Ikviens, kas nolēmis mācīties maģiju, jau pašā sākumā uzzina, ka ir grāmatas par maģiju un ir maģijas grāmatas. Drīz pēc tam seko otrs atklājums: visnotaļ vērā ņemamus pirmo eksemplārus par divām vai trim ginejām var iegādāties pie kura katra laba grāmattirgotāja, turpretim otrās ir dārgākas par rubīniem.3 1 Burvji, kā mums atgādina Džonatans Streindžs, strīdēsies par visu; gadu gadiem viņi čakli muguras liekuši un tinti šķieduši, lai izšķirtu neaptverami svarīgo jautājumu, vai tāds un tāds sējums uzskatāms par.maģijas grāmatu, — taču profāni parasti gluži veiksmīgi izlīdzas ar šādu vienkāršu likumu: grāmatas, kas sarakstītas, iekams burvju mākas Anglijā izsīka, ir maģijas grāmatas; pēc tam sarakstītās ir grāmatas par maģiju. Šis profāniem parocīgais empīriskais likums izriet no principa, ka maģijas grāmatas autoram jābūt nevis maģijas teorētiķim vai maģijas vēsturniekam, bet gan praktizējošam burvim. Varētu likties — kas var būt vēl saprātīgāks? Tomēr tas nav tik vienkārši. Dižie maģijas meistari, ko mēs dēvējam par Zelta laikmeta burvjiem jeb aureātiem (Tomass Godbless, Ralfs Stoksijs, Vinčesteras Katrīna, karalis Krauklis), gandrīz neko nav sarakstījuši — vai varbūt gandrīz nekas nav saglabājies līdz mūsu dienām. Ļoti ticams ir pieļāvums, ka Tomass Godbless neprata rakstīt. Stoksijs latīņu valodu mācījās mazā savas dzimtās Devonšīras skoliņā, tomēr visu, ko mēs par viņu zinām, mums pavēstījuši citi autori.
Pie grāmatu rakstīšanas burvji ķērās tikai tad, kad jau bija sācies maģijas noriets un angļu maģijas spožumu teju, teju bija aprijusi tumsība. Tie, kurus mēs dēvējam par argen- tiešiem jeb Sudraba laikmeta burvjiem (Tomass Lančesters (1518—1590), Žaks Belāziss (1526—1604), Nikolass Gubērts (1535—1578), Gregorijs Absaloms (1507—1599)), bija gaišas sveču liesmiņas biezējošā krēslā; viņi visupirmām kārtām bija pētnieki un tikai pēc tam burvji. Zināms, viņi apgalvoja, ka nodarbojas ar buršanu, dažiem pat bija pa kādam kal pam no elfu cilts, tomēr viss liek domāt, ka viņu sasniegumi šai jomā bija gaužām niecīgi, un viens otrs no mūsdienu pētniekiem pat ir izteicis šaubas, vai argentieši vispār prata burt.
Jorkas burvju biedrības bibliotēka tika uzskatīta par ļoti labu, gandrīz izcilu; tās plašajā krājumā bija pieci starp 1550. un 1700. gadu sarakstīti sacerējumi, kurus itin pamatoti varētu nodēvēt par maģijas grāmatām (tiesa, vienu veidoja tikai dažas apskrandušas lapas). Maģijas grāmatas ir liels retums, un privātās bibliotēkās gan misters Segunds, gan misters Hanifūts bija redzējuši vien dažas. Hartfjū gar visām četrām sienām slējās grāmatskapji, un visi to plaukti bija
sējumu pilni. Un visas — vai gandrīz visas — grāmatas bija vecas: tās bija maģijas grāmatas. O, protams, plauktos bija daudz glītu mūslaiku sējumu, taču uzreiz varēja redzēt, ka tās ir vecas grāmatas, ko misters Norels licis iesiet no jauna (pēc visa spriežot, viņš deva priekšroku nerotātai teļādai un vienkāršiem sudraba burtiem), — tomēr daudz bija vecu sējumu, ļoti, ļoti vecu sējumu ar apskrubušām muguriņām un stūrīšiem.
Misters Segunds pārlaida acis tuvākajam plauktam; viņa skatiens uzreiz aizķērās pie grāmatas ar nosaukumu "Kā uzdot jautājumus Tumsībai un saprast, ko Tā atbild".
Muļķīga grāmatele, — paziņoja misters Norels. Misters Segunds satrūkās — viņš nebija pamanījis, ka namatēvs stāv viņam gluži blakus; tikām misters Norels runāja tālāk: — Es ieteiktu netērēt laiku, par to domājot.
Tā nu misters Segunds pievērsās nākamajam plauktam, kurā stāvēja Belā- zisa "Norādījumi".
Belāziss jums, jādomā, būs pazīstams? — misters Norels apjautājās.
Tikai vārda pēc, ser,— misters Segunds atbildēja. — Bieži esmu dzirdējis, ka viņa rokās bijušas daudzu vērtīgu noslēpumu atslēgas, taču ir arī dzirdēts — patiesībā lietpratēji apgalvo to vienā balsī—, ka visi "Norādījumu" eksemplāri jau pirms ilga laika tikuši iznīcināti. Izrādās, tā nav, viens no tiem atrodas jūsu īpašumā! Apbrīnojami, ser! Kāda laime!
Jūs liekat uz Belāzisu lielas cerības, — Norels atteica, — arī es kādreiz biju gluži tādās pašās domās. Atceros, kā es mēnesi pēc mēneša pa astoņām stundām dienā studēju viņa sacerējumus; jāteic, ka neviens cits autors tādu godu no manis nav izpelnījies. Tomēr galu galā viņš liek vilties. Viņš ir mīklains tur, kur jābūt saprotamam, un otrādi — saprotams tur, kur vajadzētu izteikties aizplīvuroti. Ir lietas, par kurām nav nekādas vajadzības rakstīt grāmatās, ko lasīs visa pasaule. Es pats par Belāzisu vairs nebūt neesmu augstās domās.
Te ir kāda grāmata, par kuru es neesmu pat dzirdējis, ser, — bilda misters Segunds. — "Kristīgi-jūdiskās Burvības lielās mākas".
Hā! — misters Norels iesaucās. — Septiņpadsmitais gadsimts; bet es par to nepavisam neesmu augstās domās! To sarakstījis melis, pleika, brunču- mednieks un neģēlis. Labi, ka neviens vairs viņu nepiemin.
Pēc visa spriežot, misters Norels brāķēja ne tikai mūslaikos dzīvojošos burvjus. Arī visus jau mirušos viņš bija svēris un mērījis, un atradis esam pārlieku vieglus.
Tikām misters Hanifūts, pacēlis rokas kā metodists Dieva slavēšanas degsmē, ātriem soļiem staigāja no skapja pie skapja; viņš nejaudāja apstāties pat ne uz tik ilgu laiku, lai izlasītu, kas rakstīts uz kādas grāmatas muguriņas, — viņa skatienu jau bija piesaistījusi nākamā, bibliotēkas otrā galā.
Ak, mister Norel! — viņš sauca. — Tik daudz grāmatu! Mēs noteikti te atradīsim atbildes uz visiem mūsu jautājumiem!
Šaubos, ser, — sausi atbildēja misters Norels.
Viņa pilnvarotais īsi nosmēja — smiets nepārprotami tika par misteru Hanifūtu, tomēr misters Norels neaizrādīja viņam ne ar vārdu, ne ar skatienu, un misteram Segundam sagribējās zināt, kādi gan varētu būt tie uzdevumi, kurus misters Norels uztic šim cilvēkam. Ar saviem melnajiem matiem, kas bija izspūruši kā lietus un melni kā negaiss, tas visnotaļ labi izskatītos, klīzdams pa vēja pluinītu tīreli vai slapstīdamies piķa melnā ieliņā vai varbūt kādā misis Radklifas grāmatā.
Misters Segunds izņēma no plaukta Žaka lklāzisa "Norādījumus", un, lai ko arī misters Norels domāja par šo grāmatu, viņš acumirklī uzdūrās diviem ārkārtīgi interesantiem fragmentiem.66 Pirmajā fragmentā, ko izlasīja misters Segunds, bija runa par Angliju, par Elfu valsti (to mēdz saukt arī par "Citzemi") un par savādu valsti, kas it kā atrodas viņpus Elles. Misters Segunds bija dzirdējis, ka šīs trīs valstis saista simboliskas un maģiskas saites, taču vēl nekad nebija redzējis, ka tās kaut kur būtu puslīdz glīti un kārtīgi izskaidrotas.
Otrs fragments bija veltīts vienam no Anglijas izcilākajiem burvjiem — Mārtiņam Pei- lam. Bieži piesauktajā Gregorija Absaloma "Zinību kokā" stāstīts par to, kā pēdējais no dižajiem aureātiem, doktors Mārtiņš Peils, apceļojis Elfu valsti un viesojies pie kāda elfu augstmaņa. Elfam, kā visiem viņa cilts pārstāvjiem, bija neskaitāmi vārdi, pavārdi, tituli un pseidonīmi, taču visbiežāk viņu dēvēja par Auksto I lenriju. Aukstais Henrijs sveica savu viesi ar garu un godbijīgu runu. Šai runā bija milzums metaforu un aizplīvurotu mājienu, taču, cik var noprast, Aukstais Henrijs vēlējās norādīt, ka elfi ir nelabi no dabas un, strādādami negantības, nevienmēr apzinās, ka dara ļaunu. Uz to Mārtiņš Peils īsi un diezgan mīklaini atbildēja, ka ne visiem angļiem pēda ir viena lieluma.
Vairākus gadsimtus nevienam nebija ne mazākās nojausmas, ko tas varētu nozīmēt. Tika izstrādātas vairākas teorijas — Džons Segunds tās visas bija izstudējis. Visvairāk piekritēju bija teorijai, ar ko astoņpadsmitā gadsimta sākumā nāca klajā Viljams Pentlers. Pentlers apgalvoja, ka Aukstais Henrijs un Peils runājuši par teoloģiju. Elfi (kā visiem zināms) neatrodas Baznīcas klēpī; Kristus nebija viņu Pestītājs un nekad arī nebūs; kas ar viņiem notiks pastardienā, nav zināms. Saskaņā ar Pentlera hipotēzi Aukstais Henrijs netiešiem vārdiem jautājis Peilam, vai ir kāda cerība, ka elfi, tāpat kā cilvēki, varētu iemantot mūžīgo dzīvību. Peils savā atbildē — ka visiem angļiem pēda nav viena lieluma — teic, ka arī visi angļi nesaņems pestīšanu. Balstīdamies uz šo tēzi, Pentlers piedēvē Peilam visā visumā ērmotus ieskatus, proti, Debesīs it kā pietikšot vietas tikai ļoti ierobežotam pestīto daudzumam, un ikkatra P.llē nobraukušā angļa vietā Debesīs tikšot uzņemts viens elfs. Pentlera maģijas teorētiķa reputācija pilnā mērā balstās uz grāmatu, kurā viņš izklāstījis šo savu teoriju.