Varbūt jūs, ser, — doktors Fokskāstls sacīja, — būtu tik laipns un stādītu mani priekšā misteram Norelam? Es visai labprāt vēlētos iepazīties ar šo džentlmeni.
Ar lielāko prieku, ser, — misters Segunds atbildēja un palūkojās apkārt. Sniega dēļ lielākā daļa jorkiešu bija palikuši savās mājās un pavisam nedaudzi tumši stāvi linkāja pāri baltajam klajam, kas pletās lielās, pelēkās baznīcas priekšā. Ieskatoties vērīgāk, atklājās, ka tie ir vai nu džentlmeņi no Jorkas Mācīto burvju biedrības, vai arī priesteri un katedrāles saimes ļaudis — ķesteri un pērminderi, apakškormeistari, dekāni, šķērsjoma slaucītāji un citi darbarūķi, kurus to pavēlnieki bija izdzinuši sniegā aptecēt baznīcas soli.
Es tiešām vēlētos jums pakalpot, ser, — bilda misters Segunds, — taču misteru Norelu neredzu.
Tomēr kāds bija ieradies.
Kāds vienatnē stāvēja sniegā tieši minsteres priekšā. Kāds šķita tumšs un ne gluži cienījams, un ar manāmu interesi raudzījās uz misteru Segundu un doktoru Fokskāstlu. Pinkainie mati karājās pāri kāda pleciem kā melns ūdenskritums; kādam bija spēkpilna, kalsna seja, kas likās savādi greiza, gluži kā koka sakne, un garš, šaurs deguns; āda gan bija ļoti bāla, taču seja kaut kāda iemesla pēc izskatījās melnīgsnēja — varbūt tas bija tumšo acu dēļ, bet varbūt pie vainas bija garie, netīrie mati. Pēc brīža šis kāds pienāca pie burvjiem, pavirši palocījās un, lūdzis atvainot par traucējumu, sacīja, ka abi viņam aprakstīti kā džentlmeņi, kas šeit ieradušies tais pašās darīšanās. Viņa vārds esot Džons Čaildermass, viņš teica, un viņš esot mistera Norela pilnvarnieks dažos jautājumos (viņš gan nepaskaidroja, kādos).
Man gribas teikt, — misters Segunds domīgi ieminējās, — ka jūsu seja man ir pazīstama. Mēs laikam jau esam tikušies?
Kaut kas pavīdēja Čaildermasa tumšajos vaibstos, taču uzreiz pagaisa; vai tas bija sapīkums vai smiekli, nebija nosakāms.
- Es bieži ierodos Jorkā mistera Norela uzdevumā, ser. Iespējams, jūs esat mani redzējis kādā šīs pilsētas grāmatu tirgotavā?
Nē, — misters Segunds atbildēja. — Es esmu jūs redzējis… Varu jūs iztēloties… Kur? Ak! Tūlīt atcerēšos.
Čaildermass savilka vienu uzaci, it kā vēlētos sacīt, ka tas viņam liekas ļoti apšaubāmi.
Bet pats misters Norels taču ieradīsies? — iejautājās doktors Fokskāstls.
Čaildermass lūdza viņu atvainot, tomēr viņš nedomājot, ka misters Norels
ieradīsies; viņam nešķietot, ka misters Norels uzskatītu, ka viņam ir iemesls ierasties.
Ak tā! — iekliedzās doktors Fokskāstls. — lād viņš padodas? Tā, tā, tā. Nabaga džentlmenis. Viņš, jādomā, jūtas ļoti muļķīgi. Ak tā gan. Bet, katrā ziņā, tas bija cildens mēģinājums. Mēs viņam neņemsim to ļaunā. — No lielajiem priekiem, ka nebūs jāpieredz nekāda burvestība, doktors Fokskāstls kļuva augstsirdīgs.
Čaildermass vēlreiz lūdza viņu atvainot; rādās, ka doktors Fokskāstls diemžēl būšot pārpratis. Misters Norels pavisam noteikti demonstrēs burvestību; viņš burs Hartfjū abatijā un buršanas rezultāts būs redzams )orkā. — Džentlmeņi, — Čaildermass sacīja doktoram Fokskāstlam, — nemīl atstāt savus ērtos krēslus pie kamīna, ja vien var to nedarīt. Jādomā, ser, arī jūs pats, ja vien būtu varējis sarīkot noskatīšanos savā viesistabā, nestāvētu šeit aukstumā un slapjumā.
Doktors Fokskāstls nošņācās, un skatiens, ko viņš veltīja Džonam Čailder- masam, liecināja, ka viņaprāt Džons Čaildermass ir ļoti nekaunīgs cilvēks.
Čaildermasu, kā likās, doktora Fokskāstla domas par viņa personu īpaši neuztrauca; patiesībā viņš šķita visnotaļ uzjautrināts. Viņš sacīja:
— Kungi, ir laiks. Lūdzami, ieņemiet vietas baznīcā. Uzdrošinos domāt, ka jūs nožēlosit, ja palaidīsiet kaut ko garām, kad no tā tik daudz kas atkarīgs.
Bija divdesmit pāri, un džentlmeņi no Jorkas burvju biedrības jau devās iekšā katedrālē pa dienvidu šķērsjoma durvīm. Vairāki pirms ieiešanas atskatījās, it kā ar sirds siltumu atvadīdamies no šīs pasaules, īsti nezinot, vai vēl kādreiz to redzēs.
3
Jorkas akmeņi
1807. gada februāris
Diža, sena baznīca dziļā ziemā ir neomulīga vieta pat vislabākajos laikos; šķiet, simt ziemu saltums patvēries akmeņos un strāvo no tiem. Drēgnajā, krēslainajā katedrālē džentlmeņiem no Jorkas Mācīto burvju biedrības vajadzēja stāvēt un gaidīt, kad viņi tiks apstulbināti, un neviens nebija solījis, ka pārsteigums, beidzot sagaidīts, būs patīkams.
Misters Hanifūts lūkoja mundri uzsmaidīt saviem biedriem, tomēr zinot, cik labi šis džentlmenis bija izkopis draudzīgu smaidu mākslu, jāteic, ka rezultāts bija gaužām nepārliecinošs.
Pēc brīža sāka dimdēt zvani. Protams, tic bija tikai Svētā Miķeļa baznīcas zvani, kas ieskandināja pusstundu, taču zem katedrāles velvēm tie dunēja savādi tāli, gluži kā no citas zemes. Dimdoņa it nemaz neizklausījās līksma. Džentlmeņi no Jorkas burvju biedrības it gaiši zināja, ka zvani bieži pavada burvestības un jo īpaši to pārdabisko būtņu, elfu, burvestības; viņi zināja, ka senajās dienās sudraba zvani daudzreiz skanēja brīžos, kad angli vai anglieti, ko rotāja neparasts krietnums vai daiļums, elfi grasījās nolaupīt un aizvilt uz savādiem, spokainiem novadiem, no kuriem nav atgriešanās. Pat karalim Krauklim, lai gan viņš nebija no elfu cilts — viņš bija cilvēks —, bija raksturīgs nosodāmais paradums nolaupīt jaunekļus un jaunavas un aizvest tos uz viņa pili Citzemē. [6] tiesa, ja vien jūsu vai manos spēkos būtu ar burvestības palīdzību aizvilt iepatikušos cilvēku un nelaist to vaļā visos mūžu mūžos un ja mūsu rīcībā būtu nodota plašā pasaule, mēs laikam tomēr izraudzītos kādu valdzinošāku būtni, nevis Mācīto burvju biedrības locekļus, tomēr šī mierinošā doma neiekrita prātā džentlmeņiem, kas bija sapulcējušies Jorkas katedrālē; vairāki no viņiem sāka prātot par to, cik stipri misteru Norelu nokaitinājusi doktora Fokskāstla vēstule, un ne pa jokam iztrūcinājās.[1] Par tieši tādu nolaupīšanu stāstīts slavenajā balādē "Karalis Krauklis":
Nāk diena, nāk diena, tēvs sacīja man, Ak, viņas skavās spēka bij maz,
Kad pakavi klaudzēs uz ielas; Kaut teica, ka mīlot bez gala.
Karalim Krauklim jau zinātus gan, Kad roku izstiepa Karalis pats,
Kur mūszemes skaistākie ziedi. Viņa nopūtās, pakāpās malā.
Cienīgtēvs mitējās meičas lenkt, Tik skrajš, tik vientulīgs novads šis
Teica pātarus, zvanīja zvanus; Uz debesu audekla klājies,