O, kā gan citādi! — Arabella vienā mierā atrauca. — Viņiem vienkārši bija uznācis dullums. Abi ir stūrgalvīgi kā āži. Man nav pamata misteru Norelu mīlēt — kur nu! Bet es zinu, ka viņš visupirms ir burvis un tikai tad nāk viss pārējais — un Džonatans ir gluži tāds pats. Viņiem abiem svarīgas ir tikai grāmatas un maģija. Neviens cits šajās lietās nenieka nesajēdz, tādēļ arī ir tikai dabiski, ka viņi abi atkal ir kopā.
Aizritēja nedēļas, un Arabella smaidīja un smējās arvien biežāk. Viņa sāka interesēties par savu jauno draugu dzīvi, viņas dienas aizpildīja maltītes patīkamā sabiedrībā, sīki uzdevumi pilsētā un citi jauki draudzības pienākumi — vienkāršas, ģimeniskas nodarbes, kurās viņas izmocītais prāts un ievainotais gars spirgtin atspirga. Arabella reti domāja par pazudušo vīru, vien jutās pateicīga, ka viņš to atsūtījis tieši pie Greistiliem.
Tai laikā Padujā uzturējās kāds jauns īru kapteinis, un neviens vien izteica noskārtu, ka Flora ir viņu savaldzinājusi — kaut pati Flora apgalvoja, ka tā nepavisam neesot. Pie Vaterlo viņš bija kavalērijas eskadrona priekšgalā traucies tieši pretim baismīgai pretinieka ugunij, taču, ja tuvumā atradās Flora, visa viņa drosme izgaisa kā nebijusi. Lūkodamies uz jaunavu, viņš vienmēr nosarka, un, kad viņa ienāca pa durvīm, vairs nezināja, kur dēties. Viņš glābās, ievākdams no misis Streindžas ziņas par to, kad Flora varētu doties pastaigā pa Prāto della Valle (brīnišķīgs dārzs pašā pilsētas sirdī) vai nākamreiz apciemos Baksterus (kopīgi draugi); Arabella mīļuprāt izlīdzēja.
Tomēr gūstniecības laiks bija atstājis viņā dziļas pēdas. Arabella bija pieradusi augu nakti dejot, un viņu mocīja bezmiegs. Reižu reizumis viņa naktī dzirdēja sērīgu vijoli un stabuli, kas spēlēja elfu meldijas un sauca viņu dejot, bet pat doma par dejām viņai bija nepanesama.
Parunājiet ar mani, — viņa tādos vakaros aicināja Floru un krustmāmiņu Greistilu. — Parunājiet ar mani, tad es izturēšu. — Tad viena vai abas sēdēja pie viņas gultas un runāja visu, kas ienāca prātā. Tomēr dažkārt dziņa, kas viņu urdīja — neļāva viņai palikt uz vietas — nebija pārvarama, un viņa staigāja šurpu turpu pa guļamistabu, kas viņai bija kopīga ar Floru; vairākas reizes dakteris un Frenks laipni ziedoja savu naktsmieru un pavadīja Arabellu pastaigās pa tumšajām Padujas ielām.
Vienā no šādām aprīļa naktīm viņi gāja pa kvartālu netālu no katedrāles; Arabella un dakteris Greistils pārsprieda nākamajā mēnesī paredzēto aizceļošanu uz Angliju. Arabellu mazliet biedēja tas, ka atkal vajadzēs sastapt vecos angļu draugus, un dakteris viņu drošināja. Piepeši Frenkam paspruka pārsteiguma sauciens: viņš rādīja augšup.
Zvaigznes mainījās un pārvērtās; viņiem virs galvas debesīs mirdzēja jauni zvaigznāji. Priekšā bija senatnīga akmens arka. Tas nešķita nekas neparasts — Paduja ir pilna ar vilinošām durvjailām, arkām un arku rindām, — tomēr šī ļoti atšķīrās no citām. Paduja ir celta no viduslaiku ķieģeļiem, tādēļ visbiežāk tās ielas priecē acis ar sārti zeltainiem toņiem. Šī arka bija no drūmiem, tumšiem ziemeļu akmeņiem, no abām tās pusēm pretī lūkojās Džona Askglāsa statujas — viņa seju līdz pusei slēpa ar kraukļa spārniem rotāta bruņcepure. Arkas ailē stāvēja gara auguma cilvēks.
Arabella nespēja sadūšoties.
Jūs paliksiet tepat tuvumā? — viņa vaicāja dakterim Greistilam.
Mēs ar Frenku nekur prom neiesim, — dakteris apliecināja. — Nekustēsimies ne no vietas. Tikai pasauciet!
Tālāk viņa gāja viena. Cilvēks, kas stāvēja arkas ailē, lasīja grāmatu. Viņai pienākot klāt, tas pacēla acis, un viņa sejā bija tā pati vecā, mīļā izteiksme: apjukums, īsti neatceroties, kas viņš ir un kāda viņam daļa gar pasauli, kas pastāv viņpus grāmatas lappusēm.
Šoreiz tu esi ieradies bez vētrām un negaisiem, — bilda Arabella.
A, tu esi par to dzirdējusi? — Streindžs it pašapmierināti nosmējās. — Jā, varbūt tas bija mazliet pārspīlēti. Lāgā neatbilda labas gaumes kanoniem. Laikam Venēcijā biju pārāk daudz uzturējies lorda Bairona sabiedrībā — man bija maķenīt pielipis viņa stils.
Viņi mazliet pastaigājās, un virs viņu galvām ik brīdi parādījās jauni zvaigžņu raksti.
Tu labi izskaties, Arabella, — viņš sacīja. — Es baidījos… No kā es baidījos? O, man bija tūkstošiem baiļu! Baidījos, ka tu negribēsi ar mani runāt. Bet tu atnāci. Es par to ļoti priecājos.
Tu vari aizmirst par savām tūkstoš bailēm, — viņa atbildēja. — Vismaz par mani vari būt drošs. Vai tu esi izdomājis, kā izklīdināt Tumsību?
Nē, pagaidām neesmu. Tiesa, pēdējā laikā mums bija tik daudz darba — dažas jaunas hipotēzes par najādām —, ka gandrīz neatlika laika nopietni pievērsties šai problēmai. Bet Gubērta "Apollona vārtu sargā" ir dažas vietas, kas varētu lieti noderēt. Mēs nezaudējam cerību.
Es par to priecājos. Domājot, kā tev jācieš, es jūtos ļoti nelaimīga.
Neesi nelaimīga, es tevi lūdzu. Ir gan visādas neērtības, bet es neciešu. Jā, sākumā varbūt, bet tagad vairs ne. Un mēs ar Norelu nemaz neesam pirmie angļu burvji, kas turpina darbu, būdami nožāvēti. Roberts Daimoks divpadsmitajā gadsimtā sagāja naidā ar kādu elfu un vairs nespēja parunāt, vien dziedāt — diez vai tas ir tik patīkami kā izklausās. Četrpadsmitajā gadsimtā dzīvoja kāds burvis, kura pēdas bija no sudraba, tas noteikti bija ļoti ērcinoši. Turklāt kurš var apgalvot, ka Tumsība nenāks mums par labu? Mēs pošamies atstāt Angliju un droši vien sastapsim dažnedažādus dīvaiņus. Angļu burvis — tas vien ir kaut kas iespaidīgs. Divi angļu burvji, es teiktu, ir divtik iespaidīgi, — bet, ja abi angļu burvji ir tinusies Necaurredzamā Tumsībā — o, tu tikai padomā! Tas noteikti iedvesīs šausmas visiem, kas nav gluži padievi!
Kurp jūs dosities?
O, visur kur! Šī pasaule ir tikai viena no daudzām, un burvim nav vēlams kļūt pārāk — kāds būtu īstais vārds? — vietējam.
Bet ko teiks misters Norels? — Arabellai šis nodoms nešķita diezcik pārliecinošs. — Viņam nekad nav paticis ceļot — viņu ērcināja pat vajadzība doties uz Portsmutu.
Ā, tā jau arī ir viena no šī pārvietošanās veida priekšrocībām. Viņš var vispār neiziet no mājas, ja viņam tā labāk tīk. Pasaule — visas pasaules — nāk pie mums. — Viņš apklusa un atskatījās. — Man nevajadzētu iet tālāk. Esmu mazliet aizblandījies. Ir daži ar zavestu saistīti apsvērumi, kuru dēļ mums ar Norelu nav vēlams aizklīst tālu vienam no otra. Arabella, — viņš neparasti nopietni turpināja, — es nespēju pat izteikt, cik mokoša man bija doma, ka tu atrodies pazemē. Es būtu darījis visu — pilnīgi visu —, lai tevi no turienes izpestītu.
Arabella saņēma Streindža rokas un viņas acis mirdzēja.
Tu jau to izdarīji, — viņa čukstēja. Abi ilgi lūkojās viens otram acīs, un tai brīdī viss bija tāpat kā agrāk — it kā viņi ne uz mirkli nebūtu šķīrušies; bet viņa neteica, ka dosies Tumsībā kopā ar viņu, un Streindžs nelūdza, lai viņa to dara.
Agri vai vēlu, — viņš sacīja, — es atradīšu īstos buramvārdus un izklīdināšu tumsu. Agri vai vēlu es atgriezīšos pie tevis.
Jā. Agri vai vēlu. Es tevi gaidīšu.
Viņš pamāja un jau it kā grasījās doties prom, tad pavilcinājās.
Bella, — viņš bilda, — neģērbies melnā. Neesi atraitne. Esi laimīga. Es gribu domāt, ka tu esi laimīga.
Tā būs, es tev apsolu. Un kā man domāt par tevi?