Žaka Belāzisa "Norādījumos" misters Segunds izlasīja pavisam citu skaidrojumu. Trīssimt gadu pirms tam, kad Mārtiņš Peils spēra kāju pār Aukstā Henrija pils slieksni, Aukstais Henrijs uzņēmis citu viesi no cilvēku cilts, angļu burvi, kas bija vēl dižāks par Peilu: Ralfu Stoksiju. Stoksijs Aukstā Henrija pili atstāja savus zābakus — tie bija veci, raksta Belāziss, droši vien tāpēc arī Stoksijs tos nepaņēma līdzi, taču to atrašanās pili bija liels piedauzības akmens visiem elfiem, kuri pret angļu burvjiem izjuta vislielāko bijību. Sevišķi nobažījies bija Aukstais Henrijs: viņš uztraucās, vai kristīgā morāle ar kaut kāda prātam neaptverama aplinku slēdziena palīdzību par vainīgu zābaku pazušanā neatzīs viņu. Viņš mēģināja tikt vaļā no šiem baigajiem priekšmetiem, tos nododot citam angļu burvim, taču Peils nevēlējās tos ņemt.
Pēc tam, manīdams, cik ātri aizrit laiks un cik greizi uz viņa pusi raugās pilnvarotā melnās acis, viņš atšķīra "Kristīgi- jūdiskās Burvības lielās mākas". Izrādījās, ka tā nav (kā viņš bija domājis) iespiesta grāmata, bet gan manuskripts, lielā steigā uzmests uz dažnedažādu aprakstītu papīru tīrajām pusēm: lielākoties tic bija krogu rēķini. Misters Segunds ātri lasīja par brīnumainiem piedzīvojumiem. Šis septiņpadsmitā gadsimta burvis ar savām trūcīgajām burvju spējām bija cīnījies pret lieliem un vareniem ienaidniekiem: tādā karā nevajadzētu iet nevienam burvim no cilvēku cilts. Kamēr ienaidnieku loks ap viņu savilkās arvien ciešāk, viņš bija juku jukām aprakstījis savas uzvaras. Rakstītājs itin gaiši apzinājās, ka aizrit viņa dzīves pēdējās minūtes un viņam atliek vienīgi cerēt, ka nāve nebūs jāgaida ilgi.
Metās tumšs; izburtot senlaicīgo, ķeburaino rokrakstu kļuva arvien grūtāk. Ienāca divi sulaiņi, kas dīvainā pilnvarnieka uzraudzībā aizdedza sveces, aizvilka logiem priekšā aizkarus un piemeta kamīnā ogles. Bija pēdējais laiks atgādināt misteram Hanifūtam, ka abi joprojām nav atklājuši misteram Norelam sava apciemojuma iemeslu.
Ejol ārā no bibliotēkas, misters Segunds pamanīja ko tādu, kas viņam likās savādi. Pie kamīna bija piestumts krēsls, krēslam līdzās stāvēja mazs galdiņš. Uz galdiņa atradās ļoti vecas grāmatas iesējuma dēlīši un ādas apvāki, šķēres un liels, negants nazis, ar kādu dārznieks varētu potēt kokus; grāmatas lapas turpretim nekur nebija manāmas. Varbūt, domāja misters Segunds, viņš tās nosūtījis grāmatsējējam? Tomēr vecie vāki vēl arvien likās gluži labi, un kāpēc misteram
Norelam vajadzētu tā pūlēties, pašam ārdīt ārā iesējumu, turklāt ārdot ir tik ir viegli to sabojāt? Šo darbiņu taču labāk atstāt prasmīgam grāmatsējējam…
Kad visi trīs atkal sēdēja salonā, misters Hanifūts vērsās pie mistera Norela ar šādiem vārdiem:
Pēc visa tā, ko mēs šodien redzējām, ser, esmu pilnīgi pārliecināts, ka tieši jūs vislabāk spēsit mums palīdzēt. Mēs ar misteru Segundu esam nonākuši pie ieskata, ka mūslaiku burvji neatrodas uz pareizā ceļa; tie lieki šķiež spēkus sīkumiem. Vai jūs man piekrītat, ser?
Kā nu ne, bez šaubām! — atbildēja misters Norels.
Mums nedod miera jautājums, — misters Hanifūts turpināja, — kāpēc mūsu dižās nācijas maģija ir nonākusi tik bēdīgā stāvoklī? Ser, mēs vēlētos saprast, kāpēc Anglijā vairs neviens nebur!
Mistera Norela zilās ačeles kļuva bargākas un spožākas, viņš saknieba lūpas, it kā lūkodams apspiest lielu un slepenu tīksmi. Bezmaz izskatās, domāja misters Segunds, ka viņš ir ilgi gaidījis, lai kāds viņam uzdod šo jautājumu, un gadu gadiem turējis gatavībā atbildi:
Nekādi nespēju jums palīdzēt, ser, jo man nav saprotams jūsu jautājums. Tas ir gluži aplams, ser. Maģija Anglijā nav izzudusi. Es pats esmu tīri labs praktizējošs burvis.
2
Traktieris "Senā zvaigzne"
1807. gada janvāris/februāris
Kad kariete izripoja pa mistera Norela muižas vārtiem, misters Hanifūts izsaucās: — Praktizējošs burvis Anglijā! Turklāt Jorkšīrā! Mums ir neiedomājami paveicies! Ak, mister Segund, un tas viss, pateicoties jums! Jūs bijāt nomodā, turpretim mēs visi gulējām. Ja jūs nebūtu mūs paskubinājis, mēs varbūt tā arī paliktu neziņā par misteru Norelu. Un es gandrīz nešaubos, ka viņš pats nebūtu mūs meklējis; liekas, viņš ir diezgan atturīgs cilvēks. Viņš nesniedza mums nekādas sīkākas ziņas par saviem sasniegumiem praktiskajā maģijā, neatklāja neko vairāk par to, ka viņam izdevies gūt panākumus. Es sacītu, ka tā ir pieticības pazīme. Mister Segund, es domāju, jūs piekritīsit, ka mūsu uzdevums ir skaidrs. Mūsu misija, ser, ir pārvarēt Norela dabisko biklumu un netīksmi pret pagodinājumiem un triumfējoši izvest viņu plašākā sabiedrībā!
Iespējams, — misters Segunds bez pārliecības atbildēja.
Es negribu apgalvot, ka tas būs viegli, — turpināja misters Hanifūts. — Viņš ir mazliet noslēgts un neilgojas pēc sabiedrības. Bet viņam taču jāsaprot, ka valsts labuma dēļ tik vērtīgās zināšanās vajag dalīties ar citiem! Viņš ir džentlmenis; viņš zina savu pienākumu un to noteikti izpildīs. Ak, mister Segund! Jums pienākas visu Anglijas burvju dziļākā pateicība!
Taču, lai kas arī misteram Segundam pienācās, skumīgā patiesība ir tāda, ka Anglijas burvji ir ļoti nepateicīga kompānija. Itin iespējams, ka nekas līdzīgs mistera Hanifūta un mistera Segunda atklājumam jau trīssimt gadu nav pieredzēts, — nu, un kas par to? Diezin vai Jorkas biedrībā būtu iespējams atrast kaut vienu burvi, kurš, par to uzzinājis, nebija pilnīgi pārliecināts, ka viņš jau nu gan visu būtu izdarījis daudz labāk, — un nākamajā otrdienā, kad tika sasaukta Jorkas Mācīto burvju biedrības ārkārtējā sanāksme, sanākušo vidū bija ļoti maz tādu, kas nebūtu apņēmušies to pavēstīt.
Otrdien, septiņos vakarā, Stoungeitas traktiera "Senā zvaigzne" augšistaba bija pārpildīta. Mistera Hanifūta un mistera Segunda jaunumi, šķiet, bija izvilinājuši no mājām visus šīs pilsētas džentlmeņus, kuri kaut reizi mūžā bija atšķīruši kādu grāmatu par maģiju,— un Jorka savā ziņā bija viena no maģiskākajām pilsētām Anglijā; ar lielāku burvju skaitu varēja lepoties ja nu vienīgi Karaļa pilsēta Ņūkāsla.
Burvju drūzma augšistabā bija tik liela, ka lielai daļai šoreiz vajadzēja palikt stāvam, kaut arī apkalpotāji nemitīgi nesa no apakšstāva arvien jaunus krēslus. Dr. Fokskāstls bija ticis pie lieliska krēsla — tas bija augsts un melns, to rotāja fantastiski kokgriezumi; un gan šis krēsls (kas vairāk atgādināja troni), gan sarkano samta aizkaru krokas viņam aiz muguras, gan arī tas, kā viņš sēdēja, salicis rokas uz lielā, apaļā vēdera, — it viss palīdzēja viņam izskatīties nozīmīgam un valdonīgam.
Lai neielaistu iekšā janvāra aukstumu, traktiera "Senā zvaigzne" kalpi bija kārtīgi sakurinājuši kamīnu, un tam apkārt bija nosēdināti vairāki mūžveci burvji (kas zina, varbūt saglabājušies vēl no Džordža II valdīšanas laika) — visi, savīstīti vilnas seģenēs, dzeltenīgām, grumbu tīmekļa sašvīkotām sejām, katram līdzi tikpat aizvēsturisks sulainis ar zāļu pudelēm kabatās. Misters Hanifūts sveicināja viņus ar vārdiem: