Katrs atrod sev sabiedrību, kas tam pa prātam, bet par citiem, tāpat kā savukārt tiem gar viņu, tam nav nekādas daļas. Ja jau nu dievs ir radījis paradizi, tad arī iekārtojis visu, kā vajag, — plaši un lepni.
Sendijs aizsūtīja uz savām mājām pēc lietām, es arī aizsūtīju pēc savējām, un ap pulksten deviņiem vakarā mēs sākām ģērbties. Sendijs teica:
— Stormij, tevi sagaida interesants vakars. Laikam tur bus arī kaut kādi patriarchi.
— Vai tiešām?
— Jā, droši vien. Protams, tie uzvedas kā aristokrāti, vienkāršās tautas priekšā gandrīz vai nerādās. Manuprāt, viņi ierodas sagaidīt tikai tos grēciniekus, kas savu dvēseli izglābuši pēdējā brīdī. Arī tad viņi neierastos, taču saskaņā ar tradicijām uz zemes šādā gadījumā paredzēta liela ceremonija.
— Vai viņi, Sendij, visi līdz pēdējam ierodas?
— Kas tad? Visi patriarchi, vai? Ko tu, taču ne: kādi divi, ne vairāk. Tev nāksies pagaidīt kādus piecdesmit tūkstošus gadu, lai kaut vai aci pamestu uz visiem patriarchiem un praviešiem. Kamēr es šeit esmu, Ijabs parādījies vienu reizi un vienu reizi Hams kopā ar Jeremiju. Bet visievērojamākais notikums, kamēr esmu šeit, bija pērn. Tika rīkota pieņemšana par godu anglim Čarlzam Pīzam — tas ir tas pats, ko dēvēja par Banenkrosas slepkavu. Toreiz tribinē stāvēja četri patriarchi un divi pravieši, — nekā līdzīga kopš kapteiņa Kida [8] debesu
braukšanas dienas netiku redzējis, pat Ābels, ari tas pirmo reizi kopš tūkstoš divi simti gadiem bija at- nācis. Izplatījās baumas, ka ari Ādams taisoties ļļ nākt; kad Ābels parādās, tad arvien sarodas milzīgi lieli skatītāju pūļi, bet ar Ādamu tas šinī ziņā gan nevar mēroties! Baumas izrādījās nepatiesas, taču bija jau paspējušas izplatīties pa visām debesīm, un kaut ko tādu, kas toreiz te notika, es laikam vairs nekad neredzēšu. Pieņemšanu, protams, rīkoja angļu apgabalā, kas no Ņudžersijas nodalījuma robežām ir astoņsimt vienpadsmit miljonu jūdžu attālu. Es uz turieni aizlaidos kopā ar daudziem kaimiņiem, un mums atklājās neredzēts skats! No visiem apgabāliem veltin vēlās pūļi — eskimosi, tatari, nēģeri, ķīnieši — ar vārdu sakot, cilvēki nāca no malu malām. Tādu ļaužu jucekli var vērot tikai lielajā korī pirmajā dienā pēc ierašanas šeit un vairāk arī nekur citur. Miljardiem lielie ļaužu pūļi dziedāja baznīcas dziesmas un sauca ozianu, valdīja neaprakstāms troksnis; pat tad, kad visiem mutes bija ciet, no spārnu vicināšanas vien ausis džinkstēt džinkstēja, jo debesīs bija tik daudz eņģeļu, ka likās, it kā sniegs snigtu. Ādams neatnāca, bet arī bez viņa bija visai interesanti: galvenajā tribinē sēdēja trīs erceņģeļi, turpretim citos gadījumos reti kad redzēsi kaut vai vienu no tiem.
— Un kādi tad viņi, Sendij, izskatās?
— Nu kādi? Sejas staro, ģērbušies spīdošos chitonos, brīnišķīgi varavīksnes krāsas spārni aiz muguras, rokās katram zobens; augumā — astoņpadsmit pēdas, stāja varena — līdzīga karavīriem.
— Bet vai tiem ir oreols?
— Nē, katrā ziņā tas nav stīpiņas veidā. Erc- eņģeļi un augstākās kategorijas patriarchi valkā kaut ko daudz labāku. Viņi valkā lielisku, gluži apaļu oreolu no skaidra zelta, taisni acis apžilbst, kad paskatās. Kad tu vēl dzīvoji uz zemes, tad ne vienu vien reizi būsi redzējis uz bildēm patriarchu ar tādu mantiņu — vai atceries? Galva tam gluži kā misiņa bļodā ielikta. Taču tas nedod pareizo priekšstatu tas, ko valkā patriarchi, spīd vairāk un skaistāk.
— Sendij, bet vai tu esi runājis ar šiem erc- eņģeļiem un patriarchiem?
— Kas — es, vai? Ko tu, Stormij! Es neesmu cienīgs sarunāties ar tādiem kā viņi.
— Bet Tolmedžs, vai tas ir tā cienīgs?
— Protams, ne. Tev varen juceklīgs priekšstats' par tādām lietām; starp citu, tas raksturīgs visiem zemes iemītniekiem. Arī es kādreiz šinī ziņā tiku grēkojis, bet nu jau tas ir pagājis. Uz zemes saka, ka ir debesu ķēniņš, — un tas arī ir pareizi; taču tālāk apraksta debesu valstību tā, it kā tā būtu kāda republika, kur visi vienlīdzīgi, kur katram tiesības apskaut kuru katru pretimnācēju un draudzēties ar visādiem aristokrātiem, visaugstākos ieskaitot. Redz, kāds juceklis! Kādas muļķības! Vai tad var būt republika, ja ir ķēniņš? Vai tad vispār var būt republika, ja valstī valda patvaldnieks, ja tas valda mūžīgi bez parlamenta, bez valsts padomes, kuriem savukārt būtu tiesības iejaukties viņa darīšanās; ja nebalso, ja nevienu
neievēl; ja visā pasaules izplatījumā nav neviena, kam būtu balsstiesības valsts pārvaldē, ja nevienu neaicina līdzdarboties valsts lietās un ja nevienam tas pat atļauts nav?! Neko teikt, jauka republika! . . .
— Jā, paradizē, šķiet, nav tāda, kādu to biju domājis esam. Bet tomēr, es tā domāju, — pastaigāšos visur un kaut vai iepazīšos ar visiem dižvīriem. Netaisījos ēst ar viņiem no vienas bļodas, bet tikai tāpat vien sarokoties, palaist vienu otru stundiņu viņu sabiedrībā . . .
— Vai kaut kāds Toms, Diks vai Harijs, kas nu pirmais pagadās, varētu tā izturēties attiecībā uz Krievijas ministriem? Tā gluži vienkārši iečāpot pie kņaza Gorčakova?
— Domāju gan, Sendij, ka ne.
— Nu re, te ir tāda pati Krievijas impērija, pat stingrāka. Te pat miņas nevar būt par republiku. Ir šeit rangu saraksti, ir šeit vicekaraļi, kņazi un gubernatori, vicegubernatori, vicegubernatoru palīgi un ap simt dižciltīgo kārtu, sākot ar lielkņaziem erc- eņģeļiern un tālāk arvien zemāk un zemāk līdz tai kārtai, kur nav nekādu titulu. Vai tu zini, kas ir princis no dzimšanas uz zemes?
— Nē.
— Nu re. Princis no dzimšanas nepieder ne tieši pie ķēniņa dzimtas, ne arī pie parastās aristokrati- jas — viņš pēc savas kārtas ir zemāks par pirmo, bet augstāks par otro. Apmēram tādu pašu stāvokli debesīs ieņem patriarchi un pravieši. Šeit ir tādi augstākās kārtas aristokrati, ka mēs abi neesam cienīgi tiem zandaļu siksnas aizsiet, bet arī tie vēl