Četri pieci tūkstoši, — Norels atzinās.
Burvji paņēma katrs pa svecei un sāka meklēt.
Džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas straujā solī gāja pa šauru, mūru ieskautu ceļu, kas veda uz Stārkrosas ciemu. Stīvens klupšus krišus steidzās viņam nopakaļ: no vienas nāves pie nākamās.
Anglija Viņa acīm bija vienīgi šausmas un posts. Pat koki slējās debesīs kā sastinguši kliedzieni. Zarā karājās sausu lapu vīstoklis, vējš to purināja un čauk- stināja — tas bija Vinkuls vilkābeles zarā. Uz takas gulēja lapsas saplosīts trusis — tā bija lēdija Poula, ko gaida drīza nāve no džentlmeņa rokas.
Nāve pēc nāves, šausmas pēc šausmām; un Stīvens nespeja iesākt neko, lai to nepieļautu.
Lēdija Poula joprojām atradās Stārkros-holā: viņa sēdēja savā salonā pie rakstāmgalda un sparīgi rakstīja. Pa galdu mētājās viscaur aprakstītas papīra lapas.
Pie durvīm klauvēja; ienāca misters Segunds:
Lūdzu piedošanu, — viņš atvainojās. — Vai drīkstu vaicāt? Vai jūs rakstāt seram Volteram?
Viņa papurināja galvu.
Šīs ir vēstules lordam Livcrpūlam un Times redaktoram!
Ak tā? — misters Segunds pieklājīgi atsaucās. — Arī es tik tikko uzrakstīju vēstuli — seram Volteram — bet viņa lielākais iepriecinājums būtu dažas ar jūsu gaišības roku pievienotas rindiņas ar apliecinājumu, ka jūs esat sveika, vesela un atburta.
Bet tas jau būs pateikts jūsu vēstulē! Atvainojiet, mister Segund, bet, kamēr mīļā misis Streindža un nabaga Stīvens smok nekrietna gara varā, es ne par ko citu nespēju domāt! Gādājiet, lai šīs vēstules nekavējoties tiktu nosūtītas! Pēc tam es aizrakstīšu Kenterberijas arhibīskapam un princim reģentam!
Vai jūs neieskatāt, ka būtu labāk, ja pie tik augsti stāvošiem džentlmeņiem vērstos sers Volters? Noteikti…
Tā tikai vēl trūka! — viņa milzīgā sašutumā izsaucās. — Man ne prātā nenāk lūgt citiem pakalpojumus tādās lietās, ko es lieliski spēju izdarīt pati! Vēl ne stunda nav pagājusi, kopš es vairs neesmu bezpalīdzīga zavesta verdzene, — es negrasos jau atkal kļūt nevarīga! Turklāt sers Volters ne pustik labi nespēs izteikt, cik drausmīgi ir mistera Norela noziegumi!
Tai pašā brīdī atkal atvērās durvis — ienāca mistera Segunda kalps Čārlzs, kas bija ieradies, lai pavēstītu, ka ciemā notiek kaut kas ļoti savāds. Uz to dodoties stalts melnādainis — tas pats, kurš pirmāk atveda viņas gaišību uz Stār- krosu, — viņam galvā esot sudraba diadēma un līdzi nākot kāds zaļos svārkos tērpies džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas.
Stīvens! Stīvens un viņa nobūrējs! — lēdija Poula kliedza. — Mister Segund, ātri! Sakopojiet visus spēkus! Jūs šeit esat vienīgais, kas varat stāties viņam pretī! Jūs atbrīvojāt mani, tagad atbrīvojiet Stīvenu!
Stāties pretī elfam! — misters Segunds šausmās iebrēcās. — Nē, nē! Es nespēju! Jābūt daudz lielākam burvim…
Muļķības! — viņa sauca, acīm mirdzot. — Atcerieties, ko teica Čaildermass! Jūs esat gadiem studējis, jūs spējat! Atmetiet bailes un buriet!
Bet es nezinu… — tas bezpalīdzīgi iesāka…
Taču tas, ko viņš zināja vai nezināja, vairs nebija svarīgi. Izsacījusi savus pēdējos vārdus, viņa metās ārā pa durvīm — un misters Segunds, kurš uzskatīja viņas aizsargāšanu par savu pienākumu, bija spiests jozt pakaļ.
Hartfjū abi burvji bija uzgājuši "Putnu valodu" — grāmata gulēja uz galda, uzšķirta tai vietā, kurā bija nodrukāta elfu buramvārdi. Tomēr viņi vēl arvien nezināja, kādā vārdā lai sauc Džonu Askglāsu. Norels lieca muguru pie sudraba trauka, noņemdamies ar meklēšanu. Viņi jau bija izmēģinājuši visus iespējamos vārdus un titulus, bet nevienu 110 tiem uzmeklēšanas burvestība nelikās pazīstam. Odens sudraba traukā palika tumšs un nesatricināms.
Varbūt derēs viņa elfu vārds? — jautāja Streindžs.
Tas gājis zudībā, — atbildēja Norels.
Vai "Ziemeļu karali" mēs jau izmēģinājām?
Jā.
Ak. — Streindžs iegrima domās, tad iejautājās: — Kāds bija tas jocīgais pavārds, ko jūs pirmīt pieminējāt? Jūs vēl teicāt, ka viņš pats tā dēvējies? Kaut kas bez vārda?
Vergs, kam nebija vārda?
Jā. Izmēģiniet ar to!
Norels raudzījās pretī ar lielām šaubām — tomēr noskandēja buramvārdus, pieminēdams vergu, kam nebija vārda. Acumirklī iespulgojās zilā uguntiņa. Viņš rīkojās tālāk, un izrādījās, ka vergs bez vārda atrodas Jorkšīrā — tieši turpat, kur nupat bija parādījies Džons Askglāss.
Ahā! — uzvaroši iekliedzās Streindžs. — Nebija vajadzības tā uztraukties. Viņš nekur nav pazudis.
Jā, bet es nedomāju, ka tur ir tas pats cilvēks, — viņu pārtrauca Norels. — Viss kaut kā izskatās citādi.
Mister Norel, neaušojieties, lūdzams! Kurš cits tur varētu būt? Cik vergu bez vārda klist pa Jorkšīru?
Jautājums bija tik saprātīgs, ka misteram Norelam neatradās iebildumi.
Tā, laiks ķerties pie lietas, — Streindžs izlēmīgi paziņoja. Paņēmis grāmatu, viņš sāka skandēt buramvārdus, piesaukdams Anglijas kokus, Anglijas pakalnus, saules spožumu, ūdeņus, putnus, zemi un akmeņus. Viņš uzrunāja visus pēc kārtas, lūgdams nodoties bezvārda verga rokā.
Stīvens un džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas iznāca pie mūļu tilta, kas veda uz Stārkrosu.
Ciemā valdīja klusums; nemanīja gandrīz neviena cilvēka. Uz kādas mājas sliekšņa pienu no ķipjiem siera veidnēs pārlēja meiča katūna kleitā, ar vilnas šalli ap pleciem. Gar māju nāca vīrs getrās un platmaļu cepurē; viņam blakus čāpoja suns. Kad vīrs un suns nogriezās gar stūri, meiča smaidīdama ar viņu sasveicinājās, un suns jautri ierējās. Šī vienkāršā sadzīves ainiņa citkārt būtu ielīksmojusi Stīvena sirdi, taču patlaban tā viņam vienīgi uzdzina drebuļus: ja vīrs būtu izstiepis rokas un iesitis meičai — vai nožņaudzis to, — viņš nepavisam nejustos pārsteigts.
Džentlmenis jau gāja pa mūļu tiltu. Stīvens viņam sekoja, un…
…un viss pārvērtās. No mākoņiem izlīda saule; tā mirdzēja ziemišķo koku zaros; visapkārt bija simtiem spožu saulgozīšu. Pasaule pēkšņi bija kļuvusi par mozaīku vai labirintu. Nāca prātā māņticīgais aizliegums kāpt uz švīkām akmens plākšņu klājumā — vai tā ērmotā burvestība, kuru sauc par "Donkāstera kvadrātiem" un kurai vajadzīgs tāds kā šaha galdiņš. Visam piepeši piemita jēga. Stīvenam bija bail spert nākamo soli. Ja viņš to izdarīs — ja viņš, piemēram, nonāks tai ēnā vai tai gaišajā laukumiņā, pasaule vairs nekad nebūs tāda pati kā agrāk.
"Pagaidiet!" viņš izmisis lūdzās. "Es vēl nevaru! Es neesmu par to domājis! Man nav ne jausmas, ko darīt!"
Bet bija jau par vēlu. Viņš pacēla acis.
Kailie zari debesis bija rakstu zīmes, un viņš tās lasīja pats pret savu gribu. Debesīs bija rakstīts jautājums, ko viņam uzdeva koki.
Jā, — viņš atbildēja.
Koku mūži un gudrība bija viņa rīcībā.
Aiz kokiem bija augsta, sniegota kalna kore itin kā debesīs ievilkta līnija. Tās ēna zilga stiepās pa sniegu. Kore iemiesoja visas pasaules salto blīvumu. Tā sveica
Stīvenu kā sen ilgotu karali. Viens vārds no Stīvena mutes— un tā mestos lejup un sadragātu tā ienaidniekus. Kore viņam jautāja.
Jā, —- viņš atbildēja.
Kalni nodeva viņam savu spēku un nicību.
Melnais strauts apakš mūļu tilta dziedāja viņam savu jautājumu.