— Un kas tagad būs, Sen/dij, vai tad viņas tagad uz mūžiem paliks nelaimīgas paradizē?
— Nē, viņas saradls, pamazām viena otrai piemērosies. Taču tas nenotiks ne viena un ne divu gadu laikā, bet pakāpeniski.
Ne mazums raižu man sagādāja spārni. Nākošajā dienā, pēc tās, kad dziedāju kori, es divas reizes mēģināju lidot, taču bez sekmēm. Kad es pirmo reizi pacēlos gaisā, nolidoju trīsdesmit jardu un notriecu no kājām kādu īru un, taisnību sakot, arī pats. nokritu. Pēc tam es gaisā sadūros ar kādu biskapu un, protams, arī viņu notriecu. Mēs apmainījāmies stiprākiem vārdiem, taču es jutos visai nelādzīgi, ka biju uzgrūdies virsū tik cienīgam vecim, miljoniem nepazīstamu Jaužu acu priekšā, kuri uz mums skatījās, tik tikko smieklus valdīdami.
Es nopratu, ka vēl neesmu iemācījies stūrēt un tādēļ nezinu, uz kurieni tikšu aiznests lidojuma laikā. Visu pārējo dienas cēlienu gāju kājām, spārnus nolaidis. Nākošajā rītā līdz ar vāju gaismiņu es aizgāju uz kādu klusu vietiņu pavingrināties. Uzrāpos diezgan augstā klinti, pacēlos gaisā un drāzos lejā, orientējoties pēc krūma kādus trīssimt jardus attālu vai tālāk. Taču man neizdevās aprēķināt vēja stiprumu, kurš pūta apmēram divu strēķu leņķi no mana kursa. Redzēju, ka ievērojami novirzos no sava orientiera, un tādēļ sāku strādāt lēnāk ar labo spārnu, piespiežot vairāk ar kreiso. Taču tas neko nelīdzēja, jutu, ka man draud apgāšanās briesmas, un nācās samazināt ātrumu uz abiem spārniem un nolaisties. Es atkal uzrāpos uz klints un vēlreiz pamēģināju savu laimi, noskatījies vietu kādus divus trīs strēķus vairāk pa labi no krūma, pat aprēķinājis drifti, lai lidojums uz punktu, ko biju izraudzījis, būtu precizāks. Vispār tas arī izdevās, bet es lidoju ļoti lēnām. Man kļuva skaidrs, ka, pretvējam valdot, spārni ir vājš palīgs. Tātad, ja es gribētu kaut kur aizlaisties ciemos pie kāda, kas dzīvo tālu no manām mājām, tad varētu gadīties, ka nāktos vairākas dienas gaidīt, līdz vējš mainīsies; bez tam, nopratu, vētrā ar spārniem vispār nav ko iesākt. Bet, ja ar spārniem gadās laisties, pie ceļa vēja tie tūlīt pajuks — samazina! tos nevar, ierēvēt, piemēram, nav iespējams, tātad atliek tikai viens: noņemt spārnus nost, tas ir, sakļaut gar sāniem, un vairāk neko. Protams, tāda stāvoklī gaisā noturēties nevar. Vislabākā izeja skriet ar vēju; taču tas ir sasodīti grūti! Bet, ja saksi vēl gudrot — dibenā būsi!
Pēc kādām divām nedēļām — atceros, bija otrdiena — es aizsūtīju vecajam Sendijam Makvil- jamsam zīmīti ar ielūgumu atnākt nākošajā dienā pie manis ciemos nogaršot mannu ar paipalām. Tiklīdz ienācis, viņš viltīgi piemiedz vienu aci un jautā:
— Nu, kaptein, kur tad tu savus spārnus esi licis?
Es tūdaļ uztvēru zobgalību viņa vārdos, taču nelikos ne zinis un atbildēju:
— Nodevu mazgāšanā.
— Jā, kā tad, ap šo laiku tie pa lielākai daļai ir mazgāšanā, — tas atteica pasausā tonī, — to jau esmu novērojis. Jaunizceptie eņģeļi ir trakot tīrīgi. Kad tu domā dabūt tos atpakaļ?
— Parīt.
Viņš man pamirkšķināja un uzsmaidīja.
Bet es saku:
— Sendij, būsim atklāti. Klāj tik vaļā! Kas tad nu var būt par noslēpumiem draugu starpā! Es jau manīju, ka tu, kā arī daudzi citi, nevalkā spārnus. Es laikam uzvedos kā idiots, vai ne?
— Gandrīz vai. Bet ko tur var darīt? Sākumā mēs visi esam tādi.
Tas ir gluži dabiski. Uz zemes mums, vai zini, ir tendence taisīt gluži savādus slēdzienus attiecībā uz dzīvi paradizē. Uz bildītēm mēs vienmēr esam redzējuši eņģeļus ar spārniem, un tas jau arī ir gluži pareizi, bet, kad, izejot no tā, nospriedām, ka eņģeļi lieto spārnus, pārvietojoties no vienas vietas uz otru, tad — mēs nošāvām buku. Spārni — tie ir tikai parādes uniforma. Pildīdami, kā sacīt jāsaka, savus dienesta pienākumus, eņģeļi arvien valkā spārnus; tu nekad neredzēsi, ka eņģelis dienesta darīšanās dotos bez spārniem, tāpat kā arī nekad neredzēsi, ka virsnieks, vadīdams karalauka tiesas sēdi, būtu tērpies mājas drēbēs vai arī, ka po- lismens, stāvēdams postenī, nebūtu tērpies formas ģērbā, vai arī pastnieks, piegādādams pastu, būtu bez formas cepures un kroņa svārkiem. Bet lidot ar spārniem — nē! Tos vieni uzģērbj izskata pēc. Veci, piedzīvojuši eņģeļi rīkojas tāpat kā aktivā dienesta virsnieki: civilo tērpu valkā tikai tad, kad neatrodas dienestā. Turpretim, zīmējoties uz jauniem eņģeļiem, tie gluži kā milicijas brīvprātīgie nešķiras no sava formas tērpa, mūžīgi laidelējas no vienas vietas uz otru, visur lien ar saviem spārniem, notriec gar zemi tos, kas iet kājām, lidinās gan še, gan tur, iedomājoties, ka visiem prieks viņos noskatīties un ka viņi paradizē ir paši galvenie. Un, kad šāds tips, vienu spārnu sacēlis, otru nolaidis, aizpeld pa gaisu, tad viņa sejā skaidri lasāms: «Ek, ja mani tagad redzētu Merija-Anna no Arkanzasas! Tad gan viņa nožēlotu, ka iedevusi man vilka pasi!» Nē, spārni — tie ir tikai lepnības pēc, tikai lepnībai un vairāk nekam citam.
— Laikam gan, Sendij, tev taisnība, es teicu.
— Vai tad tev tālu jāmeklē, paraugies uz sevi, — turpināja Sendijs. — Tu neesi radīts spārniem. Vispār, tas nav nekas priekš cilvēkiem. Vai atceries, cik milzīgi daudz gadu tu iztērēji, lai nokļūtu uz šejieni? Bet tu taču joņoji ātrāk par lielgabala lodi! Tagad iedomājies, ja tev nu viss šis attālums būtu bijis jānolido ar spārniem. Vai zini, kas tad būtu noticis? Mūžība paietu, bet tu vēl arvien lidotu! Taču miljoniem eņģeļu nākas ik dienas nolaisties uz zemes, lai kā parādības rādītos mirstošiem bērniem un labiem cilvēkiem nāves cisās, — pats zini, tas ir eņģeļu pienākums pēc dienestā ieņemamā amata. Protams, viņi tur ierodas ar visiem spārniem — viņi taču izpilda gluži oficiālu misiju, — un citādi jau arī mirstošie tos nemaz neatzītu par eņģeļiem. Bet vai tad tiešām tu varēji domāt, ka eņģeļi ar šiem spārniem lido? Taču ne. Un skaidrs, kādēļ: spārnu taču nepietiktu pat pusceļam, tie izputētu lupatu lēveros līdz pēdējai spalviņai, un pāri paliktu tikai to skelets — gluži kā pūķa skelets, pirms tas ar papīru apvilkts. Debesīs attālumi vēl miljardiem reižu lielāki, eņģeļiem dažkārt caurām dienām jāklenderē uz visdažādākām debesu malām. Vai tad šie to spētu paveikt ar spārniem? Nu, protams, ka ne. Spārni viņiem tikai izskata pēc, bet attālumus viņi pārvar vienā mirklī — tiklīdz tie to vēlas. Lidojošais paklājs, par kuru mēs tūkstoš un vienas nakts pasakās esam lasījuši, ir visai prātīgs izgudrojums; taču iedomas, ka eņģeļi ar spārnu palīdzību spēj veikt neiedomājamus attālumus, — tās gan ir īstās blēņas!