Выбрать главу

Labvakar, mister Aptrī, kā jums klājas? Labvakar, mister Greišip! Cerams, jūs esat pie labas veselības, mister Tanstol? Es ļoti priecājos jūs šeit redzēt, kungi! Ceru, ka jūs visi esat ieradušies uzgavilēt kopā ar mums. Ir beigušies ilgie pu­tekļos un pakrēslī pavadītie gadi! Ak, mister Aptrī, ak, mister Greišip! Kurš gan vēl tik labi zina, kādi bija šie gadi, jūs taču labu tiesu no tiem esat pieredzējuši. Bet tagad mēs visi ieraudzīsim, kā maģija no jauna top Anglijas padomniece un aizstāve! Un francūži, mister Tanstol! Kā jutīsies francūži, kad par to uzzi­nās! Jā, es nemaz nebrīnīšos, ja viņi padosies turpat uz līdzenas vietas.

Misteram Hanifūtam vēl bija daudz sakāmā tādā pašā garā; viņš bija saga­tavojis runu un grasījās sanākušajiem izklāstīt brīnišķīgos labumus, ko no viņu atklājuma gūs britu valsts. Tomēr viņam neradās iespēja tikt tālāk par dažiem pirmajiem teikumiem: liekas, ikviens un ikkatrs džentlmenis augšistabā vai pušu plīsa no paša ieskatiem šajā jautājumā un tos bez atlikšanas vajadzēja darīt zināmus visiem pārējiem džentlmeņiem. Pirmais misteru Hanifūtu pārtrauca doktors Fokskāstls. No sava lielā, melnā troņa augstumiem viņš misteru Hani­fūtu uzrunāja šādi:

Ir ļoti skumji redzēt, ser, ka jūs ceļat maģijai — un es zinu, cik dārga tā pa­tiešām ir jūsu sirdij, — neslavu ar neticamiem stāstiem un neprātīgiem izdo­mājumiem. Mister Segund, — viņš sacīja, pievērsdamies jaunatnācējam, kuru uzskatīja par visu šo errastību cēloni, — nezinu, kā ir pieņemts jūsu dzimtajā pusē, taču mēs te, Jorkšīrā, neturam labu prātu uz tiem, kas mēģina iemantot slavu uz citu sirdsmiera rēķina.

Tik daudz doktors Fokskāstls paspēja pateikt, pirms viņu apklusināja mis­tera Hanifūta un mistera Segunda atbalstītāju skaļie, piktie izsaucieni. Nāka­mais džentlmenis, kam izdevās tikt pie vārda, bija tādās domās, ka misters Segunds un misters Hanifūts ir pievīlušies. Nav taču apšaubāms, ka Norels zaudējis prātu un ne ar ko neatšķiras no kura katra jukušā, kas, acis izvalbījis, uz ielas stūra klaigā, ka viņš ir karalis Krauklis.

Kāds džentlmenis ar smilškrāsas matiem, runādams lielā uzbudinājumā, uz­skatīja, ka misteram Hanifūtam un misteram Segundam vajadzējis pieprasīt, lai misters Norels uz līdzenas vietas atstāj savu namu un vaļējos ratos (kaut arī bija janvāris) svinīgi dodas taisnā ceļā uz Jorku, lai džentlmenis ar smilškrāsas matiem varētu kaisīt viņa ceļā efeju lapas [4] [1] Romas impērijā uzvarētāji esot godināti ar lauru lapām; mīlētāju un Fortūnas lutekļu ceļš, kā apgalvo, bijis rozēm kaisīts, taču Anglijas burvji allaž apmierinājušies ar gluži paras­tām efejām.

; kādu no sirmsenajiem burvjiem pie kamīna kaut kas bija ļoti aizgrābis, taču viņa balss no vecuma bija gaužām vārga un nevienam tai brīdī neatlika vaļas uzklausīt, ko viņš saka.

Citu vidū augšistabā bija stalts, prātīgs vīrs vārdā Torps — džentlmenis, kas necik daudz nezināja no maģijas, toties veselā saprāta viņam bija krietni vairāk nekā burvjiem parasti mēdz būt. Viņš arvien bija uzstājis, ka mistera Segunda pūliņus izdibināt, kur pazudusi Anglijas praktiskā maģija, vajag atbalstīt, — tiesa, arī misters Torps, gluži tāpat kā visi pārējie, nebija gaidījis, ka misters Segunds pie atbildes nonāks tik ātri. Tagad, kad atbilde bija rokā, misters Torps ieskatīja, ka to nevajag uz karstām pēdām noraidīt:

Džentlmeņi, misters Norels esot izteicies, ka spēj burt. Ļoti labi. Par Norelu mums zināms maz, taču visi esam dzirdējuši par retiem tekstiem, kas it kā atrodas viņa īpašumā, un tādēļ vien nevajadzētu tik vienkārši atstāt viņa apgalvojumus bez ievērības. Tomēr visvairāk Norelam par labu runā šāds ap­svērums: divi no mūsu pašu vidus — un viņi abi ir nopietni zinātnieki — tikās ar Norelu un redzētais viņus pārliecināja. — Tālāk viņš vērsās pie mistera Hanifūta: — Jūs šim cilvēkam ticat — to katrs var ieraudzīt jūsu sejā. Tātad jūs redzējāt kaut ko tādu, kas jums lika viņam noticēt. Vai jums nebūtu iebildumu mums pastāstīt, kas tas bija?

Te nu misters Hanifūts, iespējams, uzvedās nedaudz dīvaini. Vispirms viņš pateicīgi uzsmaidīja misteram Torpam, it kā ari viņa kvēlākā vēlēšanās būtu pavēstīt visiem lieliskos pierādījumus, kas viņam likuši noticēt, ka misters No­rels spēj burt; viņš jau atvēra muti, lai sāktu runāt, — tad pēkšņi sastinga. Ne­teikdams ne pušplēsta vārdiņa, viņš skatījās apkārt, it kā šie lieliskie pierādījumi, kas pirms brīža likās tik nesatricināmi, turpat viņa mutē būtu izkusuši, mēlei un zobiem nepaspējot satvert nevienu vienīgu, lai to ietērptu sakarīgā angļu teikumā. Viņš nomurmināja kaut ko par mistera Norela godīgo seju.

Jorkas burvjiem šis arguments nebūt nelikās pietiekams (un ja viņiem būtu bijusi tā laime skatīt misteru Norelu vaigā, tas viņus, iespējams, pārliecinātu vēl mazāk). Tāpēc Torps pagriezās pret misteru Segundu un sacīja:

Mister Segund, arī jūs redzējāt Norelu. Kāds ir jūsu ieskats?

Tikai tagad džentlmeņi pamanīja, cik bāls ir misters Segunds, un daži no Jorkas burvjiem atcerējās, ka viņš nebija atbildējis uz to sveicienu, it kā ne­spētu pietiekami sakopot domas.

Vai jūs neesat sasirdzis, ser? — saudzīgi apvaicājās misters Torps.

Nē, nē, — nomurmināja misters Segunds, — ir jau labi. Paldies.

Taču viņš izskatījās tik apstulbots, ka viens no džentlmeņiem piedāvāja vi­ņam savu krēslu un kāds cits aizgāja sadabūt glāzi malvāzijas, savuties viegli uzbudināmais džentlmenis ar smilškrāsas matiem — tas pats, kurš vēlējās kai­sīt efeju lapas mistera Norela ceļā, — klusībā loloja cerību, ka misters Segunds ir noburts un viņi tūlīt ieraudzīs kaut ko neiedomājamu!

Misters Segunds nopūtās un sacīja:

Es jums pateicos. Esmu vesels, lai gan visu pēdējo nedēļu jūtos ļoti grūt­sirdīgs un skumīgs. Misis Plīzensa dzirdīja mani ar marantas un lakricsakņu uzlijām, taču nekas nelīdzēja — tas gan mani nepārsteidz, jo es domāju, ka visa vaina ir man galvā. Nu jau ir labāk. Ja jūs, džentlmeņi, tagad vēlētos man jau­tāt, kāpēc es uzskatu, ka maģija ir atgriezusies Anglijā, tad man būtu jāsaka — tāpēc, ka es redzēju burvestību. Iespaids, ka es esmu redzējis buršanu, visspēcigāk palicis šeit un šeit… — (Misters Segunds pielika roku pie uzacīm un pie sirds.) — Un tomēr… es zinu, ka neko neesmu redzējis. Kamēr mēs bijām pie Norela, viņš neko nedarīja. Tādēļ man laikam jāteic, ka būšu to nosapņojis.

Jauns izsaucienu birums no Jorkas biedrības džentlmeņu mutēm. Blāvais džentlmenis blāvi smaidīja un apvaicājās, vai kādam kaut kas ir kļuvis skaid­rāks. Tad misters Torps iekliedzās:

Žēlīgais Dievs! Cik neldzīgi mēs uzvedamies, te sēdēdami un strīdēda­mies, vai Norels spēj vai nespēj burt. Mēs taču visi, liekas, esam saprātīgas būt­nes, un atbilde, bez šaubām, ir pavisam vienkārša: mēs lūgsim, lai viņš pamato savus apgalvojumus, parādīdams mums kādu burvestību.

Šis priekšlikums bija tik saprātīgs, ka burvji uz brīdi apklusa, lai gan nevar sacīt, ka visiem tas šķita atbalstāms — nebūt ne. Vairākiem burvjiem (viens no viņiem bija doktors Fokskāstls) šī doma itin nemaz nepatika. Ja viņi aicinās Norelu parādīt kādu burvestību, kazi, viņš tiešām to izdarīs. Šie kungi nekā­roja redzēt burvestības savām acīm: viņi vēlējās vienīgi lasīt par tām grāmatās. Citi uzskatīja, ka jau ar tādu nieku vien Jorkas magi padarīs sevi par apsmieklu. Tomēr pēdīgi lielākā daļa burvju piekrita misteram Torpam: