Kāds cits džentlmenis gribēja zināt, kas tā ir par burvestību, ko Norels grasoties demonstrēt. Misters Robinsons daudzkārt pieklājīgi atvainojās un izvērsti aizbildinājās: viņš nespējot viest šai jautājumā skaidrību, viņš diemžēl nezinot.
Būtu lieki apgrūtināt lasītāju pacietību, atstāstot ilgos līkloču pārspriedumus, pēc kuriem džentlmeņi 110 Jorkas burvju biedrības piekrita parakstīt mistera Norela līgumu. Daudzi to izdarīja aiz lepnības: viņi bija publiski pavēstījuši par savu neticību tam, ka Norels spēj burt, publiski izaicinājuši Norelu to darīt — šādos apstākļos atkāpšanās no sacītā izskatītos sevišķi muļķīgi — vismaz tā viņiem likās.
Misters Hanifūts turpretim parakstījās tieši tāpēc, ka ticēja Norela burvja spējām. Misters Hanifūts cerēja, ka misters Norels ar šo demonstrējumu izpelnīsies vispārēju atzinību un pēc tam izmantos savas burvestības Anglijas labā.
Vairākus džentlmeņus parakstīt pamudināja netiešs norādījums (to bija izteicis pats Norels un aplinkus nodeva Robinsons), ka neparakstīdami viņi vairs nebūs uzskatāmi par īstiem burvjiem.
Tā Jorkas burvji turpat augšistabā cits pēc cita parakstīja mistera Robin- sona atgādāto dokumentu. Palika tikai misters Segunds.
Es neparakstīšu, — viņš teica. — Maģija ir mana dzīve, un, kaut arī misters Norels ar pilnām tiesībām var mani saukt par neprašu, ko es iesākšu, ja man tā būs liegta?
Klusums.
Ak tā! — sacīja misters Robinsons. — Hm, tas ir… Vai jūs esat pilnīgi pārliecināts, ser, ka nevēlaties parakstīt dokumentu? Jūs pats redzat, visi jūsu kolēģi ir to izdarījuši. Jūs paliekat vienīgais.
Pilnīgi pārliecināts, — atbildēja misters Segunds. — Pateicos.
Ak tā! — sacīja misters Robinsons. — Tādā gadījumā man jāatzīstas, ka es lāgā nezinu, kā rīkoties. Mans klients nav devis man norādījumus, ko darīt, ja tikai daļa džentlmeņu parakstīsies. Rīt pārrunāšu šo lietu ar klientu.
Daži dzirdēja doktoru Fokskāstlu izsakāmies misteram Hārtam vai Han- tam, ka nepatikšanām ar šo jaunpienācēju neesot un neesot gala.
Tomēr pēc divām dienām misters Robinsons ieradās pie doktora Fokskāstla ar ziņu, ka misters Norels šoreiz atstās bez ievērības mistera Segunda atteikšanos parakstīt; viņš uzskatīs, ka līgums noslēgts ar visiem Jorkas burvju biedrības locekļiem, izņemot misteru Segundu.
Naktī pirms mistera Norela burvestības demonstrējuma Jorkā sniga. No rīta pilsētas netīrumi un dubļi bija pazuduši, to vietā bija nācis žilbinošs baltums. Pakavi un soļi dunēja apslāpēti un pat jorkiešu balsis izklausījās citādi šai baltajā klusumā, kas uzsūca katru skaņu.
Misters Norels bija norādījis ļoti agru stundu. Jorkas burvji katrs savā namā brokastoja vieni paši. Viņi klusēdami raudzījās, kā kalpones ielej kafiju, lauž maizītes, atnes sviestu. Sievas, māsas, meitas, vedeklas un brāļameitas, kas parasti veica šos mazos darbiņus, vēl gulēja; nebija tīkamās sieviešu pļāpāšanas, ko Jorkas biedrības burvji izlikās ļoti nicinām, bet kas patiesībā viņu ikdienas dzīvē skanēja kā jauks un mīlīgs piedziedājums. Arī brokastu istabas, kurās šie džentlmeņi sēdēja, kopš vakardienas bija mainījušās. No ziemas tumsas nebija ne miņas, visu piepildīja biedējoša gaisma — ziemas saule, kas daudzkārt atstarojās no apsnigušās zemes. Baltais galdauts žilbināja acis. Rožu pumpuri, ar kuriem bija rotātas meitas glītās kafijas tasītes, šai gaismā it kā dejoja. No brāļameitas sudraba kafijkannas lēkāja saules zaķīši, un vedeklas smaidošās porcelāna ganītes bija pārtapušas spožu eņģeļu pulkā. Likās, uz galda ir lau- miņu sudrabs un kristāls.
Misteram Segundam, kad viņš savā Lēdijas Pekitas ieliņā pabāza galvu pa trešā stāva logu, ienāca prātā, ka varbūt Norels jau ir pabūries un tas viss ir viņa roku darbs. Augšā atskanēja draudīga dārdoņa, un viņš ātri ierāva galvu iekšā, paspēdams izvairīties no sniega lēveņa, kas pēkšņi gāzās no jumta. Misteram Segundam nebija kalpones, gluži tāpat kā viņam nebija arī sievas, māsas, meitas, vedeklas vai brāļameitas, toties viņa saimniece, misis Plīzensa, cēlās agri. Pēdējo divu nedēļu laikā viņa daudzreiz bija dzirdējusi, kā īrnieks, sēdēdams pie grāmatām, smagi nopūšas, un cerēja uzmundrināt viņu ar brokastīm, kas sastāvēja no divām tikko ceptām siļķēm, tējas ar svaigu pienu un baltmaizes ar sviestu uz balti zila porcelāna šķīvja. Šā paša augstsirdīgā nodoma mudināta, viņa piesēda patērzēt. Redzēdama, cik izmisis misters Segunds izskatās, misis Plīzensa izsaucās:
Ak! Kā es neciešu to veci!
Misters Segunds nebija misis Plīzensai minējis, ka misters Norels ir vecs, taču viņa domāja, ka tā noteikti ir. Pēc mistera Segunda stāstītā viņa sprieda, ka misters Norels ir vecs sīkstulis, tikai rauš nevis zeltu, bet maģiju; mūsu stāstījuma gaitā es ļaušu lasītājam pašam izlemt, cik patiesīgs bija šis mistera Norela portrets. Ari es, tāpat kā misis Plīzensa, sīkstuļus allaž iztēlojos vecus. Grūti pateikt, kāpēc tā, jo gados jaunu sīkstuļu noteikti ir tikpat daudz cik vecu. Runājot par to, vai misters Norels tiešām bija vecs, — viņš bija no tiem cilvēkiem, kas ir veci jau tad, kad viņiem aprit septiņpadsmit.
Misis Plīzensa runāja tālāk:
Kad nelaiķa misters Plīzenss vēl bija dzīvs, viņš arvien teica, ka visā ļorkā neviens necep maizi, kas līdzinātos manai, un ari citi cilvēki bija tik laipni un sacīja, ka nekad mūžā nav ēduši tik gardu maizi, lāču es arvien esmu gatavojusi garšīgi, tāpēc ka nemīlu neko darīt pa roku galam, un, ja kāds 110 tiem Arābijas pasaku ērmotajiem gariem tagad izlīstu, rau, no šīs pašas tējkannas un ļautu man izteikt trīs vēlēšanās, es jau nu gan nebūšu tik nejauka, lai mēģinātu liegt arī citiem cept maizi, — un, pat ja viņiem maize izdotos tikpat labi kā man, es nedomāju, ka tas mani aizvainotu: nē, jo labāk viņiem pašiem! Are, kungs, nogaršojiet, — viņa sacīja, pastumdama šķīvi ar daudzināto maizi īrniekam tuvāk. — Man nepatīk, ka jūs esat tā nomērējis. Ļaudis runās, ka Hetija Plīzensa vairs neprot saimniekot. Nevajag būt tik nomāktam, kungs! Jūs neesat parakstījis to nekrietno dokumentu, un, kad citi džentlmeņi būs spiesti no maģijas atteikties, jūs varēsit turpināt. Jā, es no sirds ceru, mister Segund, ka jūs gaida lieli atklājumi, un tad varbūt šis misters Norels, kas uzskata sevi par ļoti gudru, būs priecīgs, ja varēs uzskatīt jūs par biedru; tad viņam vajadzēs nožēlot savu muļķīgo lepnību.
Misters Segunds pasmaidīja un pateicās viņai:
Tomēr es nedomāju, ka gluži tā būs. Mana lielākā nelaime ir tā, ka man trūkst studiju līdzekļu. Man pašam ir ļoti maz grāmatu, un, kad biedrība tiks izklīdināta… zināms, nevaru spriest, kas notiks ar tās grāmatām, taču diezin vai tās nonāks manās rokās.
Misters Segunds ēda maizi (kas tiešām bija tik garda, kā apgalvoja nelaiķa misters Plīzenss un viņa draugi) un siļķes un klāt piedzēra tēju. Ēdiena spēja apremdēt raižpilnu sirdi acīmredzot bija lielāka, nekā viņš agrāk bija domājis, jo viņš pamanīja, ka jūtas mazliet labāk. Šādi spēcināts, viņš vilka mugurā mēteli, uzlika cepuri, aptina ap kaklu šalli un uzvilka cimdus, un pa piesnigušajām ielām lāčoja turp, kur atradās mistera Norela izraudzītā vieta — Jorkas katedrāle.
Es ceru, ka visi mani lasītāji zina, kāda izskatās sena angļu pilsētiņa, citādi var gadīties, ka viņi nespēs saprast, ar cik gudru ziņu misters Norels saviem šīs dienas brīnumiem bija izraudzījies tieši šo vietu. Jāpatur prātā, ka senā bīskapa pilsētā liela, veca baznīca nav vienkārši ēka starp citām ēkām: katedrāle ir pati galvenā ēka — tā ir lielāka, skaistāka un svinīgāka nekā pārējās. Pat modernajos laikos, kad senās bīskapa pilsētas reizēm ir eleganti apgādājušās ar visādiem laicīgiem namiem, sanāksmju un biedrību zālēm (arī Jorkā tādu netrūka), augstāk par tiem slejas katedrāle — mūsu sentēvu dievbijības lieciniece; rodas iespaids, ka tik diža celtne lielumā pārsniedz pašu pilsētu. Steidzoties savās gaitās pa šauro ielu mudžekli, katedrāle viegli nozūd skatam, taču pēkšņi pilsēta pašķiras un, raugi, tur tā ir, daudz augstāka un lielāka par visām pārējām ēkām; tad tu atskārt, ka esi nokļuvis pilsētas sirdī, ka visas ielas un ieliņas katra savā veidā ved šurp, uz vietu, kas glabā noslēpumus: daudz dziļākus par tiem, kurus zina misters Norels. Tā domāja misters Segunds, tuvodamies katedrālei un apstādamies pie tās rietumu fasādes lielās, domīgi zilgās ēnas. Šurp jau nāca arī doktors Fokskāstls: viņš valdonīgi izpeldēja gar stūri kā resns, melns burinieks. Samanījis misteru Segundu, viņš uzņēma kursu uz mūsu ceļabiedru un novēlēja tam laburītu.