— Nē, pagaidi mazliet, moku te ir daudz, tikai (ās nav nāvējošas. Ari ciešanu šeit daudz; bet tās nav mūžīgas. Saproti taču — laimes pašas par sevi nekur nav, tā rodas tikai kā pretstats kaut kam nepatīkamam. Un tas ir viss. Nav nekā tāda, ko pašu par sevi jau varētu uzskatīt par laimi, — par laimi tu to izjutīsi tikai tad, kad tas būs kontrasts attiecībā pret kaut ko citu. Tiklīdz tu pierodi un kontrasta spēks atslābst, arī laimei beigas un cilvēkam vajadzīgs jau kaut kas cits. Nu, bet debesīs daudz moku un ciešanu, tātad daudz kontrastu, un līdz ar to iespējas uz laimi ir bezgalīgi plašas.
Es saku:
— Pirmo reizi dzirdu par tādu pārsaprātīgu pa- radizi, taču arī tai visai maz līdzības — tikpat maz, cik dzīvai princesei ar savu vaska attēlu, — ar priekšstatu par paradizi, kuru man iepotējuši jau no bērna kājām.
Pirmos mēnešus pavadīju, slaistoties apkārt pa debesu valstību, nodibinot draudzības un iepazīstoties ar apkārtni, un beigu beigās apmetos uz dzīvi diezgan jaukā kaktiņā, lai atpūstos pirms kāda darba. Bet arī tur e's turpināju nodibināt draudzīgas attiecības un vākt informāciju. Ilgi es mēdzu sarunāties ar kādu vecu, plikpaurainu eņģeli, kura vārds bija Sendijs Makviljamss. Pēc savas izcelšanās viņš bija kaut kur no Ņudžersijas. Daudz laika mēs pavadījām kopā. Dažkārt kādas siltas dienas pēcpusdienā mēs abi noguļamies piekalnītē klints ēnā — bet lejā atrodas purvs, kur Sendijs ierīkojis dzērveņu plantaciju, — sūcam pīpes un pļāpājam par šo un to. Es viņam reiz jautāju:
— Cik tev, Sendij, gadu?
— Septiņdesmit divi.
— Tā jau domāju, bet cik gadus tu jau esi paradizē?
— Ziemsvētkos paies divdesmit septiņi gadi.
— Bet cik gadu tev bija, kad uzbrauci debesīs?
— Tas ir — kā, cik gadu? Nu, protams, septiņdesmit divi.
— Tu joko, ko?
— Kādēļ tad jokoju?
— Nu, ja tev toreiz bija septiņdesmit divi gadi, tad tagad taču tev jābūt deviņdesmit deviņus gadus vecam.
— Nu nē! Es paliku tādā pašā vecumā kā toreiz, kad šeit ierados.
— Ak šitā! — es nobrīnījos. Pie viena, lai nepiemirstas, — man ir kāds jautājums. Lejā, 11/ zemes, es arvien tiku domājis, ka paradizē mes visi būsim jauni, kustīgi, jautri.
— Kāpēc ne; ja jau tev tā gribas, tad vari kļūt arī jauns. Vajag tikai to vēlēties.
— Kādēļ tad tev nebija tādas velēšanās?
— Bija. Ar visiem tas tā mēdz būt. Tu arī droši vien kādu dienu to izmēģināsi. Bet tas drīz apniks.
— Kāpēc?
— Es tev to tūdaļ paskaidrošu. Tu taču visu mūžu biji jūrnieks, bet vai esi mēģinājis arī kādreiz ar kaut ko citu nodarboties?
— Protams. Kādu laiciņu tiku turējis pārtikas preču bodeli zelta raktuvēs; bet tas nebija pēc manas gaumes, pārāk garlaicīgi — ne tur kāda jūras viļņošanās, ne vētras, vārdu sakot, kas tā par dzīvi! Man šķita, ka pa pusei dzīvoju, pa pusei ne, bet es gribēju būt vai nu pavisam dzīvs, jeb vai arī pavisam beigts. Es mudīgi vien atkratījos no bodeles un devos atkal jūrā.
— Tā jau tas ir. Bodniekiem tāda dzīve patīk, bet tev tā nebija pa prātam, un basta. Tas tādēļ, ka tu pie tādas dzīves nebiji pieradis. Bet es savukārt neesmu pieradis būt jauns, es nezināju, ko iesākt ar jaunību. Es pārvērtos par'brašu, skaistu jaunekli ar sprogainiem matiem, bet spārni, mani spārni, kļuva tādi kā tauriņam! Izgāju ar puišiem zaļumos, apmeklēju dejas, viesības, lūkoju palakstoties ar meitenēm un pļāpāju ar viņām par visādiem niekiem; bet viss izrādījās veltīgi — es nejutos īsti savā vietā, teikšu vēl vairāk — man tas gluži vienkārši apriebās līdz kaklam. Ko es gribēju, tas bija — iet agri gulēt, celties agri, rast sev kādu nodarbošanos un tā, lai es pēc darba beigām varētu mierīgi pasēdēt, pasmēķēt un visu pārdomāt, nevis ar tukš- paurainu zeņķu un skuķēnu baru vazāties apkārt. Tu i iedomāties nevari, kā es nomocījos, kamēr biju jauns.
— Cik tad ilgi tu biji jauns?
— Visā visumā divas nedēļas. Taču ar to man pietika atliku likām. Vai dieniņ, cik vientuļš jutos! Vai zini, pēc tam kad es septiņdesmit divus gadus tiku krājis pieredzi un zināšanas, man vissarežģītākie jautājumi, kas nodarbināja šo jauniešu prātus, likās tik vienkārši kā ābece. Bet, noklausoties viņu strīdos, es būtu tiešām varējis smieties, ja tas nebūtu
bijis tik bēdīgi! Es tik traki noilgojos pēc parastās nopietnās izturēšanās, pēc saprātīgas valodas, ka sāku pieglaimoties večiem, taču tie mani savā pulkā nepieņēma. Viņu prāts tiem lika mani uzlūkot par nekam nederīgu pienapuiku un iznireli. Divu nedēļu man pilnīgi pietika. Ar vislielāko prieku es atkal kļuvu par plikpauri, sāku atkal smēķēt pīpi un snaust kāda koka vai klints ēnā kā dažkārt agrāk.
— Klausies, — es viņu pārtraucu, — vai tu ar to gribi teikt, ka tev mūžīgi būs septiņdesmit divi gadi?
— Nezinu un negribu par to domāt. Bet par vienu gan esmu drošs: par divdesmit piecus gadus vecu es nekad vairs netapšu. Tagad man daudz vairāk zināšanu nekā pirms divdesmit septiņiem gadiem un man arvien ir prieks kaut ko jaunu iepazīt, taču šķiet, ka es it kā nekļūtu nemaz vecāks. Tas ir, mana miesa nekļūst vecāka, turpretim prāts gan kļūst arvien vecāks, kļūst spēcīgāks, vairāk nobriedis un kalpo man labak nekā agrāk.
Es pajautāju:
— Ja nu cilvēks šurp nokļūst, kad viņam deviņdesmit gadu, vai tad tiešām viņš laika rādītāju ne- pārbīda atpakaļ?
— Kā tad, katrā ziņā. Vispirms viņš noliek rādītāju uz četrpadsmit gadiem. Pastaigājies drusku apkārt tādā vecumā, jūtas kā pēdējais muļķis un pabīda rādītāju uz divdesmit gadiem — bet arī te nebūs labāk; viņš izmēģina dažādus vecumus — trīsdesmit, piecdesmit, astoņdesmit un visbeidzot deviņdesmit gadus — un pārliecinās, ka vislabāk un
visērtāk viņam ir būt tajā vecumā, pie kura tas pieradis visvairāk. Tiesa, saprāts sācis iet mazumā — kad viņš uz zemes kļuva astoņdesmit gadus vecs, tad viņš apstājās uz šī gadu skaita. Viņš izvēlas to vecumu, kurā tam prāts bijis visasāks, un to tādēļ, ka tieši tad viņam bijis vispatīkamāk dzīvot, gan tā gaume, gan ierašas tad nostabilizējušās.