Vārdu cīņas kļuva arvien karstākas, taču pēkšņi pārtrūka, ierodoties vēl diviem. Abi ne mazākajā mērā neizskatījās cienījami: gariem, pinkainiem matiem, aizvēsturiskiem svārkiem — tomēr viens pavisam noteikti bija tikai klaidonis un nekas vairāk, savuties otrs šķita stipri kārtīgāks un atstāja lietišķa — varētu pat gandrīz teikt, valdonīga — cilvēka iespaidu.
Blandoņa neveltīja Jorkas burvjiem ne skatienu: viņš vienā mierā apsēdās uz grīdas un pieprasīja džinu un karstu ūdeni. Otrs aizsoļoja līdz zāles vidum, apstājās un nolūkojās uz visiem ar greizu smaidu sejā. Paklanījies misis Red- rūtai, tas uzrunāja burvjus šādiem vārdiem:
Esiet sveicināti, džentlmeņi! Esiet sveicināta, kundze! Daži no jums, iespējams, mani atceras: mēs tikāmies pirms desmit gadiem, kad misters Norels uzstājās ar burvestību Jorkas katedrālē. Mani sauc Džons Čaildermass. Vēl pirms nepilna mēneša es kalpoju Gilbertam Norelam. Šis, — viņš runāja par to, kurš bija apsēdies uz grīdas,— ir Vinkuls, kādreizējais Londonas ielu burvis.
Tālāk Čaildermass netika: visi reizē sāka runāt. Jorkas biedrības agrākie locekļi ar šausmām atskārta, ka viņi cēlušies no saviem ērtajiem krēsliem pie kamīna un nākuši šurp, lai klausītos, kas sakāms kalpam, — bet, kamēr šie džentlmeņi atviegloja sirdi, izsacīdami savu sašutumu, lielais vairums jaunpienācēju ļāvās pavisam citām izjūtām. Viņi visi bija vai nu streindžieši, vai norelieši, taču neviens visā šai pulkā nekad nebija dabūjis savu varoni redzēt, un atskāršot, ka viņu priekšā piepeši nostājies cilvēks, kurš personiski pazinis gara milzi, viņus pārņēma neiedomājams satraukums.
Čaildermasu visa šī klaberjakts ne mazākajā mērā neietekmēja. Viņš rāmā garā nogaidīja, līdz troksnis noklusīs tiktāl, ka viņš atkal varēs ko pateikt, un pavēstīja:
Esmu ieradies, lai jums paziņotu, ka līgums ar Gilbertu Norelu ir lauzts. Tas ir lauzts un vairs nav spēkā. Ja vēlaties, jūs atkal varat būt burvji.
Viens no jaunajiem burvjiem kliegšus jautāja, vai Streindžs ieradīšoties. Citam vajadzēja zināt, vai ieradīsies Norels.
Nē, kungi, — atbildēja Čaildermass. — Viņi neieradīsies. Jums vajadzēs apmierināties ar mani. Es nedomāju, ka Streindžs un Norels vēl kādreiz parādīsies Anglijā. Vismaz ne šajā paaudzē.
Kāpēc? — vaicāja misters Segunds. — Kur viņi ir?
Čaildermass smaidīja:
Kurp visos laikos devušies burvji. Aiz pamales. Viņpus lietus.
Kāds Norela piekritējs izteicās, ka Džonatans Streindžs īstajā brīdī aizmu- cis no Anglijas, citādi viņš katrā ziņā nonāktu pie karātavām.
Uzbudinātais gaišmatis dzēlīgi atcirta, ka noreliešu bandai drīzumā sāks klāties plāni. Vai tad noreliskās maģijas pamatprincips nav tāds, ka visam jābalstās uz grāmatām? Ko viņi, lūdzu, grasoties lasīt, ja reiz visas grāmatas aizgājušas garu ceļu līdz ar Hartfjū abatiju? [147] [1] Mūsdienās ir ļoti maz burvju, kuri atklāti neatzītu sevi vai nu par streindžiešiem, vai par noreliešiem. Vienīgais ievērības cienīgais izņēmums ir pats Džons Čaildermass: jautāts par to, kam viņš pieslejas, viņš apgalvo, ka vairāk vai mazāk abiem. Tikpat labi kāds varētu sacīt, ka reizē ir gan vigs, gan torijs: nevienam nav skaidrs, kā tas ir iespējams.
Kungi, jums Hartfjū bibliotēka nav vajadzīga, — teica Čaildermass. — Un Hanover-skvēra bibliotēka tāpat. Esmu ieradies pie jums ar kaut ko daudz vērtīgāku. Ar grāmatu, pēc kuras Norels gadiem ilgi dzinās, bet tā arī nedabūja. Grāmatu, par kuras pastāvēšanu Streindžs pat nenojauta. Esmu ieradies pie jums ar Džona Askglāsa grāmatu.
No jauna sākās kliegšana, troksnis un lērums. Tam visam pa vidu mis Red- rūta, liekas, teica runu, aizstāvēdama Džonu Askglāsu, kuru neatlaidīgi dēvēja par viņa svētību un par Karali, it kā viņš kuru katru brīdi varētu iejāt pa Ņū- kāslas vārtiem, lai atkal no jauna valdītu Ziemeļanglijā.
Klusu! — kliedza doktors Fokskāstls, un viņa skaļā, svarīgā balss vispirms apklusināja tuvāk sēdošos un pēc tam arī visus sanākušos. — Kur jūs redzat grāmatu? Šī neģēļa rokas ir tukšas! Kungi, tā ir krāpšana! Lieku galvu ķīlā, viņš tīko pēc mūsu naudas! Nu, ser? — (Tas bija sacīts Čaildermasam.) — Kāpēc jūs klusējat? Rādiet šurp savu grāmatu —ja tāda vispār ir!
Jūs maldāties, ser, — Čaildermass atbildēja, smaidīdams savu garo, tumšo un greizo smaidu. — Man 110 jums neko nevajag. Vinkul! Piecelies!
Greistilu namā Padujā visi mājinieki un saimes ļaudis domāja vienīgi par to, kā pēc iespējas labāk izdabāt Streindža kundzei, un katrs to darīja pa savam. Daktera Greistila mierinājumi visbiežāk izpaudās filozofiski. Viņš centās atcerēties vēsturiskus piemērus, kad cilvēki — jo īpaši dāmas — bija braši uzvarējuši pretišķīgus apstākļus, turklāt nereti ar draugu palīdzību. Abi kalpi, Miničello un Frenks, skrēja atvērt viņas priekšā durvis, vienalga, vai viņa vēlējās vai nevēlējās kaut kur iet. Bonifācija gadu ilgu uzturēšanos Elfu valstī, liekas, uzskatīja par tādu kā sevišķi nelāgu saaukstēšanos un nemitīgi pienesa Arabellai spēcinošus uzlējumus. Krustmāmiņa Greistila dzenāja kalpus pa visu pilsētu, meklējot vislabākos vīnus un retākos gardumus; viņa sapirkās vismīkstākos dūnu spilvenus, it kā cerēdama, ka Arabellai pietiks vien nolikt uz tiem galvu, un visi briesmīgi notikumi aizmirsīsies. Tomēr noderīgākās no visiem piedāvātajiem remdinājumiem Arabellai laikam bija sarunas ar Floru.
Kādu rītu abas kopā sēdēja un izšuva. Tad Arabella ar nepatiku nolika šuvekli malā un piegāja pie loga.
Mani apsēdis nemiera gars, — viņa sacīja.
Tas nav nekāds brīnums, — Flora saudzīgi bilda. — Esiet pacietīga. Drīz jūs atkal būsit tāda pati kā agrāk.
Tiešām? — Arabella nopūtās. — Godīgi sakot, es pati vairs neatceros, kāda es agrāk biju.
Es jums pastāstīšu. Jūs vienmēr bijāt mundra un jautra — kaut arī jūs bieži atstāja vienu pašu. Jūs nekad nedusmojāties — kaut arī bieži iemeslu būtu atliku likām. Jūsu runa allaž izcēlās ar asprātību un gudrību, — kaut arī jūs par to nemēdza slavēt un gandrīz vienmēr pretim cēla iebildumus.
Arabellai bija jāsmejas:
Žēlīgā debess, es nu gan biju tīrais brīnums! Tiesa, — viņas smaids sašķobījās, — es nedomāju, ka jūsu uzzīmētais portrets ir sevišķi ticams, jūs taču mani nepazināt.
Man stāstīja misters Streindžs. Tie ir viņa vārdi.
Ā! — Arabella aizgriezās.
Flora nodūra acis un klusi sacīja:
Viņš atgriezīsies un palīdzēs jums atspirgt. Neviens cits to nespēj. Jūs atkal būsit laimīga. — Viņa pacēla galvu.
Arabella uzreiz neatbildēja. Tad ierunājās:
Es baidos, ka mēs vairs nekad neredzēsimies.
Flora atkal ķērās pie šuvekļa. Pēc brīža viņa ieminējās:
Cik savādi, ka galu galā viņš atgriezās pie sava skolotāja.
Vai tad? Man tas nešķiet necik pārsteidzoši. Es brīnījos, ka viņi naidojās tik ilgi. Man jau šķita, ka vēl ne mēnesis nebūs pagājis, kad abi jau atkal būs labākie draugi.
Vai tiešām? Apbrīnojami! — atsaucās Flora. — Laikā, ko misters Streindžs pavadīja pie mums, viņam neatradās neviens labs vārdiņš, ko sacīt par misteru Norelu, — un misters Norels maģijas žurnālos publicēja visādas šausmas par misteru Streindžu.