— Pats mazums, džentlmeņi, ko mēs kā zinātnieki varam darīt, — mēs varam dāvāt misteram Norelam iespēju mūs pārliecināt.
Un tā tika nolemts, ka vajag aizrakstīt misteram Norelam vēl vienu vēstuli.
Visiem burvjiem bija pilnīgi skaidrs, ka misters Hanifūts un misters Segunds darbojušies pagalam neveiksmīgi un vismaz vienā ziņā — saistībā ar mistera Norela apbrīnojamo bibliotēku — izcēlušies ar apbrīnojamu ģeķību: viņi tā arī nespēja neko skaidru un saprotamu pastāstīt. Ko viņi redzējuši? O, grāmatas, daudz grāmatu. Ļoti daudz grāmatu? Jā, laikam gan, tai brīdī viņiem šķitis, ka to ir ļoti daudz. Retas grāmatas? Ē, ļoti iespējams. Vai viņiem atļauts tās izņemt no plaukta un pašķirstīt? Vai, nē, tik tālu mistera Norela laipnība nesniedzās. Bet nosaukumus viņi redzēja? Jā, nenoliedzami. Nu labi, tad kā sauca grāmatas, kuras viņi redzēja? Viņi nezināja; nespēja atcerēties. Misters Segunds izteicās, ka vienai no grāmatām nosaukums sācies ar burtu "B", bet turpat arī viņa zināšanas beidzās. Tas bija ļoti dīvaini.
Misters Torps pats grasījās aizrakstīt misteram Norelam, taču augšistabā bija atlicin burvju, kas ieskatīja, ka galvenais ir atdarīt misteram Norelam par viņa nekaunību, un šie džentlmeņi gluži pamatoti sprieda, ka labākais veids, kā misteru Norelu aizskart, ir uzticēt vēstules rakstīšanu doktoram Foks- kāstlam. Domāts — darīts. Pagāja cik necik laika, un pienāca īgna atbildes vēstule.
1807. gada 1. februāris
Hartfjū abatija, Jorkšīra Ser,
pēdējo gadu laikā man divas reizes ir bijis tas gods saņemt vēstuli no Jorkas Mācīto burvju biedrības džentlmeņiem, kas centās ar mani iepazīties. Tagad pienākusi trešā vēstule ar paziņojumu, ka biedrība ir neapmierināta. Rādās, ka zaudēt Jorkas burvju labvēlību ir tikpat viegli, kā to iegūt, un nedz vienā, nedz otrā gadījumā iemeslus nav iespējams uzminēt. Atbildot uz Jūsu vēstulē izteikto apsūdzību, ka esmu pārspīlējis savas spējas un piedēvējis sev dāvanas, kādu man šķietami nevar būt, varu sacīt tikai vienu: dažs labs gan steidzas par savām neveiksmēm paļāt apkārtējās pasaules nepilnības, nevis vaino pats savu nezināšanu, taču patiesība ir tāda, ka mūsu laikos maģija ir tikpat iespējama kā jebkuros citos, un to es pēdējo divdesmit gadu laikā ar pilnīgu gandarījumu esmu pierādījis neskaitāmas reizes. Bet kāda ir mana alga par to, ka sava aroda mākslu esmu mīlējis vairāk nekā citi? Par to, ka esmu čaklāk studējis, tiekdamies savā amatā sasniegt pilnību? Tagad tiek izplatītas nevalodas, ka es esmu lielībnieks, manas profesionālās spējas noniecina un manus vārdus apšauba. Jādomā, Jūs nebūsit sevišķi pārsteigts uzzinot, ka šādos apstākļos man nav lielas vēlēšanās jelkādā veidā izdabāt Jorkas burvju biedrībai, jo īpaši pieprasījumā demonstrēt burvestību. Jorkas Mācīto burvju biedrība pulcēsies nākamajā ceturtdienā; tad arī pavēstīšu Jums par saviem nodomiem.
Jūsu padevīgais kalps Gilberts Norels
Tas viss bija diezgan nepatīkami un noslēpumaini. Maģijas teorētiķi bažīgi gaidīja, ko gan nākamo viņiem atsūtīs praktizējošais burvis. Taču misters Norels viņiem atsūtīja tikai advokātu — smaidīgu, luncīgu, pavisam parastu advokātu, vārdā Robinsons, advokātu akurātās melnās drānās un akurātos kazādas cimdos, advokātu ar dokumentu, kam līdzīgu džentlmeņi no Jorkas burvju biedrības nekad nebija redzējuši: tas bija līguma uzmetums, izstrādāts saskaņā ar Anglijas sen aizmirsto maģisko likumu kodeksu.
Misters Robinsons iesoļoja "Senās zvaigznes" augšistabā tieši astoņos un, liekas, zināja, ka viņu tur gaidīs. Viņam Konij-strītā bija kantoris un divi klerki. Daudziem džentlmeņiem viņa seja bija pazīstama.
— Kungi, — misters Robinsons smaidīja, — es jums atzīšos, ka šo dokumentu lielā mērā sastādīja mans klients, misters Norels. Es neesmu taumatur- ģisko likumu zinātājs, un kurš gan mūsdienās tāds ir? Tālab es uzdrošinos cerēt, ka, ja esmu kļūdījies, jūs neatteiksities mani palabot.
Vairāki Jorkas burvju biedrības locekļi izgudrēm palocīja galvu.
Misters Robinsons bija smalks cilvēks. Viņš bija tik tīrīgs, veselīgs un ar visu apmierināts, ka gluži vai spīdēja, — bet tādas lietas piederas vienīgi elfiem vai eņģeļiem, turpretim advokāta ārienē drīzāk mulsina. Viņš ļoti goddevīgi izturējās pret džentlmeņiem no Jorkas burvju biedrības, teicās neko nezinām par maģiju, taču sprieda, ka tā droši vien ir sarežģīta zinātne, kas prasa krietni nopūlēt prātu. Tomēr līdz ar profesionālu pazemību un patiesu apbrīnu pret
Jorkas burvjiem misters Robinsons izrādīja omulīgu lepnumu par to, ka šie dižie prāti tagad rimsies pārdomāt dziļas un noslēpumainas zintis un klausīsies, kas viņam sakāms. Viņš uzlika uz deguna zelta acenes, un viņa starojošā persona iemirdzējās vēl spožāk.
Misters Robinsons pavēstīja, ka misters Norels ir apņēmies parādīt burvestību noteiktā vietā un noteiktā laikā.
Cerams, džentlmeņi, ka jums nav iebildumu pret to, ka vietu un laiku izvēlas mans klients?
Džentlmeņi neiebilda.
Tādā gadījumā tas notiks katedrālē pēc divām nedēļām piektdienā. [5]
Misters Robinsons paziņoja, ka misters Norels esot lēmis tā: ja izrādīsies,
ka viņš nespēj nodemonstrēt burvestību, tad viņš publiski atsauks savus apgalvojumus, ka ir praktizējošs burvis un ka viņš vispār ir burvis, un apzvērēs vairs nekad šādus apgalvojumus neizteikt.
Tas nav vajadzīgs, — laipni iebilda misters Torps. — Mēs netīkojam viņu sodīt; mēs vienkārši vēlamies pārliecināties, vai viņa apgalvojumi atbilst patiesībai.
Mistera Robinsona starojošais smaids kļuva mazliet blāvāks, it kā viņam būtu bilstams kas diezgan nepatīkams un viņš īsti nezinātu, kā lai to labāk iesāk.
Pagaidiet, — ierunājās misters Segunds. — Mēs vēl neesam dzirdējuši, kāda ir līguma otra puse. Mēs nezinām, ko viņš grib no mums.
Misters Robinsons palocīja galvu. Pēc visa spriežot, misters Norels vēlējās, lai ikviens un ikkatrs Jorkas biedrības burvis apņemas to pašu. Citiem vārdiem, ja burvestības demonstrējums izdosies, otrai līdzējai pusei, neceļot iebildumus, jāizklīdina Jorkas burvju biedrība un neviens no viņiem vairs nekad nedrīkst dēvēties par burvi. Galu galā, teica misters Robinsons, tas būtu tikai taisnīgi, jo misters Norels taču būs pierādījis, ka ir vienīgais īstais Jorkšīras burvis.[1] Dižā Jorkas baznīca ir gan katedrāle (proti, baznīca, kurā atrodas bīskapa vai arhibīskapa sēdeklis), gan minstere (proti, baznīca, ko senatnē dibinājuši misionāri). Dažādos laikmetos tā dēvēta te vienā, te otrā vārdā. Agrīnajos gadsimtos to biežāk sauca par minsteri, tomēr mūsdienās Jorkas iedzīvotāji dod priekšroku vārdam katedrāle, tādējādi uzsverot, ka viņu baznīca ir pārāka par baznīcām tuvējās Riponas un Beverlijas pilsētiņās: minsteres Riponā un Beverlijā gan ir, taču katedrāles nav.
Vai mums būs kāds trešais, kāda neatkarīga persona, kas izšķirs, vai burvestība ir nolikusi? — vaicāja misters Torps.
Šis jautājums misteru Robinsonu samulsināja. Advokāts no sirds cerot, ka džentlmeņi neņems ļaunā, ja viņš kaut ko ir pārpratis, bet viņš esot domājis, ka visi še sanākušie ir burvji.
Kā tad, kā tad, māja ar galvu Jorkas biedrības locekļi, mēs visi esam burvji.
Ja reiz tā, minēja misters Robinsons, tad jau, savām acīm ieraudzīdami burvestību, viņi laikam gan to pazīs? Tad jau laikam neviens cits to nespēs izšķirt labāk par viņiem pašiem?