Lēdija Vintertone atteica, ka viņa, bez šaubām, ar vislielāko prieku apveltīs misteru Norelu ar īpašas cieņas un uzmanības pierādījumiem; kurš katrs varēs redzēt, cik augsti viņa to vērtē. Pat nepieminot viņa ievērojamās burvja mākas — par tām, sacīja lēdija Vintertone, šajā namā neesot vajadzības lieki runāt, — viņš, rādās, esot visai jauks vecs džentlmenis.
Kā nu ne, — atbildēja sers Volters. — Tomēr šobrīd mums viscītīgāk jāgādā par to, lai Vintertones jaunkundze nepārpūlētu savus spēkus, — un tieši par to es vēlējos ar jums parunāt. Nezinu, kāds ir jūsu ieskats, taču man šķie- tas, ka būtu prātīgi uz pāris nedēļām atlikt kāzas.
Misis Vintertone šādam nodomam nevarēja piekrist: visi priekšdarbi bija veikti un liela daļa kāzu mielasta jau bija pagatavota. Zupa, galerti, vārīta gaļa, marinēta store un tā joprojām — tas viss stāvēja un gaidīja; vai tiešām tagad vajadzētu aizlaist to postā un pēc pāris nedēļām gatavot no jauna? Pret saimnieciskiem apsvērumiem sers Volters nespēja iebilst un tāpēc ierosināja, ka derētu pašai Vintertones jaunkundzei pajautāt, vai viņa jūtas gana atspirgusi.
Tā nu viņi piecēlās no saviem krēsliem ledusaukstajā viesistabā (kur bija norisinājusies šī saruna) un kāpa augšup uz trešo stāvu, atrada Vintertones jaunkundzi viņas mazajā salonā un uzdeva viņai šo jautājumu.
Ai! —viņa atsaucās.— Man nekad nav bijis tik labi kā šobrīd. Jūtos ļoti spirgta un vesela. Paldies! Es šorīt jau biju izgājusi ārā! Vispār es reti eju pastaigāties, parasti man tam nav spēka, taču šorīt man bija sajūta, ka šī māja ir cietums. Man ļoti gribējās iziet ārā.
Sers Volters izskatījās ļoti nobažījies.
Vai tas bija prātīgi darīts? — Viņš pagriezās pret misis Vintertoni. — Vai nu tā vajadzēja?
Misis Vintertone jau atvēra muti iebildumiem, taču viņas meita sāka smieties un izsaucās:
Ak, ticiet man, māmiņa par to neko nezina! Es izgāju, kamēr viņa vēl gulēja. Pasaucu līdzi Bārnardu. Es divdesmit reizes apgāju apkārt Bransvik- skvēram. Divdesmit! Vai jūs kaut ko tik jocīgu esat dzirdējis? Bet man tā gribējās paieties! Es laikam būtu metusies skriešus, ja tas būtu iespējams, bet Londonā, ak, vai ziniet… — Viņa atkal smējās. — Man gribējās iet tālāk, bet Bārnarda neļāva. Bārnarda briesmīgi uztraucās un baidījās, ka es uz ielas varētu paģībt. Viņa aizliedza man iet tālu no mājas.
Līgavainis un māte skatījās ieplestām acīm. Šī — pat neņemot vērā saturu — bija garākā runa, ko sers Volters bija dzirdējis no savas saderinātās mutes. Viņa sēdēja ļoti taisni, acis mirdzēja, vaigi sārtojās: pats veselības un daiļuma iemiesojums. Viņa runāja ļoti ātri un izteiksmīgi, izskatījās jautra un mundra jo mundra — likās, misters Norels viņu nevis vienkārši uzcēlis no nāves, bet vēl iedvesis divreiz vai trīsreiz vairāk dzīvības, nekā viņai bija agrāk.
Tas šķita ļoti savādi.
Protams, — bilda sers Volters, — ja jūsu pašsajūta ir tik laba, ka jūs spējat iet pastaigāties, tad, bez šaubām, neviens nedrīkst to aizliegt — regulāras pastaigas jūs spēcinās un palīdzēs allaž būt spirgtai un veselai. Bet varbūt pagaidām jums nevajadzētu iet ārā no mājas, nevienam par to nepasakot. Jums nepieciešams kāds spēcīgāks pavadonis par Bārnardu. No rītdienas es vēlētos pats uzņemties šo godu.
Bet jums nebūs laika, ser Volter, — jaunā dāma viņam atgādināja. — Jums būs jānodarbojas ar daudzajām valdības lietām.
Jā gan, bet…
Ak! Es jau zinu, ka jūs pastāvīgi būsit aizņemts savos darbos un neko citu es nevaru gaidīt.
Viņa šķita tik dzīvespriecīgi samierinājusies ar to, ka vīrs atstās viņu bez uzmanības, ka sers Volters neviļus pavēra muti, lai iebilstu, — taču līgavai bija pilnīga taisnība, un viņam nebija, ko teikt. Jau pirmo reizi, ieraugot Vintertones jaunkundzi Bātā pie lēdijas Vinzelas, seru Volteru bija dziļi saviļņojis viņas daiļums un izsmalcinātība — viņš uzreiz bija nolēmis, ka būtu vērts ne tikai šo jauno dāmu apprecēt, tiklīdz tas būs nokārtojams, bet arī labāk ar viņu iepazīties: viņš sāka nomanīt, ka — pat nerunājot par naudu — viņa varētu būt ļoti piemērota sieva. Sers Volters sprieda, ka ar stundiņu ilgu sarunu būtu sperts liels solis uz vaļsirdību un uzticēšanos, kas tik ļoti vēlama vīra un sievas satikšanā, un cerēja, ka šāds tete-a-tete notiks itin drīz un ar uzviju pierādīs viņu noslieču un gaumju saskanību. Vairākas Vintertones jaunkundzes izteiktās domas modināja viņā cerības, ka tā varētu būt. Un, tā kā viņš bija vīrietis — turklāt gudrs vīrietis — četrdesmit divus gadus vecs —, viņam, bez šaubām, bija pulka zināšanu un daudz ieskatu par gandrīz jebkuru jautājumu, un viņš mīļuprāt tos pavēstītu jaukai deviņpadsmit gadu vecai būtnei, kurai tas viss neapšaubāmi liksies bezgala interesanti. Tomēr pagaidām, ņemot vērā viņa aizņemtību valsts darbos un viņas trauslo veselību, šī aizraujošā saruna vēl nebija notikusi; un tagad viņa izsaka pārliecību, ka nekas nemainīsies arī tad, kad viņi būs precējušies. Nešķita, ka Vintertones jaunkundzi tas sarūgtinātu. Patiesībā viņu šajā jaunajā, spriganajā garastāvoklī, liekas, bezmaz uzjautrināja līgavaiņa aplamās cerības, ka varētu būt citādi.
Diemžēl sers Volters jau bija gandrīz nokavējis tikšanos ar ārlietu ministru, tādēļ viņš satvēra Vintertones jaunkundzes roku (veselo, labo roku) un ļoti galanti to noskūpstīja; bilda, cik ļoti gaidot rītdienu, kad viņš kļūs par laimīgāko no vīriem; pieklājīgi — ar cepuri rokā — noklausījās īsu misis Vintertones runu par šo tematu un devās prom, apņemdamies rūpīgi apsvērt šo jautājumu — izdarīt to uzreiz, kolīdz viņam atliks mazliet brīva laika.
Laulības tik tiešām notika nākamās dienas rītā Hanover-skvēra Svētā Jura baznīcā. Tajās kā viesi piedalījās gandrīz visi viņa majestātes ministri, divi vai trīs karaliskie hercogi, pusducis admirāļu, bīskaps un vairāki ģenerāļi. Tomēr man ar nožēlu jāteic — lai cik nozīmīgas tautas mieram un labklājībai bija šīs ievērojamās personas, dienā, kad Vintertones jaunkundze izgāja par sievu pie sera Voltera Poula, neviens uz tām ne aci nepameta. Cilvēks, kam bija pievērsti gandrīz visu klātesošo skatieni, cilvēks, uz kuru visi čukstus norādīja saviem kaimiņiem, bija burvis misters Norels.
10.Cik grūti likt burvi pie darba
1807. gada oktobris
Sers Volters grasījās pārējos ministrus ar mistera Norela burvestību idejām iepazīstināt pakāpeniski, ļaut, lai viņi bez steigas pierod pie šīs domas, un tad viņš ierosinātu izmēģināt mistera Norela lietderību karā. Viņš baidījās, ka būs iebildumi; nešaubījās, ka misters Kanings klausīsies ironiski, lords Kāselrejs par to negribēs ne dzirdēt, bet Čatemas grāfs vispār neko nesapratīs.
Tomēr šīs bažas izrādījās gluži bez pamata. Ministri, kā viņš drīz atklāja, par jaunajām iespējām interesējās tikpat dzīvi kā visi pārējie londonieši. Kabineta nākamajā sanāksmē Bērlingtonu namā [17]