Misters Segunds pašūpoja galvu:
Tas zellis zināja, kāds ir mans arods, un katrā ziņā būtu mēģinājis man iegalvot, ka es esmu viens no šiem diviem, — taču galu galā viņš man taisni acīs pateica, ka es tas neesmu. No sākuma viņš itin kā šaubījās, kaut kas manī… Viņš lika, lai es uzrakstu uz papīra savu vārdu, un tad ilgi skatījās uz to.
Droši vien apjēdza, ka vairāk naudas no jums neizpurinās, — misters Hanifūts attrauca.
Hartfjū abatija atradās savas piecpadsmit jūdzes uz ziemeļrietumiem no Jorkas. Senatnīgs bija tikai tās nosaukums: reiz šajā vietā tiešām bija abatija, taču ļoti, ļoti sen; nams, kurā dzīvoja otrs burvis, bija celts karalienes Annas valdīšanas laikā. Tas bija visnotaļ gleznains, smagnējs un pamatīgs, un tam apkārt pletās parks, pilns spokainu, slapju koku (jo sāka sabiezēt migla). Parkam cauri tecēja upe, ko sauca par Hartu, un tai pāri veda aprisēs klasisks tilts.
Otrs burvis (kura vārds bija Norels) sagaidīja viesus vestibilā. Augumā viņš bija sīks, gluži kā viņa rokraksts, un, sveikdams abus burvjus Hartfjū abatijā, viņš runāja visai klusi, itin kā nebūtu radis izteikt savas domas skaļā balsī. Misters Hanifūts, būdams pakurls, nesadzirdēja, ko viņš saka.
Kļūstu vecs, ser. Tas ir izplatīts trūkums, ceru, ka jūs neņemsit ļaunā.
Misters Norels ieveda ciemiņus glīti iekārtotā salonā, kur kamīnā silti kurējās uguns. Sveces nebija iedegtas, jo divi lieli logi deva pietiekami daudz gaismas; šī gaisma gan bija pelēka un nebūt nevairoja omulību. Tomēr misteram Segundam šķita, ka šajā istabā kaut kur ir vēl viens kamīns vai svečturis, un viņš nemitīgi atskatījās, meklēdams, kur tas varētu atrasties, — taču tā arī neko neieraudzīja, ja nu vienīgi spoguli un senlaicīgu pulksteni.
Misters Norels uzņēma valodas, sacīdams, ka ir lasījis mistera Segunda rakstu' par Mārtiņa Peila kalpiem no elfu cilts:3 Džons Segunds. "Vispārīgs pārskats par doktora Peila kalpiem no elfu cilts līdz ar to vārdiem, dzīvesstāstiem, raksturīgām īpašībām un izdarītajiem pakalpojumiem". Grāmattirgotāja Tomasa Bārnema apgādā, Northemptona, 1799.
Visnotaļ godprātīgs pētījums, ser, taču jūs neesat pieminējis meistaru Ardomu. Zināms, viņš bija visai nenozīmīgs elfs, un var apšaubīt, vai viņa
pakalpojumi dižajam doktoram Peilam patiešām bija vajadzīgi. [3] Un tomēr jūsu vēsturiskā skicītc bez viņa nav pilnīga.
Brīdi valdīja klusums.
Elfs, vārdā Ardoms, ser? — misters Segunds beidzot ievaicājās. — Es… man… tas ir, es pirmo reizi dzirdu, ka tāds ir bijis — šai vai kādā citā pasaulē.
Misters Norels pirmo reizi pasmaidīja — taču viņš smaidīja sev.
Pats par sevi saprotams, — viņš bilda, — man piemirsās. Par viņu var uzzināt tikai no tās Halgarta un Pilda grāmatas, kur šie abi stāsta par savu pazīšanos ar meistaru Ardomu; diez vai jums būs gadījies to lasīt. Un apsveicami: derdzīgs pārītis — nevis burvji, bet drīzāk blēži un laupītāji. Jo mazāk jūs par viņiem zināsit, jo labāk.
Ak, ser! — misters Hanifūts iesaucās, noskārzdams, ka misters Norels runā par kādu no savām grāmatām. — Mēs zinām, cik jums ir brīnišķīga bibliotēka! Padzirdējuši, cik daudz jums grāmatu, visi Jorkšīras burvji kļuva zili- melni aiz skaudības!
Ak tā? — misters Norels dzedri pārvaicāja. — Brīnums gan. Es ij nenojautu, ka par manu mantisko stāvokli zināms tik plašās aprindās… Droši vien vainīgs Toroguds, — viņš apcerīgi novilka, pieminēdams vīru, kurš Jorkas Kofi-jardā tirgojās ar grāmatām un senlietām. — Čaildermass taču mani vairākkārt brīdināja, ka Toroguds neprot turēt mēli aiz zobiem.
Misters Hanifūts to lāgā nesaprata. Ja viņam piederētu lik daudz grāmatu par maģiju, viņš ar lielāko prieku par tām stāstītu, uzklausītu atzinības vārdus un ļautu tās apbrīnot, un viņam bija pārāk grūti noticēt, ka misters Norels varētu izturēties citādi. Tādēļ, izrādīdams laipnību un vēlēdamies palīdzēt misteram Norelam atraisīties (jo bija ieņēmis galvā, ka tas ir bikls), viņš nerimās runāt par to pašu tematu:
Vai man, ser, būtu ļauts atzīties, ka mēs labprāt vēlētos aplūkot jūsu brīnišķīgo bibliotēku?[1] Dr. Mārtiņš Peils (1485—1567) — Vorvikas ādmiņa dēls, pēdējais noaureātiem jeb Zelta laikmeta burvjiem. Ari pēc viņa vēl bija burvji (piem., Gregorijs Absaloms), taču to reputācija ir strīdīga. Katrā ziņā Peils ir pēdējais angļu burvis, kas uzdrīkstējies apmeklēt Elfu valsti.
Misters Segunds bija pārliecināts, ka Norels atbildēs noraidoši, tomēr tā nenotika: labu brīdi pētījis abus viesus ar vērīgu skatienu (misteram Norelam bija zilas ačeles, kas raudzījās gluži no kādas iekšējas paslēptuves), viņš gandrīz visžēlīgi piekrita apmierināt mistera Hanifūta lūgumu. Misters Hanifūts nespēja vien pateikties, laimīgi ticēdams, ka namatēvs ir tikpat priecīgs kā viņš pats.
Misters Norels ieveda abus džentlmeņus gaitenī — gluži parastā gaitenī, misters Segunds domāja, kura sienas apšūtas ar koka paneļiem un grīda ir no krietniem, ar smaržīgu vasku nospodrinātiem ozola dēļiem; gaitenis izveda pie kāpnēm, varbūt arī tikai pie irim četriem pakāpieniem; aiz tiem bija vēl viens gaitenis, kurā gaiss bija vēsāks un grīdu veidoja godīgi Jorkas akmeņi. Itin nekā ārkārtēja. (Varbūt vienīgi otrs gaitenis bija pirms kāpnēm vai pakāpieniem? Un, ja reiz tā, vai kāpnes vispār bija?) Misters Segunds bija no tiem laimīgajiem džentlmeņiem, kuri allaž zina, vai priekšā ir ziemeļi vai dienvidi, austrumi vai rietumi. Viņš ar savu talantu īpaši nelepojās — tas bija tikpat pašsaprotami kā zināt, ka galva vēl arvien ir viņam uz pleciem, — taču mistera Norela namā viņš pilnīgi un galīgi zaudēja šo spēju. Vēlāk viņam tā arī neizdevās atcerēties, kādā secībā cits citam sekoja gaiteņi un istabas, pa kurām visi trīs gāja, viņš nezināja arī, cik daudz laika pagāja ejot, — un viņam nebija ne mazākā priekšstata par virzieniem: bezmaz šķita, ka misters Norels ir atklājis kādu piekto debespusi, kas nebija ne austrumi, ne dienvidi, ne rietumi un arī ne ziemeļi, bet kaut kas pavisam cits, un tieši turp viņš abus Jorkas burvjus veda. Misters Hanifūts gan, šķiet, neko savādu nemanīja.
Bibliotēka izrādījās kādu nieku mazāka nekā salons, kurā viņi pirms brīža bija sēdējuši. Cildeni kurējās kamīns, viss bija kluss un mājīgs, — tomēr ari šeit apgaismojums īsti nesaskanēja ar trim augstajiem divpadsmit rūšu logiem, un misteram Segundam atkal nedeva mieru uzmācīgā doma, ka istabā kaut kur jābūt vēl kādam svečturim, citiem logiem vai vēl vienam kamīnam. Pa tiem logiem, kas te bija, varēja redzēt vienīgi nebeidzamu Anglijas pakrēšļa lietu, tādēļ misters Segunds nejaudāja pat noteikt, kurā nama daļā viņi nonākuši.
Bibliotēka nebija tukša: viņiem ienākot, kājās piecēlās kāds cilvēks, kas bija sēdējis pie rakstāmgalda; misters Norels īsi pavēstīja, ka tas esot Čaildermass, viņa pilnvarotais.
Misters Hanifūts un misters Segunds paši bija burvji, viņiem uzreiz bija skaidrs, ka bibliotēka Hartfjū abatijas saimniekam bija mīļāka par visiem citiem dārgumiem, un viņi nebrīnījās, redzēdami, ka misters Norels savam acuraugam izveidojis izmeklēti skaistu šķirstiņu. Grāmatskapji, kas aizņēma visas bibliotēkas sienas, bija taisīti no dažādām Anglijas koka šķirnēm un apdarināti tik izmeklēti un bagātīgi, ka atgādināja gotiskas arkas. Rotājumu vidū bija koka lapas (sausas un sačervelējušās, it kā mākslinieks būtu vēlējies attēlot rudeni), kopā savijušās koka saknes un zari, koka ogas un efejas — viss brīnumsmalki grebts; bet kas gan bija skapju brīnumi salīdzinājumā ar grāmatu brīnumiem!