Anglijā atgriezās pavasaris, bet Streindžs un Norels neatgriezās. Hartfjū abatiju ieskāva Tumsības Stabs un Norels dienas gaismā nebija redzēts. Ļaudis prātoja, vai Streindžs nav Norelu nogalinājis, vai varbūt Norels nogalinājis Streindžu, cik lielā mērā katrs no viņiem to būtu pelnījis un vai kādam nevajadzētu iet un visu izdibināt.
Taču, iekams gudras galvas, pārspriežot šos interesantos jautājumus, paspēja nonākt pie kāda slēdziena, Tumsība nozuda — paņemdama sev līdzi Hartfjū abatiju, itin visu: namu, parku, tiltu un upes līkumu. Ceļi, kas agrāk veda uz Harfjū, tagad griezās atpakaļ vai izveda garlaicīgās birztalās un lauku nostūros, uz kuriem nevienam nebija vēlēšanās doties. Tas pats baigais liktenis piemeklēja Hanover- skvēra namu un abus Streindža namus — gan to, kas atradās Soho-skvērā, gan viņa dzimtmājas Klanā. [143] [1] Vēl daudzus gadus pēc tam klanieši stāstīja, ka ziemas pilnmēnesi vajag nostāties zem viena īpaša koka, pasniegties uz pirkstgaliem, izstiept kaklu un skatīties cauri cita koka zarotnei, tad tālumā varēs redzēt Ašfēru. Sniegā un mēnesnīcā nams izskatoties ļoti pamests, vientuļš un spokains. Tomēr gāja laiks, saauga koki un Ašfēru vairs nevarēja saskatīt.Tikai viena vienīga būtne visā Londonā vēl spēja atrast Soho- skvēra namu — tas bija Džeremija Džonsa kaķis Balfinčs. Patiesībā Balfinčs laikam nebija pamanījis, ka nams vispār ir mainījies, un viņš iegriezās tajā, kad viņam labpatika, vienā mierā ieslīdēdams starp 30. un 32. numuru, un visi, kas bija tam liecinieki, vienā balsi apgalvoja, ka neko tik savādu savu mūžu nav redzējuši. [144] [1] tas nebija nekas sevišķs. "Mūsdienu burvī" (1812. gada rudens laidienā) lasāms: "Kur ir Peila nams? Kur Stoksija nams? Kāpēc tos vairs neviens nav redzējis? Peils dzīvoja Vor- vikā. Visi zināja, kurā ielā. Stoksija nams atradās pretī F.kseteras katedrālei. Kur ir karaļa Kraukļa Ņūkāslas pils? Visi, kas to skatījuši savām acīm, apgalvoja, ka otrs tik skaists un lepns nams pasaulē nav atrodams, — bet vai modernajos laikos kāds ir to redzējis? Neviens pats. Vai kaut kur ir rakstīts, ka tas nopostīts? Nē. Tas gluži vienkārši izgaisa no zemes virsus. Visi šie nami kaut kur pastāv, bet, kad burvis aizceļo vai nomirst, tie izgaist. Viņš pats var iet un nākt pēc patikas, turpretim neviens cits tos nejaudā atrast."
Lords Liverpūls un pārējie ministri, visiem dzirdot, gari un plaši izteica savu lielo nožēlu par Streindža un Norela pazušanu, taču klusībā priecājās, ka tikuši vaļā no šīs ķēpīgās padarīšanas. Ne Streindžs, ne Norels galu galā nebija izrādījušies tik cienījami kā sākumā izskatījās. Abi bija nodarbojušies — nu, labi, melnā maģija tā nebija, taču viņu maģijas nokrāsa katrā ziņā bija tumšāka nekā vēlams un pieļaujams. Ministri pievērsās daudzajiem jaunajiem burvjiem, kuru pēkšņi bija saradies tik daudz kā sēņu pēc lietus. Šie burvji gandrīz nebūra un lielākoties bija pagalam nemācīti, toties kašķīgumā gan pilnīgi līdzinājās Streindžam un Norelam, un vajadzēja pēc iespējas ātrāk izdomāt, kā tos savaldīt. Mistera Norela vēlēšanās atjaunot "Piecu pūķu" tiesu (atcerieties, pirms neilga laika tas likās gluži lieki un nevajadzīgi) piepeši tika atzīta par ārkārtīgi savlaicīgu. [145] [1] Daudzi no jaunajiem burvjiem rakstīja lordam Liverpūlam un ministriem, prasīdami atļauju doties meklēt Streindžu un Norelu. Daži savā tālredzībā pat pievienoja vēstulēm sarakstus, uzskaitīdami, kāds maģisks un ikdienišķs ekipējums viņiem būs vajadzīgs, un cerēdami, ka valdība būs tik laipna un viņiem to sagādās. Kāds džentlmenis no Plimutas, vārdā Bīčs, vēlējās, lai viņa rīcībā uz laiku nodod Inniskillingas dragūnu pulku.
Marta otrajā nedēļā Jorkas "Vēstnesī" parādījās sludinājums, kas vērsās pie Jorkas Mācīto burvju biedrības kādreizējiem locekļiem un visiem, kas vēlētos iestāties šai biedrībā. Šie džentlmeņi tika aicināti nākamajā trešdienā (tradicionālajā biedrības sanāksmju dienā) ierasties tavernā "Senā zvaigzne".
To Jorkas biedrības locekļu, kurus šis paziņojums nepatīkami aizvainoja, bija vismaz tikpat daudz kā to, kuri nopriecājās. Aicinājums bija publicēts avīzē — tātad izlasīt varēja kurš katrs, kas varēja atļauties samaksāt vienu peniju. Bez tam sludinājuma autors (kurš savu vārdu nebija minējis) bija atļāvies aicināt nepiederošas personas stāties Jorkas biedrībā — un to darīt viņam nekādā ziņā nebija tiesību.
Kad pienāca augšminētais vakars un vecbiedri ieradās "Senajā zvaigznē", viņi zālē atrada vismaz piecdesmit burvju (vai topošo burvju). Visas ērtākās vietas jau bija aizņemtas, un vecbiedri (viņu vidū misters Segunds, misters Hanifūts un doktors Fokskāstls) bija spiesti apsēsties uz paaugstinājuma, kas atradās diezgan tālu no kamīna. Tomēr šiem sēdekļiem bija arī savas priekšrocības: viņi varēja labi aplūkot jaunos burvjus.
Nē, šis skats nelika vecbiedru krūtīs iesvelties siltai prieka liesmai. Sanākusi bija visnotaļ raiba publika. ("Es ļoti šaubos," izteicās dr. Fokskāstls, "vai kaut viens no viņiem ir džentlmenis.") Zālē sēdēja divi fermeri un vairāki tirgotāji, bāls, gaišmatains un uzbudināts jauneklis, kurš kaimiņiem klāstīja savu pārliecību, ka sludinājumu laikrakstā nopublicējis pats Džonatans Streindžs, jā, jā, pats Streindžs kuru katru bridi ieradīsies un mācīs viņiem maģiju! Vēl bija ieradies priesteris, un tas jau bija cerīgāk: gludi skūts, nopietns, gadus piecdesmit, sešdesmit vecs vīrs melnās drānās. Viņam līdzi bija atnācis suns, tikpat sirms un cienījams kā saimnieks, un jauna, uzkrītoša sieviešu dzimuma persona sarkanā samta kleitā. Tas vairs nepavisam nešķita cienījami. Personai bija tumši mati un varen apņēmīga sejas izteiksme.
Mister Teilor, — doktors Fokskāstls vērsās pie viena no saviem līdzgaitniekiem, — esiet tik laipns, lieciet, lūk, tam džentlmenim noprast, ka pie mums nav pieņemts ierasties kopā ar ģimenes locekļiem.
Misters Teilors aizjoza teciņiem.
Jorkas biedrības patriarhi no savām ērtajām vietām redzēja, ka gludi skūtais melnsvārcis ir iecirtīgāks, nekā varētu padomāt, skatoties uz viņa lēnprātīgo seju: viņš itin asi atcirta misteram Teiloram.
Misters Teilors atgriezās ar šādu vēsti:
Misters Redrūts lūdz biedrības locekļus viņu atvainot, taču viņš nepavisam neesot burvis. Viņu gan ļoti interesējot maģija, taču neesot nedz nepieciešamo zināšanu, nedz iemaņu. Burve esot viņa meita. Viņam esot dēls un trīs meitas, visi četri — burvji. Pārējie piedalīties sanāksmē neesot vēlējušies. Viņiem negriboties biedroties ar citiem burvjiem, un viņi labprātāk nododoties studijām mājās, kur neviens viņus netraucē.
Pēc šiem vārdiem iestājās klusums, kura laikā vecbiedri pūlējās kaut ko saprast, bet tā arī nenieka nesaprata.
Varbūt suns ir ari burvis? — noprasīja misters Fokskāstls, un vecbied- riem vajadzēja smieties.
Drīz kļuva skaidrs, ka jaunpienācēju vidū bez grūtībām var izšķirt divas ievirzes. Viena no pirmajām vārdu ņēma mis Redrūta, jaunā dāma sarkanajā samta kleitā. Viņa runāja klusi un ļoti ātri, tādēļ ne visiem burvjiem saprotami, tomēr savos vārdos viņa ielika lielu dedzību. Viņas galvenā doma, cik varēja noskārst, bija tāda, ka Džonatans Streindžs ir visu burvju burvis! Gilberts Norels ir nulle! Streindžs drīz tiks attaisnots, bet Norels nonāks vispārējā apsmieklā! Maģija atsvabināsies no Gilberta Norela uztieptajiem žņaugiem! Sie izteikumi līdz ar daudzkārtēju atsaukšanos uz Streindža zudušo šedevru "Angļu maģijas vēsture un prakse" mudināja citus burvjus dusmīgi iebilst un apgalvot, ka Streindža grāmatā čum un mudž ļaunas burvestības un pats Streindžs, pēc visa spriežot, ir slepkavnieks! Visiem zināms, ka viņš nogalinājis savu sievu, [146] 1 Šie apmelojumi tika atspēkoti vien 1817. gada jūnijā, kad Arabella Streindža atgriezās Anglijā. un, jādomā, ari Norelu!