Jā, — viņa atbildēja.
Apžēliņ! — iesaucās krustmāmiņa, vienu roku strauji piespiezdama pie mutes un otru — pie sirds. — Apžēliņ! — Tad abas rokas steidzās pieskarties Arabcllas sejai un pleciem. — Apžēliņ! — viņa izsaucās trešo reizi, izplūda asarās un apkampa Arabellu.
Stīvens pamodās. Viņš gulēja šaurā gravā uz sarmotas zemes. Saule bija nozudusi aiz klintīm. Krēslaini un auksti. Gravas vidū bija liels akmeņu, klintsbluķu un zemes kalns — kā spokains kaps. Nogruvums bija aizsprostojis strauta tecējumu, taču sīkas ūdens tērcītes tomēr spēja tikt tikt tam cauri un līču loču tecēja pa zemi. Stīvena kronis, scepteris un valstsābols gulēja netīra ūdens peļķēs. Viņš gurdi piecēlās kājās.
Kāds tālumā sauca viņa vārdu:
—- Stīven! Stīven! — Droši vien lēdija Poula, viņš nodomāja.
Es atmetu savas gūstniecības vārdu, — viņš sacīja. — Tā vairs nav. Paņēmis kroni, scepteri un valstsābolu, viņš sāka iet. Kurp? To viņš pats nezināja.
Viņš bija nogalinājis džentlmeni un pieļāvis, ka džentlmenis nonāvē Vinkulu. Viņš vairs nevarēja atgriezties mājās — ja viņam vispār kādreiz bijušas mājas. Kādu spriedumu angļu tiesnesis un zvērinātie pasludinās melnādainim, kas izdarījis divkāršu slepkavību? Stīvens varēja atvadīties no Anglijas, un Anglijai vairs nebija nekādas daļas gar viņu. Atlika iet, kur kājas nesīs.
Pēc neilga laika viņam ienāca prātā, ka apkārtne vairs nemaz neizskatās angliska. Koki viņam apkārt kuploja milzīgi un seni, to zari bija divu vīru resnumā un neredzēti greizi. Kaut arī bija ziema un rožu krūmu zari — kaili, tajos mirdzēja ziedi: asinssarkani un balti kā sniegs.
Anglija bija palikusi aiz muguras. I-ai jau. Stīvens pat neatskatījās. Viņš gāja tālāk.
Drīz viņš nonāca pie iegarena, zema pakalna. Nogāzē vīdēja ieeja — tā drīzāk izskatījās pēc alas mutes, nevis pēc durvīm, taču nešķita arī drūma un bie- dīga. Uz sliekšņa kāds stāvēja, kāds viņu tur gaidīja. "Es zinu, kas ši par vietu!" viņš domāja. "Zudusī cerība! Bet kā tas var būt?"
Ne jau tikai nams pēkšņi bija pārtapis kalnā — pilnīgi viss bija piedzīvojis neiedomājamas pārvērtības. Mežu piestrāvoja svaigums un nevainība. Koki vairs nebiedēja ceļagājēju. Zaru starpās vīdēja dzestro, rimto ziemas debesu zilgme. Šur tur cauri izlauzās spodras zvaigznes gaisma — vai tās bija rīta, vai vakara zvaigznes, to Stīvens vairs nespēja atcerēties. Viņš lūkojās apkārt, meklēdams džentlmeņa asinskārās dabas spokainās emblēmas, rūsainās bruņas un senos kaulus, — un pārsteigts saprata, ka tie ir visur: viņam zem kājām, koku sakņu iedobēs, iepinušies mežrožu un kazenāju zaros. Taču kauli bija daudz vecāki, nekā viņam bija palicis prātā: tie bija apsūnojuši, sadēdējuši un gandrīz sabir- zuši pīšļos. Paies pavisam nedaudz laika, un 110 tiem vairs nekas nepaliks pāri.
Gaidītājs uz sliekšņa Stīvenam bija pazīstams: tas bieži bija piedalījies "Zudušās cerības" ballēs un svinīgajos gājienos. Tomēr arī viņš bija mainījies — viņa sejā tagad bija vairāk no elfa: acis spulgoja spožāk, uzači spurojās kuplāk, mati cirtojās biezās sprogās kā jērēna vilna vai jaunas pavasara papardes vēdeklis, seju kā viegls pūderis klāja maigas pūciņas. Viņš izskatījās vecāks, taču reizē arī — nevainīgāks.
Esi sveicināts! — viņš sauca.
Vai šī tiešām ir "Zudusī cerība"? —jautāja cilvēks, kas agrāk bija Stīvens Bleks.
Jā, vecotēv.
Bet es nesaprotu. "Zudusī cerība" bija liels savrupnams. Šis te ir… — cilvēks, kurš agrāk bija Stīvens Bleks, sastomījās. — Es nezinu, kādā vārdā to nosaukt.
Šis ir brugs, vecotēv! Šī ir pasaule, kas atrodas apakš pakalna. "Zudusī cerība" mainās un pārvēršas! Vecais karalis ir miris, nāk jauns karalis! Viņam tuvojoties, pasaule nomet skumjas. Vecā karaļa grēki izklīst kā rīta migla! Pasaule sāk līdzināties jaunajam, viņa tikumi piepilda mežu un klajumu!
Nāk jauns karalis? — cilvēks, kurš agrāk bija Stīvens Bleks, palūkojās lejup. Viņam vienā rokā bija scepteris un otrā valstsābols.
Elfs uzsmaidīja, it kā netikdams gudrs, par ko te jābrīnās.
Šejieni tu pārvērti daudz vairāk nekā Angliju.
Stīvens devās iekšā, un abi iegāja lielā zālē. Jaunais karalis apsēdās senā tronī. Nāca cilvēki un pulcējās viņam apkārt. Dažu sejas viņš pazina, citi likās neredzēti, bet droši vien tāpēc, ka viņš nekad nebija tos redzējis tādus, kādi tic bija patiesībā. Ilgu laiku viņš nebilda ne vārda, tad pēdīgi uzrunāja ļaudis:
Šis nams ir nekārtīgs un netīrs. Tā iemītnieki savas dīkās dienas vadīja bezjēdzīgās izpriecās un slavināja senas neģēlības — asinsdarbus, kurus neder pat pieminēt, kur nu vēl slavināt. Es bieži to redzēju, un mana sirds izjuta skumjas. Tagad te viss būs citādi. [142]
[142] Pārsteidzoši daudz Elfu zemes karaļu un prinču ir nākuši no cilvēku cilts. Pieminot kaut vai trīs: Džons Askglāss, Stīvens Bleks un Alesandro Simonclli. Elfi ir nelabojami sliņķi. Kaut arī viņiem patīk gods, slava un bagātības, grūto valdīšanas darbu viņi brāķē.
Brīdī, kad buramvārdi iedarbojās, cauri Hartfjū izpūta liels vējš. Tumsībā rībēja durvis; melnās istabās plīvoja melni aizkari; melni papīri noslīdēja no melniem galdiem un laidās dejā. Staļļa tornītī drudžaini šķindēja zvans, kas senga- dis bija paņemts no vecās abatijas un aizmirstībā krājis putekļus.
Bibliotēkas spoguļos un pulksteņu ciparnīcās ņirbēja neredzētas ainas. Vējš pūta aizkaros, un svešādas ainas parādījās arī logu rūtīs. Tās sekoja cita citai blīvi un strauji, tik ātri, ka gandrīz nebija izšķiramas. Dažas misteram Norelam likās pazīstamas: saplīsušais āmuļa zars viņa Hanover-skvēra nama bibliotēkā; krauklis, kas lido gar Svētā Pāvila katedrāli, uz mirkli tapdams par dzīvu Karaļa ģerboni; lielā, melnā gulta Vensfordas iebraucamajā vietā; — bet citas viņš redzēja pirmoreiz: vilkābele; biezokņa krustā piesists cilvēks; juceklīgu akmeņu grēda šaurā ielejā; neaizkorķēta pudelīte zaļganos viļņos.
Tad visas ainas izgaisa — palika viena vienīga. Tā zaigoja bibliotēkas augstajā logā, bet kas tajā bija redzams, misters Norels nejaudāja ne minēt. Tāds kā liels, melns, nevainojami noapaļots akmens, kas mirdzēja gandrīz neiespējamā spožumā, bija iekalts plānā raupja akmens gredzenā un iedarināts melnā kalna nogāzē. Vismaz misteram Norelam šķita, ka šī virsma varētu būt kalna nogāze, jo tā atgādināja spurainu, izdegušu virsāju — taču nogāze, kas zaigoja logā, nebija krāsmatu melnumā: tā bija melna kā valgs zīds vai kā spodra āda. Piepeši ar akmeni kaut kas notika: tas sakustējās vai pagriezās. Kustība bija gandrīz pārvarīgi strauja, taču misteram Norelam šermuļaini šķita, ka akmens viņam pamirkšķinājis.
Vējš noplaka. Zvans staļļa tornī apklusa.
Misters Norels lēni nopūtās, priecādamies, ka nu reiz viss ir cauri. Streindžs stāvēja, sakrustojis rokas uz krūtīm, pievērsis skatienu grīdai, dziļi iegrimis domās.
Ko jūs par to sakāt? — misters Norels vaicāja. — Pēdējais bija visbaigākais. Man jau gandrīz šķita, ka tā bija acs.
Tā arī bija acs, — atbildēja Streindžs.
Bet kam tad ir tādas acis? Ja nu kaut kādam šaušalu briesmonim! Kaut kas baigsi!
Tas bija baigi, — Streindžs piekrita. — Lai gan ne gluži tā, kā jums liekas. Tā bija kraukļa acs.
Kraukļa? Bet tā taču aizpildīja visu logu!
Jāi«Vai nu krauklis ir neiedomājami liels, vai arī…
Vai arī? — misteram Norelam ietrīcējās balss.