Jā, — viņš atbildēja.
Zeme runāja…
Jā, — viņš teica.
Krauķi un žagatas, strazdi un žubītes jautāja Stīvenam…
Jā, — viņš atbildēja.
Akmeņi jautāja…
Jā, — viņš tiem atbildēja. — Jā, jā, jā.
Visa Anglija gulēja viņa melnajās delnās. Visu angļu dzīvība vai nāve bija viņa izšķiršanā. Beidzot varēja atriebt visus pāridarījumus. Visas viņa nabaga mātes sāpes atmaksāt tūkstoškārt. Viens mirklis — un Anglijas vairs nebūs. Viņš varēja nogāzt namu jumtus pār to iemītnieku galvām. Varēja likt kalniem krist un ielejām noslēgt mutes. Tūlīt viņš sasauks kentaurus, nopūtis zvaigznes, noraus no debesīm mēnesi. Bīstieties, bīstieties, bīstieties!
Blāvās ziemas saules staros no Stārkrosas kungu nama viņam pretim skrēja lēdija Poula un misters Segunds. Lēdija Poula skatījās uz džentlmeni, un viņas acis šķīla naida zibeņus. Nabaga misters Segunds bija caurcaurēm apjucis un nobijies.
Džentlmenis pagriezās pret Stīvenu un kaut ko jautāja. Stīvens nedzirdēja: kalni un koki dārdināja pārāk skaļi.
Jā, — viņš atbildēja.
Džentlmenis jautri iesmējās un pacēla rokas, grasīdamies noburt lēdiju Poulu.
Stīvens aizvēra acis. Viņš uzrunāja mūļu tilta akmeņus.
Jā, atsaucās akmeņi. Tilts saslējās kā satracināts zirgs un iemeta džentlmeni strautā.
Stīvens uzrunāja strautu.
Jā, atsaucās strauts. Tas sagrāba džentlmeni dzelžainā tvērienā un rautin aizrāva prom.
Stīvens noģieda, ka lēdija Poula ar viņu runā, lūko satvert viņu aiz rokas;
viņš redzēja mistera Segunda bālo, pārbiedēto seju, redzēja, ka tā lūpas kustas, — bet viņam nebija laika atbildēt. Kas zina, cik ilgi pasaule būs ar mieru viņam klausīt? Viņš nolēca no tilta un skriešus metās gar krastu.
Koki sveica viņu, kad viņš skrēja tiem garām; tie runāja par senu uzticību un atgādināja senās dienas. Saules stari sauca viņu par karali un līksmojās, ka ir viņu atraduši. Stīvenam nebija laika paskaidrot, ka tie alojas.
Strauta krasti viņa priekšā pārtapa stāvās kraujās — tīrelī iegrauzās dziļa grava: te sengadis lauza dzirnakmeņus. Cīravas malās izklaidus gulēja lieli, apaļi, no zemes izcirsti akmeņi, katrs vidukļa augstumā.
Strauts cieši turēja savu gūstekni, ūdeņi meta baltu putu un mutuļoja. Stīvens notupās uz plakana akmens un noliecās pār krastu.
Piedodiet, — viņš teica. — Jūs gribējāt vienīgi labu. Es zinu.
Džentlmeņa matu šķieznas tumšajos ūdeņos locījās kā sudrabotas čūskas.
Uz viņu bija baigi skatīties. Niknumā un naidā viņš sāka zaudēt cilvēka seju: acis atkāpās, vaigi un piere apauga ar vilnu, atiezās zobi.
Sveša balss Stīvenam ausīs kliedza:
Ja tu mani nogalināsi, tu nekad neuzzināsi savu vārdu!
Es esmu vergs, kam nav vārda, — Stīvens atbildēja. — Nekas cits es neesmu bijis — un esmu gatavs tāds palikt.
Viņš uzrunāja dzirnakmeņus. Tie uzšāvās gaisā un nogruva pār džentlmeni. Viņš uzrunāja klintis un akmeņus: tie darīja tāpat. Džentlmenis bija neizsakāmi vecs un ļoti stiprs. Vēl ilgi pēc tam, kad viņa kauli un miesas bija samalti driskās un šķēpelēs, varēja just, kā viņa gars pūlas savākties kopā. Stivens lūdza palīdzību gravas akmens pleciem. Zeme un klintis sadrupa un gāzās, bruka pār akmeņiem, līdz strauta vidū bija uzcelts kalns, tikpat augsts kā gravas malas.
Jau kuro gadu Stīvens dzīvoja, manīdams, ka starp viņu un pasauli blāvo nespodra rūts; mirklī, kad noslāpa pēdējā džentlmeņa dzīvības dzirkstele, stikls saplīsa. Viņam aizrāvās elpa.
Taču viņa sabiedrotie un kalpi sāka noskārst savu alošanos. Kalnu un koku sirdīs modās šaubas. Tie atģieda, ka Stīvens nav to senais pavēlnieks: tie bija dāvājuši viņam svešus laurus.
Stīvens juta, kā tie atkāpjas, cits pēc cita. Kad pēdējais biedrs bija viņu pametis, Stīvens nokrita zemē — iztukšots, vairs neko nejuzdams.
Tikām Padujā Greistili bija beiguši ieturēt brokastis un sapulcējušies mazajā otrā stāva salonā. Šorīt viņu vidū nevaldīja visciešākā siržu saskaņa. Bija notikušas domstarpības. Dakteris Greistils bija vēlējies salonā izsmēķēt pīpi — pret kaut ko tādu Florai un krustmāmiņai bija milzīgi iebildumi. Krustmāmiņa mēģināja dakteri atrunāt, bet tas ietiepās un palika pie sava. Smēķēšana bija viens no viņa mīļākajiem laika kavēkļiem, un viņš jutās pārliecināts, ka viņam kā atlīdzinājums par ieilgušo sēdēšanu četrās sienās pienākas zināma pretimnākšana. Krustmāmiņa norādīja, ka viņš var iziet ārā un smēķēt, cik tīk. Dakteris atbildēja, ka nevar vis, jo ārā līst. Smēķēt lietū ir grūti — lietū tabaka samirkst.
Tā nu viņš sēdēja un kūpināja savu pīpi; krustmāmiņa klepoja, un Flora, kas sliecās vainot sevi, ar nelaimīgām acīm skatījās te uz vienu, te uz otru. Tādā garā viss notika jau gandrīz stundu, kad dakteris neviļus pameta skatienu spoguli un pārsteigts iesaucās:
Mana galva ir melna! Pavisam melna!
Kāds tur brīnums? Tu taču kvēpini savu pīpi! — atsaucās viņa māsa.
Papiņ, — Flora bažīgi vaicāja un nolika šuvekli, — ko tu ar to gribi teikt?
Dakteris skatījās spogulī — tai pašā spogulī, kas bija tik mīklaini uzradies
toreiz, kad diena kļuva par nakti un Padujā ieradās Streindžs. Flora piecēlās un apstājās tēvam aiz muguras, lai redzētu to pašu, ko viņš. Kad arī viņai paspruka pārsteiguma sauciens, abiem piebiedrojās pat krustmāmiņa.
Spogulī, tai vietā, kur vajadzētu būt redzamai daktera galvai, bija tumšs plankums, kas pārvietojās un mainīja aprises. Tas arvien pieauga lielumā, un itin drīz sāka izskatīties, ka tur pa bezgalīgām gātēm kāds skrien uz viņu pusi. Skrējējam tuvojoties, viņi ieraudzīja, ka tā ir sieviete. Viņa vairākkārt atskatījās it kā lielās izbailēs.
Kas gan viņu tā nobiedējis, ka tik briesmīgi jāskrien? — krustmāmiņa izteica jautājumu. — I.anselot, vai tu tur kaut ko redzi? Varbūt viņai kāds dzenas pakaļ? Ak, nabaga dāma! Lanselot, vai tu kaut kā nevari viņai palīdzēt?
Dakteris Greistils piegāja pie spoguļa, pieskārās tam un pastūma, taču delna sastapa cietu un gludu virsmu — tieši tādu, kāda parasti mēdz būt spoguļiem. Viņš saminstinājās, it kā nespēdams izšķirties, vai nevajag rīkoties skarbāk un apņēmīgāk.
Papiņ, esiet uzmanīgs! — satraukti sauca Flora. — To nedrikst sadauzīt.
Sieviete spogulī jau bija pavisam tuvu. Vienu īsu brīdi tā atradās viņiem tieši pretī, un visi trīs Greistili saskatīja viņas kleitas izsmalcinātos izšuvumus un pērlītes; tad viņa pakāpās uz rāmja kā uz spraišļa. Spoguļa virsma atvilga, tā sāka izskatīties pēc blīva mākoņa vai miglas. Flora steigšus piestūma pie sienas krēslu, lai dāmai būtu vieglāk izkāpt no spoguļa. Trīs roku pāri sniedzās viņai pretī, lai sagaidītu, lai neļautu baiglim viņu sagūstīt.
Sieviete no spoguļa bija gadus trīsdesmit vai trīsdesmit divus veca. Viņas kleita bija rudens krāsā, taču viņa bija aizelsusies no skriešanas un izspūrusi. Viņa drudžainām acīm skatījās uz nepazīstamo istabu, nepazīstamajām sejām: viss bija svešs.
Vai šī ir Elfu valsts? — viņa jautāja.
Nē, kundze,— atbildēja Flora.
Vai Anglija?
Nē, kundze. — Florai pār vaigiem sāka ritēt asaras. Viņa piespieda roku pie krūtīm, pūlēdamās saņemties. — Jūs esat Padujā. Itālijā. Mani sauc Flora Greistila. Jums mans vārds nav zināms, bet es jūs šeit gaidu, pildot jūsu vīra lūgumu. Es apsolīju viņam, ka jūs sagaidīšu.
Vai Džonatans ir te?
Nē, kundze.
Jūs esat Arabella Streindža, — dakteris Greistils pārsteigts izdvesa.