Misteram Norelam atnesa pelerīni, un viņš iekāpa karietē; pēc pārsteiguma izteiksmes viņa sejā, kad karietes durvis atvērās un tajā no vienas puses ielēca misters Drolaits, bet no otras — misters Laselzs, es sliecos spriest, ka viņš nebija nodomājis uzaicināt šos abus džentlmeņus doties uz Bransvik-skvēru viņam līdzi.
Laselzs atkrita sēdeklī, aiz smiekliem sprauslādams, un izteicās, ka nekad mūžā nav dzirdējis kaut ko tik smieklīgu, tad salīdzināja viņu ērto braucienu mistera Norela karietē pa Londonas ielām ar senām franču un itāļu pasakām, kurās vientieši sēžas ķipjos un iras pa pīļu dīķiem, tvarstīdami mēness atspīdumu, — misters Norels to būtu varējis ņemt ļaunā, ja vien misteram Norelam būtu bijis vaļas pievērst viņam uzmanību.
Piebraukuši pie misis Vintertones nama, viņi uz tā lieveņa ieraudzīja nelielu ļaužu bariņu. Divi izskrēja priekšā, lai saķertu zirgus aiz apaušiem, un eļļas lampa, kas spīdēja virs lieveņa, ļāva saskatīt, ka sagaidītāji bija savi desmit no misis Vintertones saimes ļaudīm, izgājuši laukā paskatīties uz burvi, kas grasās atdzīvināt viņu jauno kundzi. Zinot, kāda ir cilvēka daba, neminstinoties atzīšu^ ka viņu vidū bija arī tādi, kam ziņkārojās redzēt, kāds tad šis burvis izskatās. Tomēr daudzu bālajās sejās bija asaru pēdas un tos, domājams, šai aukstajā naktī uz ielas bija izdzinušas cildenākas jūtas.
Viens no kalpiem paņēma sveci un sāka iet misteram Norelam un viņa draugiem pa priekšu, jo namā bija ļoti tumšs un auksts. Kāpnēs viņi izdzirdēja misis Vintertones balsi no augšas saucam:
Robert! Robert! Vai tas ir misters Norels? Ak! Paldies Dievam, ser! — Piepeši viņa stāvēja uz sliekšņa. — Es jau baidījos, ka jūs neatbrauksit! — Un tad, misteram Norelam par lielām šausmām, viņa satvēra abas viņa rokas savējās un, tās stipri spiezdama, lūdzās, lai viņš izmanto savas visiedarbīgākās burvestības un atsauc Vintertones jaunkundzi atpakaļ dzīvē. Par naudu nevajagot domāt! I.ai viņš minot savu cenu! Tikai lai apsolot, ka atdošot viņas mīļo bērniņu! Lai apsolot!
Misters Norels nokremšļojās un, iespējams, jau gribēja uzsākt vienu no saviem izvērstajiem, garlaicīgajiem skaidrojumiem par modernās maģijas filozofiju, kad priekšā izslīdēja misters Drolaits, kurš saņēma misis Vintertones rokas un izglāba viņus abus.
Mīļā kundze, es jūs lūdzu, esiet jel mierīgāka! — Drolaits iesaucās. — Jūs redzat, ka misters Norels ir ieradies, un mēs darīsim visu, kas būs viņa varā. Viņš lūdz jūs vairs nepieminēt naudu. Viss, ko viņš šovakar darīs, tiks darīts draudzības vārdā… — Sai brīdī misters Drolaits paslējās uz pirkstgaliem un pastiepa zodu, lai paskatītos pāri misis Vintertones plecam — tur istabas vidū stāvēja sers Volters Pouls. Sers Volters, nupat piecēlies no sava krēsla, stāvēja nošķiru un raudzījās uz atnācējiem. Sveces gaismā varēja redzēt viņa bālumu un iedubušās acis, viņa seja šķita mazliet liesāka nekā agrāk. Vienkārša pieklājība prasīja, lai viņš pieiet atnācējiem klāt un apsveicinās, tomēr sers Volters to nedarīja.
Bija ērmoti noskatīties, kā misters Norels pie durvīm vilcinās un izrāda lielu nevēlēšanos, lai viņu ved tālāk, pirms viņš nav aprunājies ar seru Volteru. — Bet man jāparunā ar seru Volteru! Tikai daži vārdi jāpasaka seram Volteram! — Es darīšu visu, kas manos spēkos, ser Volter! — viņš kliedza turpat no durvjpriekšas. — Tā kā jaunā dāma… khem… šķīrās no mums ne tik sen, varu teikt, ka viss rādās cerīgi. Jā, man liekas, es tiešām varētu sacīt, ka ir cerības. Tagad es iešu, ser Volter, un darīšu, kas man darāms. Cerams, visnotaļ drīz man būs tas gods nākt pie jums ar labām ziņām!
Visus tos solījumus, kurus misis Vintertone tik ļoti lūdzās, bet nesaņēma, misters Norels tagad dedzīgi vēlējās dot seram Volteram, kurš tos manāmi nevēlējās dzirdēt. Palikdams savā viesistabas patvērumā, sers Volters palocīja galvu un, kad misters Norels neparko negāja prom, aizsmacis uzsauca: — Pateicos, ser! Pateicos! —Viņa mute dīvaini izstiepās. Iespējams, tas bija domāts kā smaids.
Es no visas sirds vēlos, ser Volter, — sauca misters Norels, — kaut varētu jūs aicināt līdzi, lai jūs redzat, ko es daru, taču šī ir ļoti savdabīga burvestība, kas jāveic pilnīgā vientulībā. Ceru, ka man būs tas gods parādīt jums kādu burvestību citā reizē!
Sers Volters īsi paklanījās un aizgriezās.
Misis Vintertone tai brīdī sarunājās ar savu kalpu Robertu, un Drolaits izmantoja šo izdevību, lai pavilktu misteru Norelu sānis un sāktu dedzīgi čukstēt viņam ausī:
Nē, nē, ser! Nesūtiet viņus prom! Es iesaku sapulcēt ap gultu visus, kas ir ar mieru nākt. Ticiet man, tā ir labākā garantija, ka par mūsu šīsnakts veikumu rīt zinās visa pilsēta. Un nebaidieties sarīkot nelielu blīkšķi un jandāliņu, tas visvairāk satrieks kalpus — lieciet lietā jūsu labākos buramvārdus, esiet tik laipns! Ak debess! Cik es esmu neattapīgs! Kāpēc man neienāca prātā paņemt līdzi ķīniešu pulverīšus, tos varētu iemest ugunī! Jums jau droši vien pašam nav līdzi?
Misters Norels viņam neatbildēja un palūdza, lai viņu bez vilcināšanās ved pie Vintertones jaunkundzes.
Kaut arī burvis bija skaidri pateicis, ka vēlas turp doties viens, viņa mīļie draugi misters Drolaits un misters Laselzs brīdī, kad misteru Norelu gaidīja grūtākais pārbaudījums viņa karjerā, nespēja pamest viņu vienu, tāpēc Roberts veda uz trešo stāvu visus trīs.
8.Džentlmenis ar matiem ka dzelkšņa pūkas
1807. gada oktobris
Viņi iegāja TUKŠA istabā.
Tas ir, kāds tajā bija gan. Gultā gulēja Vintertones jaunkundze, taču filozofiem vajadzētu krietni palauzīt galvu, lai noteiktu, vai istabu, kurā guļ nelaiķe, var vai tomēr nevar uzskatīt par tukšu.
Viņa bija ieģērbta baltā kleitā, kaklā viņai bija sudraba ķēde; viņas skaistie mati bija sasukāti un sakārtoti un ausīs iekārti pērļu un granīta auskari,—tomēr ļoti jāšaubās, vai tas Vintertones jaunkundzi šobrīd iepriecināja. Bija iedegtas sveces un kamīnā kurējās silta uguns, malu malās stāvēja vāzes ar rozēm, kas piepildīja istabu ar saldu smaržu, taču arī pašos smirdīgākajos Londonas bēniņos Vintertones jaunkundze gulētu tikpat bezkaislīgi.
Ak, tad jūs sakāt, ka viņa izskatījās gluži ciešami? — apvaicājās misters Laselzs.
Jūs viņu netikāt redzējis? — atjautāja Drolaits. — Ai! Viņa bija debešķīga. Gluži dievišķa. īsts eņģelis.
Re kā? Bet tagad, paskat, kāda sarukusi neglītene! Ieteikšu visām savām glītajām draudzenēm nemirt, — misters Laselzs noteica un pieliecās tuvāk. — Viņai aizvēruši acis.
Viņas acis bija pati pilnība, — Drolaits klāstīja. — Skaidras, tumši pelēkas, ar garām, tumšām skropstām un uzacīm. Žēl gan, ka jūs viņu neesat redzējis — viņa bija tieši tāda būtne, kādu jūs būtu apbrīnojis. — Drolaits pagriezās pret misteru Norelu. — Nu, ser, vai esat gatavs sākt?
Misters Norels bija apsēdies krēslā pie kamīna. No izlēmības un lietišķuma, ko viņš bija izrādījis, ienākdams šajā namā, vairs nebija ne miņas; viņš bija nokāris galvu un bieži un smagi nopūtās, neatraudams skatienu no paklāja. Misters Laselzs un misters Drolaits raudzījās uz burvi ar tādu ieinteresētību, kas atbilda katra raksturam, — proti, misters Drolaits dīdījās un gaidās zibināja acis, kurpretim mistera Laselza seja pauda vēsu, smaidīgu neticību. Misters Drolaits pagāja dažus cieņpilnus solīšus tālāk no gultas, lai misteram Norelam būtu ērtāk pie tās pieiet, un misters Laselzs atbalstījās pret sienu un sakrustoja rokas (šo pozu viņš bieži ieņēma teātrī).