Ak tā! Kas attiecas uz finesēm, — teica misters Norels, — es par kara mākslu zinu tikpat maz, cik ģenerāļi un admirāļi par maģiju, tomēr…
…bet, lai kāda tā būtu, — turpināja sers Volters, — man diemžēl jāteic, ka mums tā nederēs. Maģija nav cienījama, ser. Tā nav… — sers Volters meklēja īstos vārdus, — …nopietna. Valdība nevar ielaisties ar tādām lietām. Pat nevainīgā patērzēšana šodien ar jums var sagādāt mums nelielas nepatikšanas, ja sabiedrība par to uzzinās. Godīgi sakot, mister Norel, ja es būtu labāk nopratis, ko jūs man šodien grasāties piedāvāt, es nebūtu piekritis ar jums tikties.
Sera Voltera balss, to visu sakot, nepavisam neskanēja nelaipni, bet… Ak, nabaga misters Norels! Izdzirdēt, ka maģija nav nopietna, — tas bija ļoti nopietns trieciens. Uzzināt, ka tevi ieskaita vienā sugā ar visādiem drīmdičiem un vinku- liem, — tas bija pavisam iznīcinoši. Viņš velti protestēja, ka ilgi un cītīgi ir domājis par to, kā maģiju atkal padarīt cienījamu; velti piedāvājās parādīt seram Volteram garu priekšlikumu sarakstu par maģijas uzraudzību Anglijā. Sers Volters nevēlējās to redzēt. Viņš šūpoja galvu un smaidīja, taču sacīja vienīgi:
Diemžēl, mister Norel, es jūsu labā neko nevaru darīt.
Kad vakarā Hanover-skvērā ieradās Drolaits, viņš bija spiests klausīties, kā misters Norels gaužas par to, kā visas viņa cerības ar sera Voltera Poula palīdzību īstenot savus nodomus cietušas krahu.
Bet, ser, ko es jums teicu? — sauca Drolaits. — Ak vai! Nabaga misters Norels! Cik nejauki viņi pret jums izturējušies! No sirds jūtu jums līdzi. Taču it nemaz neesmu pārsteigts! Es daudzkārt esmu dzirdējis, ka šīs Vintertones ir tik uzpūtīgas, ka bail!
Tomēr, lai kā man negribētos to atzīt, misteram Drolaitam piemita zināma divkosība un jāteic, ka viņa līdzjūtība nemaz nebija tik sirsnīga, kā viņš apgalvoja. Šādas neatkarības izpausmes viņam nebija pa prātam, un viņš bija nolēmis misteru Norelu sodīt par patvaļību. Visu nākamo nedēļu misters Norels un misters Drolaits vakariņoja tikai ļoti pieticīgos namos un, gan neizrīkodams visu tā, lai misteru Norelu pie sava galda sēdinātu viņa kurpnieks vai vecīte, kas slauka putekļus no Vestminsteras abatijas statujām, misters Drolaits gādāja, lai viņi dotos pie pagalam nenozīmīgiem, neietekmīgiem un neelegantiem cilvēkiem. Šādi misters Drolaits cerēja misteram Norelam iedvest, ka viņu izbrāķējuši ne tikai Pouli un Vintertones, bet arī visas augstākās aprindas; tad misteram Norelam vajadzētu saprast, kas ir viņa patiesais draugs, kļūt maķenīt pieļāvīgākam un vairs neliegties parādīt kādu burvju triku, ko Drolaits visiem solīja jau nezcik mēnešu.
Tādas cerības un nodomi mājoja mistera Norela labākā drauga sirdī, taču Drolaitam par nelaimi misteru Norelu sera Voltera atraidījums bija tā satriecis, ka viņš pat nepamanīja pārmaiņas viesību raksturā un galu galā Drolaits bija sodījis vienīgi pats sevi.
Tagad, kad sers Volters vairs nepavisam nebija pieejams, misters Norels nonāca pie arvien stingrākas pārliecības, ka sers Volters ir gluži tāds aizbildnis, kas viņam vajadzīgs. Dzīvespriecīgs, uzņēmīgs cilvēks ar patīkamām, nepiespiestām manierēm — sers Volters Pouls bija tieši tas, kas misters Norels nebija. Un tātad, sprieda misters Norels, sers Volters Pouls panāktu visu, kas viņam pašam nebija pa spēkam. Seram Volteram laikmeta ietekmīgākie vīri neiebilstu.
ļa tikai viņš būtu noklausījies, kas man sakāms, — misters Norels gaudās kādu vakaru, kad viņi ar Drolaitu divatā sēdēja pie ēdamgalda. — Bet es neatradu vārdus, lai viņu pārliecinātu. Protams, tagad es nožēloju, ka nepa- aicināju līdzi jūs vai misteru Laselzu. Smalku aprindu ļaudīm patīk sarunāties ar smalkiem cilvēkiem. Tagad es to zinu. Varbūt man vajadzēja parādīt kādu burvestību — pārvērst tasītes trušos vai tējkarotītes zelta zivtiņās. Tad vismaz viņš man būtu noticējis. Bet diez vai mana buršanās būtu pa prātam vecajai dāmai. Tik tiešām nezinu. Kā jūs domājat?
Taču Drolaits, kam galvā bija palikusi tikai viena doma — ja no garlaicības ir iespējams nomirt, tad viņš gandrīz pavisam droši izlaidīs garu nākamā stundas ceturkšņa laikā, — atklāja, ka viņam zudusi jebkāda vēlēšanās runāt: viņš ir spējīgs labākajā gadījumā savilkt seju sājā smaidā.
7
Otru reizi tādas izdevības var nebūt
1807. gada oktobris
— Tā, ser! Situsi atmaksas stunda! — misters Drolaits sauca, visai negaidīti parādīdamies Hanover-skvēra nama bibliotēkā.
Atmaksas stunda? — misters Norels pārvaicāja. — Neko nesaprotu!
Jā, jā! — Drolaits nerimās. — Vintertones jaunkundze, sera Voltera līgava, šodien nomira. Pēc divām dienām viņiem vajadzēja apprecēties, bet tagad viņa, nabadzīte, guļ gluži mirusi un auksta. Tūkstoš mārciņu gadā! Iedomājieties, cik viņš izmisis! Ja viņai būtu izdevies izvilkt līdz nedēļas beigām, viss būtu gluži citādi! Viņam par katru cenu jādabū nauda — viņam parādu vairāk kā sunim blusu. Es nebūt nebrīnīšos, ja mēs no rīta uzzināsim, ka viņš pārgriezis sev rīkli.
Misters Drolaits uz brīdi atbalstīja elkoni uz krietna, ērta krēsla, kas stāvēja pie kamīna, un, palūkojies lejup, ieraudzīja draugu.
—t A, Lasclz, tas tik ir joks. Tad aiz tās avīzes bijāt jūs! Kā klājas?
Tikām misters Norels ieplestām acīm skatījās uz misteru Drolaitu.
Jūs sakāt, jaunā dāma ir mirusi? — viņš pārsteigts izdvesa. — Jaunā dāma, ko es tai istabā redzēju? Neticami. Tas ir ļoti negaidīti.
Nē, nē, gluži otrādi, — iebilda misters Drolaits, — tieši tas jau bija gaidāms.
Bet kā tad kāzas? — jautāja misters Norels. — Visa lielā gatavošanās! Neviens laikam nezināja, cik smagi slima viņa ir.
Kā nu ne, varu jums apliecināt — zināja gan, — atteica Drolaits. — Visi zināja. Ūja! Viens zellis vārdā Dramonds, kas Ziemsvētkos redzēja viņu privātās viesībās Lemingtonas kūrortā, saderēja ar lordu Kārlailu uz piecdesmit mārciņām, ka mēneša laikā viņa būs pagalam.
Misters Laselzs saērcināts noklakšķināja mēli un nolika laikrakstu.
Nē, nē, — viņš atspēkoja, — tā nebija Vintertones jaunkundze. Jūs domājat Hūkemas-Niksas jaunkundzi, kuras brālis draudēja viņu nošaut, ja viņa apkaunos ģimeni — un visi nojauš, ka agri vai vēlu viņa to izdarīs. Bet tas notika Vortingā — un viņš saderēja nevis ar lordu Kārlailu, bet ar Eksmūras hercogu.
Drolaits brīdi prātoja.
Laikam jums taisnība, — viņš galu galā sacīja. — Bet tas nav galvenais, jo visi tiešām zināja, ka Vintertones jaunkundze ir slima. Protams, izņemot viņas māti. Tai likās, ka viņas meita ir pati pilnība — un kāda Pilnībai daļa gar slimībām? Pilnību var tikai apbrīnot; Pilnību var spoži izprecināt. Vecajai ne prātā nenāca, ka Pilnība varētu būt slima — viņa par to negribēja ne dzirdēt. Lai kā Vintertones jaunkundze klepoja un krita ģībonī, un bez spēka gulēja uz dīvāniņa, es neesmu dzirdējis, ka pie viņas kaut reizi būtu izsaukts ārsts.
Sers Volters par viņu būtu rūpējies labāk, — Laselzs noteica un nopurināja avīzi, lai atkal ķertos pie lasīšanas. — Par viņa politiku var runāt visādi, bet viņš ir prātīgs cilvēks. Žēl gan, ka viņa nenodzīvoja līdz ceturtdienai.
Bet, mister Norel, — misters Drolaits pagriezās pret draugu, — jūs izskatāties gluži bāls un slims! Jūs laikam dziļi satriec tas, ka jauna un nevainīga dzīve pārtrūkst, tikko iesākusies. Jūsu iejūtība dara jums godu, kā vienmēr, ser, — un es visnotaļ jums piekrītu — jauka puķīte zem smaga zābaka — jā, ser, tas man ir kā dunča dūriens sirdī — nespēju par to pat domāt. Bet no otras puses, viņa tomēr bija ļoti slima un agri vai vēlu būtu nomirusi — un, kā jūs pats stāstījāt, pret jums viņa nebija necik laipna. Es zinu, ka tā tagad nav pieņemts runāt, bet es nelokāmi palieku pie sava — jauniem ļaudīm jāizrāda cieņa vecām un mācītām personām, tādām kā jūs. Nav pieļaujama nekāda nekaunība un vīzdegunība, un tamlīdzīgas lietas.