Выбрать главу

—   Bet, ja civēkam divdesmit pieci gadi, vai tad viņš uz visiem laikiem paliek šai vecumā, ne- pārvērzdamies pat ārēji?

—   Ja viņš ir muļķis, tad jā. Taču, ja viņš ir gudrs, uzņēmīgs un strādīgs, tad zināšanas un pie­redze, ko tas apguvis, maina viņa ierašas, domas un gaumi, tad viņu vilina jau vecāku ļaužu sabied­rība: viņš ļauj savai miesai novecot par tik daudz gadiem, cik tas vajadzīgs, lai jaunajā vidē justos īsti vietā. Tā viņš arvien papildinās, pilnveidojas un attiecīgi maina savu izskatu, un galu galā ārēji viņš būs plikpaurains, ar grumbām sejā, bet iekšēji gudrs un ar asu prātu apveltīts.

—   Bet kā tad ir ar maziem knauķiem?

—   Ar knauķiem tāpat. Ir gan mums tur uz ze­mes idiotisks priekšstats par visu to! Mēs spriedām, ka debesīs būsim mūžīgi jauni. Mēs nerunājām par to, cik gadu mums būs, par to mēs, šķiet, galvu nelauzījām, katrā ziņā ne visi domāja vienas un tās pašas domas. Kad man bija septiņi gadi, es laikam domāju, ka debesīs visiem būs divpadsmit gadi, kad jau biju divdesmit gadus vecs, tad laikam domāju, ka debesīs visiem būs astoņpadsmit vai divdesmit gadi; kad man bija četrdesmit gadi, tad

es pagriezu uz otru pusi: atminos, toreiz cerēju, ka debesīs visiem būs ap trīsdesmit gadu. Ne pieaudzis cilvēks, ne bērns neuzskata savu pašreizējo vecumu par vislabāko — katram gribas būt vai nu par da­žiem gadiem vecākam, vai par dažiem gadiem jau­nākam, un katrs apgalvo, ka tieši šinī viņa lolotajā vecumā ir visi paradizes iedzīvotāji. Turklāt katrs grib, lai debesīs cilvēki arvien paliktu šinī vecumā, nekustēdamies ne no vietas, un lai tas viņiem sagā­dātu prieku! Iedomājies tik — paradizē sastingt uz vietas! Iedomājies tik — kas tā būtu par paradizi, ja to apdzīvotu vienīgi septiņus gadus veci kucēni, kas cita nekā nedarītu, kā ripinātu ripas un spēlē­tos ar akmentiņiem! Vai arī lempīgi, kautrīgi, sen­timentāli deviņpadsmit gadus veci vasaraudži! Vai arī vienīgi trīsdesmitgadīgi — veselīgi, godkārīgi cilvēki, bet pie šī vecuma un visiem tā trūkumiem piekalti kā galeru vergi! Padomā tik, cik drūma un vienmuļa būtu sabiedrība, kas sastāvētu no viena vecuma ļaudīm ar vienādu ārieni, vienādām iera­šām, vienādu gaumi un jūtām! Padomā tik, cik daudz labāka par tādu paradizi liktos zeme ar tās dažādo tipu, seju un vecumu raibo jucekli, ar dzī­vinošo, spirdzinošo cīņu, kurā, vai nu bez savas pa­tikšanas, šinī daudzveidīgajā sabiedrībā, saduras neskaitāmi daudz dažādu interešu!

—  Klausies, Sendij, — es šim saku, — vai tu arī saproti, ko tu dari?

—   Ko tad es pēc tavām domām daru, ko?

—    No vienas puses tu debesis apraksti kā visai

patīkamu vietiņu, bet no otras — tu tam izdari lača pakalpojumu.

—   Kā tad tā?

—   Nu, lūk, kādēļ. Piemēra dēļ ņem jaunu māti, kas pazaudējusi savu bērnu un …

—   Cst! cst! — Sendijs pacēla pirkstu. — Skaties!

Mums tuvojās kāda pusmūža sieviete sirmiem

matiem. Viņa gāja lēniem soļiem, galvu nodūrusi, spārni tai gurdi nokārās uz leju; nabadzīte izska­tījās ļoti nogurusi, un viņa raudāja. Mirkdama asa­rās, viņa pagāja mums garām, mūs nemaz neievē­rodama^ Un tad Sendijs sāka runāt klusu, maigi, ar līdzjūtīgu balsi:

—   Viņa meklē savu bērnu! Nē, liekas, viņa to jau atradusi. Ak dievs, kā viņa pārvērtusies! Taču es viņu tūdaļ pazinu, kaut ari divdesmit septiņus gadus to netiku redzējis. Toreiz viņa bija jauna māte, kādus divdesmit, varbūt ari divdesmit četrus gadus veca, ziedoša, skaista, jauka — roze! Un tas ari bija viss. Ar visu sirdi, ar visu savu būtni viņa bija pieķērusies savam bērniņam, mazai, divus ga­dus vecai meitiņai. Bet meitiņa nomira, un māte žēlabās sajuka prātā, vārda vistiešākā nozīmē — sajuka! Vienīgo mierinājumu tā atrada domā, ka viņā saulē tā tiksies ar savu meitiņu, «lai vairs ne­kad nešķirtos». Sos vārdus — «lai vairs nekad ne­šķirtos» — viņa arvien atkārtoja, un tie viņai at­viegloja sirdi; jā, patiesi, viņa pat kļuva jautra. Kad es pirms divdesmit septiņiem gadiem nomiru, viņa lūdza mani vispirms uzmeklēt viņas meitiņu un pateikt, ka viņa cer drīz jo drīz, ļoti ļoti drīz nokļūt pie tās pati!

—   Kas tas par bēdīgu stāstu, Sendij!

Kādu laiciņu Sendijs sēdēja klusēdams, viņš lūkojās zemē, kaut ko domāja un tad skumīgi teica:

—   Un tad viņa beidzot ieradās pati.

—   Nu, un tad? Stāsti tālāk!

—   Stormfīld, var jau būt, ka viņa nav atradusi savu meitu, taču man personīgi šķiet, ka viņa to atradusi. Jā, visdrīzāk gan, ka viņa to ir atradusi. Es tādus gadījumus arī agrāk esmu redzējis. Zini, viņas atmiņā saglabājies mazs, veselīgs bērniņš, ko tā kādreiz auklējusi savās rokās. Taču viņas meita te nebūs gribējusi palikt par tādu bērniņu, viņa būs vēlējusies izaugt, un viņas vēlēšanās pie­pildījās. Divdesmit septiņu gadu laikā, kas pagājuši kopš tā brīža, viņa izstudējusi visnopietnākās zinī­bas, kādas vien var būt, un ari tagad viņa vēl ar­vien mācās un mācās, uzzinādama arvien vairāk un vairāk. Tagad viņai nospļauties uz visu, izņemot zinības. Viņai prāts nesas tikai uz zinībām vien, uz grandiozu problēmu apspriešanu ar tādiem ļau­dīm, kāda pati ir.

—   Nu un kas par to?

—   Kā — kas? Vai tad tu, Stormfīld, nesaproti? Viņas māte kaut ko sajēdz par dzērvenēm, prot šīs ogas audzēt un lasīt, prot no tām vārīt ievārījumu un ar to tirgoties — un vairāk ari ne velna. Tagad viņa vairs nav bāžama vienā maisā ar savu meitu, tāpat kā bruņurupucis nesaderas kopā ar paradizes putnu. Nabaga māte: viņa bija lolojusi domas, ka varēs auklēt savu bērniņu! Man šķiet, ka viņa ir vīlusies.