. Drīz viņš būs karalis. Viņa īstais vārds gāja zudībā uzreiz pēc viņa dzimšanas.
Čaildermass lauzīja galvu par to, kā izprast šo aprakstu.
Vai tu runā par Džonu Askglāsu? — viņš noprasīja.
Pfi! — Vinkuls ērcīgi nošņācās. — Ja es runātu par Džonu Askglāsu, tad tā arī teiktu: Džons Askglāss! Nē, nē! Viņš vispār nav burvis. Cilvēks, tāds pats kā visi citi. — Pēc neilgas apdomāšanās: — Tikai melns.
Pirmā dzirdēšana, — noteica Čaildermass.
Vinkulam tas likās visnotaļ smieklīgi:
Skaidra lieta! Tu visu mūžu esi dzīvojis tā Meifēras burvja azotē. Zini tikai to, ko zina viņš.
Nu un tad? — Čaildermass apvainojās. — Tu gribi sacīt, ka tas nekas nav? Norels nav muļķis — un Streindžs ne tik. Viņi nav bez grēka, tāpat kā visi cilvēki, tomēr paveikuši ievērojamas lietas. Lai tev viss būtu skaidrs: es esmu Džona Askglāsa vasalis — katrā ziņā būtu, ja viņš atgrieztos. Tomēr tev jāpiekrīt: par angļu maģijas atdzimšanu jāpateicas tiem abiem burvjiem, un nevis viņam.
Tiem abiem? — Vinkuls izsmējīgi atkārtoja. — Tiem? Tu joprojām neko neesi sapratis? Viņi paši ir Džona Askglāsa burvestība. Nekas cits. Un Karalis bur, Karalis bur arī šai brīdī!
68 "Jā"
1817. gada februāris
Spulgā uguntiņa sudraba bļodā ielietajā ūdenī vēl pēdējo reizi nomirgoja un izgaisa.
Ko? — iekliedzās Streindžs. — Kas notika? Ātri, mister Norel!
Norels ar pirksta galu pieskārās pie ūdens, no jauna ievilka gaismas švikas, nočukstēja dažus vārdus, taču ūdens kā bijis, tā palika tumšs un nekustīgs.
Viņš ir prom.
Streindžs aizvēra acis.
Tas ir ļoti savādi, — Norels kā brīnīdamies turpināja. — Kā jums šķiet, kas viņam bija meklējams Jorkšīrā?
O, viņš droši vien bija ieradies, gribēdams mani padarīt traku! — Streindža kliedzienā skanēja dusmas un aizvainojums. — Kāpēc viņš ar mani nerunāja? Es tā pūlējos, bet viņš pat nepaskatījās uz mani! Pat neuzklausīja!
Viņš ir sens burvis un sens karalis, — Norels īsi atbildēja. — Tādus grūti aizkustināt.
Visi burvji par varītēm vēlas sagādāt saviem skolotājiem pārsteigumu. jūs es jau esmu pārsteidzis. Man gribējās, lai ari viņam ir brīnums.
Vispār jūs vēlējāties atsvabināt no zavesta misis Streindžu, — Norels viņam atgādināja.
Jā jel, jā. Protams, — Streindžs īgni atsaucās. — Kā gan citādi. Tikai… — viņš nepabeidza savu sakāmo.
Bibliotēkā iestājās klusums, un pēc kāda brīža Norels, kurš tikām bija rādījis domīgu vaigu, ierunājās:
Jūs teicāt, ka burvji vienmēr grib pārsteigt savus skolotājus. Man bija jādomā par kādu notikumu, kas atgadījās 1156. gadā…
Streindžs nopūtās.
…togad Džons Askglāss sasirga ar kādu dīvainu ligu — ar viņu lāgu lāgiem tā notika. Atspirdzis viņš savā Ņūkāslas namā sarīkoja dzīres. Karaļi un karalienes nāca pie viņa ar pārvarīgi dārgām un lepnām dāvanām — tie nesa viņam zeltu, rubīnu, ziloņkaulu, retas virces. Burvji nāca ar maģiskām veltēm — atklāsmju mākoņiem, dziedātājkokiem, mistisku durvju atslēgām un tā joprojām, katrs centās pārspēt pārējos. Karalis visiem pateicās ar vienādu nopietnību. Pēdējais ieradās burvis, Tomass Godbless. Viņa rokas bija tukšas: viņš nāca bez dāvanas. Pacēlis galvu, viņš uzrunāja Karali: "Mans kungs, es atnesu tev kokus un kalnus. Es atnesu tev vēju un lietu." Karaļiem un karalienēm, lielkungiem un lielkundzēm, visiem pārējiem burvjiem tā likās nedzirdēta nekaunība. Tie sprieda, ka viņš ir bijis slinks un nevērīgs. Taču Karalis pirmo reizi, kopš bija cēlies no slimības cisām, pasmaidīja.
Streindžs domāja par dzirdēto.
Hm, — viņš sacīja, — baidos, ka neesmu labāks par karaļiem un karalienēm. Manam prātam tas paliek noslēpums. Kur jūs izlasījāt šo stāstu?
Belāzisa "Norādījumos". Jaunības gados es ar milzīgu dedzību studēju Belāzisu, un šī vieta man likās ārkārtīgi interesanta. Toreiz es nospriedu, ka God- bless kaut kā bija pierunājis kokus, kalnus un tā joprojām kaut kādā mistiskā veidā sveikt Džonu Askglāsu, teiksim, paklanīties viņa priekšā. Es jutos apmierināts, ka esmu sapratis ko tādu, kas Belāzisam palicis neskaidrs, un vairāk par to nedomāju — man pēc tādām burvestībām nebija vajadzības. Pēc daudziem gadiem es Lančestera "Putnu valodā" uzgāju īpatnējus buramvārdus. Lančes- ters tos bija norakstījis no senas, jau zudušas grāmatas. Viņš pats atzīstas, ka nezina, kam tie ir domāti, bet, pēc manām domām, tie ir Godblesa toreizējie buramvārdi — vai katrā ziņā ļoti līdzīgi. Ja jūs no visas tiesas vēlaties runāt ar Džonu Askglāsu, mēs varētu tos noskandēt. Varbūt mums tā izdotos panākt, lai Anglija viņu sveic?
Ko mēs ar to iegūsim? — jautāja Streindžs.
Ko iegūsim? Neko! Vismaz uzreiz ne. Bet tā mēs Džonam Askglāsam atgādināsim, kādas saites saista viņu ar Angliju, un apliecināsim zināmu godbijību, kas visādā ziņā vairāk saskan ar tādu uzvedību, ko karaļi vēlas sagaidīt no saviem pavalstniekiem.
Streindžs paraustīja plecus.
Kāpēc ne, — viņš atbildēja. — Neko labāku es tāpat nevaru likt priekšā. Kur jums stāv "Putnu valoda"? — Viņš paskatījās apkārt. Grāmatas joprojām gulēja tāpat kā tai mirklī, kad tās pārstāja būt kraukļi. — Cik grāmatu jums te ir?