Pēdējo teikumu misteram Norelam nācās atkārtot divreiz, tikai tad abi pārējie saprata, ko viņš saka.
Laselzs divas vai trīs reizes samirkšķināja acis un pavēra muti, gluži kā pārsteigts, taču uzreiz attapās, aizvēra muti un savilka seju nievīgā vīpsnā, un vairs nešķīrās no tās visu atlikušo nakts daļu, it kā viņš it bieži iegrieztos namos, kuros no miroņiem tiek uzceltas jaunas dāmas, un ieskatītu, ka šī reize jau nu gan ne ar ko īpašu nav izcēlusies. Turpretim Drolaitam tikmēr bija jāpavēsta vismaz tūkstoš dažādu lietu, un, visticamāk, viņš to visu ari pateica, taču diemžēl nevienam nebija vaļas iedziļināties viņa sakāmajā.
Drolaits un Laselzs tika aizsūtīti sameklēt seru Volteru. Tad sers Volters aizgāja pēc misis Vintertones un misters Norels ieveda cienījamo dāmu, asarainu un drebošu, viņas meitas istabā. Pa to laiku ziņa par Vintertones jaunkundzes atgriešanos dzīvē izplatījās arī citās mājas daļās; kalpotājus, to padzirdot, pārņēma liels prieks un pāri malām plūstoša pateicība misteram Norelam, misteram Drolaitam un misteram Laselzam. Sulainis un divi kalpi ieradās pie mistera Drolaita un mistera Laselza un lūdza atļauju sacīt, ka, ja misteram Drolaitam vai misteram Laselzam savureiz noderētu kāds pakalpojums, ko spētu sniegt sulainis vai kalpi, viņiem vajagot tikai to pateikt.
Misters Laselzs pačukstēja misteram Drolaitam, ka viņam līdz šim neesot ienācis prātā, ka, darīdams labus darbus, viņš pamudina ļoti daudzus zemas kārtas pārstāvjus runāt ar viņu nepiedodami familiāri — tas esot neciešami —, viņš centīšoties vairāk tā nedarīt. Par laimi, zemās kārtas pārstāvji bija tik sajūsmināti, ka neuzzināja, cik ļoti ir viņu aizvainojuši.
Drīz kļuva zināms, ka Vintertones jaunkundze ir piecēlusies no gultas un, atbalstīdamās pret mistera Norela elkoni, aizgājusi uz savu mazo viesistabu, kur apsēdināta krēslā pie kamīna un palūgusi tēju.
Drolaits un Laselzs tika aicināti doties uz trešo stāvu, un mazā, mājīgā viesistabā atrada Vintertones jaunkundzi, viņas māti, seru Volteru, misteru Norelu un dažus kalpus.
Spriežot pēc misis Vintertones un sera Voltera izskata, varētu nodomāt, ka tieši viņi šonakt ir pabijuši vairākās viņpasaulēs; abi bija pelēki no vaiga un pavisam sakritušies; misis Vintertone raudāja, un sers Volters lāgiem pārlaida roku savai bālajai pierei kā cilvēks, kas piedzīvojis šaušalas.
Savuties Vintertones jaunkundze likās gluži mierīga un apvaldīta kā jauna dāma, kas pavadījusi rāmu, klusu vakaru mājas omulībā. Viņa sēdēja krēslā tai pašā elegantajā kleitā, kas viņai bija mugurā, kad Drolaits un Laselzs viņu pēdējo reizi redzēja. Viņa piecēlās un uzsmaidīja Drolaitam:
— Ser, mēs, liekas neesam tikušies, tomēr man stāstīja, cik daudz pateicības esmu jums parādā. Baidos, ka šis parāds cilvēka spēkiem nav atmaksājams. Tas, ka es vispār šeit esmu, lielā mērā noticis jūsu neatlaidības un uzstājības pēc. Paldies jums, ser! Liels, liels paldies!
Un viņa izstiepa abas rokas, un viņš tās satvēra.
Ak, kundze! — Drolaits kliedza, aizgūtnēm klanīdamies un smaidīdams. — Varu jums apliecināt, tas man bija liels go…
Te viņš aprāva sakāmo un uz brīdi palika klusu.
Kundze? — viņš ieteicās. Tad īsi, mulsi iesmējās (un tas vien jau bija savādi — Drolaits nebija viegli apmulsināms). Nelaizdams vaļā Vintertones jaunkundzes rokas, viņš atskatījās, it kā meklēdams kādu, kas palīdzēs viņam izkļūt no sprukām. Tad viņš pacēla augstāk vienu no viņas rokām un parādīja viņai. Jauno dāmu ieraudzītais it nemaz neiztrūcināja, tomēr viņa šķita pārsteigta; viņa pacēla roku, lai to redzētu māte.
Viņai vairs nebija kreisās rokas mazā pirkstiņa.
9
Lēdija Poula
1807. gada oktobris
Jau ir rakstīts (un rakstītāja bija par šo rindu autori nesalīdzināmi gudrāka dāma), cik labvēlīgi pasaule lielākoties izturas pret jauniem ļaudīm, kas vai nu nomirst, vai apprecas. Tad iztēlojieties, kāda ieinteresētība apņēma Vintertones jaunkundzi! Vēl nevienai jaunai dāmai nebija tā laimējies: viņa nomira otrdien, naktī uz trešdienu augšāmcēlās un ceturtdien izgāja pie vīra; daži pat ieskatīja, ka vienai nedēļai kņadas bijis pārāk daudz.
Visa Londona vēlējās viņu redzēt. Neviena zināšanas nesniedzās tālāk par to, ka ceļā uz viņpasauli un atpakaļ viņa zaudējusi mazo pirkstiņu. Katram neizturami gribējās zināt atbildi uz jautājumu, vai viņa mainījusies arī kādā citā ziņā. Nevienam nebija ne jausmas.
Trešdienas rītā (proti, no rīta pēc laimīgās atdzīvošanās) šo apbrīnojamo norišu galvenie dalībnieki šķita gluži vai sazvērējušies turēt pilsētu neziņā; tie, kuri ieradās Bransvik-skvērā rīta vizītēs, dabūja dzirdēt tikai to, ka Vintertones jaunkundze un viņas māte atpūšas; Hanover-skvērā tika dota gluži tāda pati atbilde — misters Norels ir ļoti noguris — nē, viņš pilnīgi noteikti nepieņems viesus; kas attiecas uz seru Volteru Poulu, neviens īsti nezināja, kur viņu atrast (kaut arī bija lielas aizdomas, ka viņš uzturas misis Vintertones namā Bransvik- skvērā). Ja nebūtu mistera Drolaita un mistera Laselza (ak, dāsnās dvēseles!), pilsētnieki būtu iztvīkušies nezināšanā, taču abi čakli apbraukāja Londonu, parādīdamies gluži neticami daudzās viesistabās, brokastu istabās, ēdamistabās un kāršu salonos. Nav iespējams pateikt, pie cik vakariņu galdiem misters Drolaits todien tika uzaicināts sēsties, — laime, ka viņš pēc dabas nebija izēdājs, citādi uz ilgu laiku būtu sagandējis savu gremošanas sistēmu. Piecdesmit vai vairāk reižu viņam vajadzēja stāstīt, kā pēc Vintertones jaunkundzes atžirgša- nas viņš raudājis kopā ar misis Vintertoni, kā sers Volters Pouls spiedis viņam roku un no visas sirds pateicies un kā viņš lūdzis, lai sers Volters nedomā par pateicību, un kā misis Vintertone uzstājusi, lai viņi abi ar misteru Laselzu atgriežas mājās viņas pašas karietē.
Sers Volters Pouls bija atstājis misis Vintertones namu ap septiņiem no rīta, devies uz savu mitekli un dažas stundas pagulējis, taču ap dienas vidu viņš, gluži kā Londonas iedzīvotāji nojauta, atgriezās Bransvik-skvērā. (Cik labi mūsu kaimiņi par mums visu zina!) Tikām misis Vintertone jau bija atskārtusi, ka viņas meita kļuvusi par ievērojamu personu: ja tā drīkst izteikties, viņa bija pamodusies slavena. Lejā pie durvīm tika atstātas neskaitāmas vizītkartes, Vintertones jaunkundzei ik stundu pienāca vesela kaudze vēstuļu un apsveikumu, un par daudziem no to sūtītājiem misis Vintertone nekad nebija dzirdējusi. "Kundze," rakstīja viens no tiem, "vēlos jūs lūgt teikt ardievas drūmestībai, kas nāk no tumšās lejas, ko Jūs skatījāt savām acīm."
Tas, ka nepazīstamas personas uzskata, ka viņām ir tiesības izteikties par tik privātām lietām kā nāve un augšāmcelšanās, turklāt raksta viņas meitai vēstules, uzplijoties ar savu ziņkārību, modināja misis Vintertonē ārkārtīgu neapmierinātību; viņai bija ļoti daudz kas sakāms tik vulgāru, neaudzinātu cilvēku nosodījumam, un, kad sers Volters ieradās Bransvik-skvērā, viņam nācās to visu noklausīties.
Mans padoms, kundze, — viņš sacīja, — ir par to vairs nedomāt. Kā mēs, politiķi, labi zinām, mūsu labākā aizsardzība pret šādu nekaunību ir pašcieņa un klusēšana.
Ak, ser Volter! — izsaucās viņa nākamā sievasmāte. — Ir tik patīkami atklāt, cik bieži mūsu viedokļi saskan! Pašcieņa un klusēšana! Taisni tā. Diez vai mēs varētu būt pārāk diskrēti lietās, kas skar nabaga dārgās Emmas ciešanas. Es, piemēram, kopš rītdienas par tām vairs nebildīšu ne vārda.
Varbūt tomēr tik tālu nevajadzētu iet, — sacīja sers Volters. — Man jāteic, nedrīkst aizmirst par misteru Norelu. Mums vienmēr mistera Norela personā būs pastāvīgs atgādinājums par notikušo. Baidos, ka viņš turpmāk bieži būs kopā ar mums — pēc šī pakalpojuma, ko viņš mums izdarījis, jāvelta viņam vislielākā uzmanība. — Viņš apklusa, tad piebilda, neglītajai sejai greizi noraustoties: — Laimīgā kārtā misters Norels pats laipni norādīja, kā man būtu vēlams atdot viņam savu daļu parāda. — Runa bija par mistera Norela un sera Voltera sarunu, kas notika četros no rīta, kad misters Norels bija uzglūnējis seram Volteram kāpnēs un gari un plaši izklāstījis savas ieceres satriekt francūžus ar maģijas palīdzību.