Streindžs nosmēja īsus, skumīgus smieklus:
Vai arī mēs esam smieklīgi mazi! Ko tu neteiksi, patīkami ieraudzīt sevi ar citu acīm! Es teicu, ka gribu, lai Džons Askglāss uz mani paskatās, un, liekas, viņš to izdarīja. Ja ne viņš pats, tad kāds no viņa svītas. Tai brīdī mēs ar jums bijām mazāki par kraukļa aci un, jādomā, tikpat niecīgi un nenozīmīgi. Starp citu, ja reiz runa ir par Džonu Askglāsu — vai mēs vēl arvien zinām, kur viņš ir?
Misters Norels apsēdās pie sudraba trauka un ķērās pie darba. Minūtes piecas pacietīgi noņēmies, viņš sacīja:
Mister Streindž, no Džona Askglāsa nav ne miņas. Bet es pameklēju ari lēdiju Poulu un misis Streindžu. Lēdija Poula ir Jorkšīrā un misis Streindža ir Itālijā. Elfu valstī no abām nav palikusi pat ēna. Viņas ir pilnīgi atburtas.
Par atbildi viņam bija klusums. Streindžs strauji aizgriezās.
Bet tas ir ļoti savādi, — misters Norels brīnīdamies runāja tālāk. - Mēs dabūjām gatavu visu, ko gribējām, bet kā mēs to izdarījām, es ne mazākajā mērā nesaprotu. Atliek tikai pieņemt, ka Džons Askglāss redzēja, kas nav pareizi, un pats ar savu roku mūsu misēkļus izlaboja! Diemžēl viņš tomēr nebija tik izpalīdzīgs, lai atsvabinātu mūs no Tumsības. Tā nekur nav pazudusi.
Misters Norels apklusa. Acīmredzot tāds ir viņa liktenis — vienvienīgi bailes, šausmas un vientulība! Viņš rāmi sēdēja diezgan ilgi, gaidīdams, kad viņu pārņēms šīs nejaukās izjūtas, taču pēdīgi bija spiests atzīt, ka neko tādu nejūt. Patiesībā viņam šobrīd dīvaini likās ilgie gadi, ko viņš bija pavadījis Londonā, kur nebija šīs bibliotēkas, kur ministri un admirāļi trenkāja viņu pēc sava prāta un iedomām. Kā, diez, viņš to bija izturējis?
Labi gan, ka es pirmīt to kraukļa aci nepazinu, — viņš mundri sacīja, — citādi laikam būtu pārlieku izbijies!
Jums taisnība, ser, — Streindžs aizsmacis atbildēja. — Jums nudien paveicās! Savuties es laikam būšu izdziedināts no vēlmes, lai uz mani skatās. Turpmāk Džons Askglāss drīkst nepievērst man ne mazāko uzmanību!
O, jā, jā! — misters Norels piebalsoja. — Ziniet, mister Streindž, jums nu gan derētu atmest šo paradumu visu ko vēlēties. Burvim tas ir ļoti bīstami! — Un viņš uzsāka garu un ne sevišķi aizraujošu stāstu par kādu četrpadsmitā gadsimta Lankašīras burvi, kuram bieži uznākušas dažnedažādas vēlmes un viņš briesmīgi nomocījis sava ciema ļaudis, neviļus pārvērsdams govis mākoņos, katlus kuģos, likdams cieminiekiem runāt nevis ar vārdiem, bet ar krāsām, kā arī radīdams neskaitāmas citas maģiskas nekārtības.
Sākumā Streindžs klausījās labi ja ar vienu ausi un viņa retās atbildes bija nesakarīgas un aplamas, tomēr pamazām kļuva uzmanīgāks un galu galā sāka runāt savā parastajā manierē.
Misteram Norelam bija daudz talantu, tomēr spējas lasīt citu sirdīs starp tiem nepavisam nebija. Streindžs neuzņēma valodas par sievas atgūšanu, un misters Norels nosprieda, ka šis notikums bijušo mācekli nav sevišķi aizkustinājis.
69 Streindžieši un norelieši
1817. gada februāris/pavasaris
Čaildermass lēni jāja uz priekšu, Vinkuls gāja viņam blakus. Apkārt, cik tālu vien sniedza skatiens, pletās sniegots tīrelis ar cērpiem un lēzeniem pakalniem: tas viss kopā izskatījās pēc milzīgas dūnu segas. Arī Vinkuls laikam bija nācis uz līdzīgām domām, jo ņēmās sīki un pamatīgi stāstīt, kādā mīkstā gultā viņš šonakt grasās gulēt un kādas lepnas vakariņas ieturēs, pirms liksies uz saldu dusu. Bija pilnīgi skaidrs, ka viņa ieskatā par šiem dzīves svētkiem būs jāmaksā Čaildermasam, un nevajadzētu sevišķi brīnīties, ja Čaildermasam par viņa nodomiem atrastos šis tas sakāms, — tomēr Čaildermass klusēja. Viņa prātu izpilnām nodarbināja grūtais jautājums, vai Vinkulu vajadzētu parādīt Streindžam un Norelam: vai tomēr labāk ne. Zināms, atrast nevienu citu, kas gana lietpratīgi spētu izpētīt Vinkulu, neizdotos ne visā Anglijā, bet no otras puses Čaildermass nespēja pat iedomāties, ko burvji varētu sacīt un darīt, piepeši ieraudzījuši cilvēku, kurš reizē ir grāmata. Čaildermass pakasīja vaigu. Tajā bija tikko sataustāma, labi sadzijusi rēta — šaura sudraba švīka viņa brūnajā sejā.
Vinkuls bija beidzis tarkšķēt un apstājies ceļa vidū. Sega bija noslīdējusi viņam no pleciem, un viņš sparīgi braucīja augšup svārku piedurknes.
Kas Uid nu? — jautāja Čaildermass. — Kas tev lēcies?
Es esmu mainījies! — Vinkuls atsaucās. — Skaties! —Viņš novilka svārkus un pavēra vaļā kreklu. — Tagad tur ir citi vārdi! Uz rokām, uz krūtīm, visur! Agrāk es vēstīju ko citu! — Nepievērsdams uzmanību aukstumam, viņš sāka izģērbties. No jauna izmeties gluži kails, viņš, līksmodamies par pārvērtībām, dancoja apkārt kā zilādains velns.
Čaildermass nokāpa no zirga, manīdams, ka viņu pārņem šausmas un izmisums. Viņš ar tādām pūlēm bija izglābis Džona Askglāsa grāmatu no nāves un iznīcības, un tad pēkšņi, kad jau šķita, ka viss būs labi, grāmata pati bija sacēlusies pret viņu.
Ātrāk, mums pēc iespējas ātrāk jānonāk kādā tavernā! — viņš iekliedzās. — Jāsadabū tinte un papīrs! Vārdu pa vārdam jāpieraksta viss, kas uz tevis bija rakstīts! Tev vajadzēs atcerēties visu līdz pēdējam sīkumam.
Vinkuls skatījās viņam pretī, it kā bītos, vai Čaildermass pēkšņi nav galīgi zaudējis prātu:
Kāpēc?
Tā taču bija Džona Askglāsa maģija! Džona Askglāsa domas! Tās nekur citur nebija pierakstītas! Par katru cenu vajag tās saglabāt.
Vinkulam joprojām neausa gara gaisma:
Kāpēc? — viņš vēlreiz jautāja. — Džons Askglāss tās neuzskatīja pat saglabāšanās vērtām.
Bet kāpēc tu pēkšņi pārvērties? Tā pēkšņi, nevietā un nelaikā?
Kāpēc tu tā domā? Tas notika īstajā brīdī. Agrāk es biju Pareģojums, bcl nākotne, ko es pareģoju, jau ir iestājusies. Pats par sevi saprotams, ka man vajadzēja mainīties — citādi es tagad būtu Vēsture! Sausa un garlaicīga Vēsture!
Bet kas tad tu esi?
Vinkuls paraustīja plecus.
Varbūt recepšu grāmata! Varbūt romāns! Varbūt sprediķu krājums! — Šīs iespējas viņu vareni uzjautrināja un, savā nodabā hihinādams, viņš no jauna metās dancī.
Es ceru, ka tu joprojām esi maģijas grāmata! Bet ko tu paud? Vinkul, vai tu mēģini man iestāstīt, ka tā arī neesi iemācījies izlasīt šos burtus?
F.s esmu Grāmata! —Vinkuls palēcienā apstājās. — Grāmatas uzdevums ir glabāt vārdus. Es tos glabāju. Par to nozīmi jālauza galva Lasītājam.
Bet pēdējais Lasītājs sen ir miris!
Vinkuls bezrūpīgi paraustīja plecus.
Kaut kas taču tev jāzina! — Čaildermass kliedza, vai smakdams aiz dusmām. Viņš saķēra Vinkulu aiz rokas. — Kas te rakstīts? Kas ir šis ragainais un pārsvītrotais aplītis? lās atkārtojas neskaitāmas reizes. Ko tas nozīmē?
Vinkuls atsvabināja roku.
Tas nozīmē pagājušo otrdienu, — viņš atmeta. — Tas nozīmē trīs cūkas, un vienai galvā salmu cepure! Tas nozīmē: "Sallija mēnesnīcā gāja diet un pazaudēja rožainu tarbiņu!" — Viņš vīpsnādams padraudēja Čaildermasam ar pirkstu. — Es zinu, kas tev aiz ādas! Tu ceri kļūt par nākamo Lasītāju!
Varbūt, — noteica Čaildermass.— Kaut arī es varētu apēst savu labo roku, ja saprotu, kā lai to dabū gatavu. Bet nevienu labāku nākamo Lasītāju es Anglijā neredzu. Lai notiek, kas notikdams, es tevi vairs neizlaidīšu no acīm. No šā brīža, Vinkul, mēs ar tevi būsim viens otra ēnas.
Vinkuls uzreiz saskāba un īdzīgi sāka ģērbties.
Anglijā atgriezās pavasaris. Arkliem pa pēdām lidoja putni. Saulē sila akmeņi. Lieti un vēji kļuva maigāki un iesmaržojās pēc zemes un dzietiem. Meži iekrāsojās tik maigā, tik liegā zaļumā, ka to gandrīz nevarēja saukt par krāsu. Tā drīzāk bija zaļuma noģieda— it kā koki sapņotu zaļus sapņus vai domātu zaļas domas.