nav cienīgi aizsiet zandaļu siksnas patriarchiem vai praviešiem. Tas tev dod zināmu priekšstatu par viņu rangu, ko, vai ne? Vai saproti tagad, cik viņi diži? Paskatīsies reiz uz kādu no tiem — un pietiks tev ko atcerēties un par ko runāt tūkstoš gadu. Iedomājies, kaptein, ja Ābrams pārkāptu pār šo slieksni, ap viņa atstātajām pēdām tūdaļ uzceltu žogu ar nojumi un no visām debesu malām šurp plūstu svētceļnieki daudzus gadu simteņus, lai tikai paskatītos uz šo vietu. Ābrams ir tieši viens no tiem, ko misters Tolmedžs no Bruklinas, ierodoties šeit, gatavojas skūpstīt un apraudāt. Lai nu vien viņš paķer līdzi lielu asaru krājumu, citādi, varu saderēt, tās viņam izžūs, pirms vēl tas bus panācis tikšanos ar Ābramu.
— Sendij, — es saku, — arī es domāju, ka būšu šeit kā līdzīgs starp līdzīgiem, bet labāk būs, ja to aizmirsīšu. Bez tam tas arī nav sevišķi svarīgi, es arī tāpat jūtos itin laimīgs.
— Ko nu — tu, kaptein, esi laimīgāks, nekā būtu citos apstākļos! Šie patriarchi un pravieši par daudziem gadu simteņiem aizsteigušies tev priekšā, viņi divās minūtēs aptver tādas lietas, kuru izprašanai tev vajadzētu veselu gadu. Vai tu kādreiz esi mēģinājis ar kapraci patīkami un derīgi parunāt par vējiem, jūras straumēm un kompasa adatas svārstībām?
— Saprotu, ko tu gribi teikt, Sendij: man nebutu interesanti ar viņu sarunāties, — viņš šais lietās droši vien ir nemākulis, un mēs abi aiz gara laika vai nobeigtos.
— Tieši tā. Patriarchiem būtu garlaicīgi klausīties, ko tu stāsti, bet pats tu neesi vēl tik tālu, lai saprastu viņu runas. Tu itin drīz pateiktu: «Uz redzēšanos, jūsu eminence, pienākšu pie jums kādu citu reizi,» — taču vairs turp neaizietu. Vai tu kādreiz esi aicinājis pie sevis kapteiņa kajitē uz pusdienām virtuves puiku?
— Atkal man skaidrs, uz ko tu mērķē, Sendij. Neesmu pieradis pie lādas dižas publikas kā patriarchi un pravieši, es kautrētos viņu klātbūtnē, nezinādams, ko teikt, un būtu laimīgs, ja drīzāk varētu iet savu ceļu. Pasaki, Sendij, kas augstāks pēc ranga: patriarchs vai pravietis?
— Ak, pravieši ir dižāki par patriarchiem! Visjaunākais pravietis skaitās daudz lielāks par visvecāko patriarchu! Ņem vērā pal Ādamam jāsoļo aiz Šekspira.
— Vai tad Šekspirs bija pravietis?
— Kā tad! Arī Homērs un daudzi citi. Bet Šek- spiram un daudziem citiem jādod ceļš Bilingsam, vienkāršam skroderītim no Tenesijas, un Sakam, Afganistanas zirgu apkalējam, Jeremijs, Bilingss un Buda soļo kopā vienā ierindā tūliņ aiz publikas no dažādām planētām, kuru nav mūsu sistēmā; aiz viņiem iet kādi pāris desmiti, kas atbraukuši no Jupitera un citām pasaulēm; tālāk nāk Daniels, Saka un Kon- fucijs; aiz viņiem ļaudis no citām astronomiskajām sistēmām, tad Eceķiels, Muchameds, Zaratustra un kāds seneģiptiešu nažu trinējs; tālāk vēl vesela virkne dažādu ļaužu un tikai kaut kur pašā astē —
Šekspirs ar Homēru un kāda nomaļa Francijas ciemata kurpnieks, vārdā Marnē.
•— Vai tad tiešām Muchamedu un citus pagānus šeit ielaiduši?
— Jā, katrs no viņiem ir izpildījis savu misiju un ir pelnījis apbalvojumu. Cilvēks, kas zemes virsū nav saņēmis apbalvojumu, var būt mierīgs — šeit viņš noteikti to saņems.
— Bet kāpēc tad Sekspiram nodarīta tāda pārestība, liekot tam soļot aiz kaut kādiem tur kurpnie- ķeļiem, kalējiem un nažu trinējiem — ar vārdu sakot, aiz visādiem ļautiņiem, par kuriem neviens nekad neko nav dzirdējis?
— Āre, tā jau ir tā debesu taisnība: uz zemes tie nav tikuši novērtēti tā, kā to pelnījuši, taču te viņi ieņem to vietu, ko pelnījuši. Sis skroderītis Bilingss no Tenesijas štata rakstījis tādus pantus, kādi Homēram un Sekspiram pat saņos nav rādījušies, taču neviens nav gribējis tos iespiest un neviens tos nav lasījis, izņemot Viņa neizglītotos kaimiņus, kas par tiem tikai smējušies. Kad ciematā sarīkoja dejošanu vai iedzeršanu, tad skrēja pēc Bilingsa, uzlika tam galvā no kāpostu lapām darinātu kroni un izsmiekla dēļ viņam klanījās. Kādreiz vakarā, kad viņš gulēja slims, aiz bada novārdzis, viņu izvilka laukā, uzlika galvā kroni un, uzsēdinājuši jāteniski uz mieta, nesa pa ciematu; viņam pakaļ skrēja visi ciemata iedzīvotāji, sizdami skārda šķīvjus un baurodami, cik spēj. Tajā pašā naktī Bilingss nomira. Viņš nemaz netika domājis nonākt paradizē un nekādā ziņā nebija cerējis uz svinīgu sagaidīšanu, droši vien viņš būs izjutis krietni lielu pārsteigumu, kad viņam par godu tikusi sarīkota tāda pieņemšana.
— Vai tu tur biji?
— Pasarg dievs, ko tu!
— Kādēļ? Vai tad tu nezināji, ka gatavojas svinības?
— Zināju ļoti labi. Par Bilingsu debesu sfērās daudz ticis spriests — un ne jau vienu dienu vien kā par šito krodzinieku, bet veselus divdesmit gadus līdz viņa nāvei.
— Kāda velna pēc tad tu neaizgāji?
— Re, kā tu spried! Tādi kā es lai tiktu uz pieņemšanu, kas rīkota par godu pravietim? Lai es, muļķadesa, turp būtu bāzies palīdzēt saņemt tādu dižvīru, kāds ir Eduards Bilingss?! Es taču bulu kļuvis par apsmieklu visiem miljardu jūdžu apkārtnē. To man nekad nebūtu piedevuši.
— Bet kas tad tur bija?
— Tie, ko mums, kaptein, nez vai vispār izdosies kādreiz redzēt. Nevienam vienkāršajam mirstīgajam neuzsmaida laime būt cienīgam piedalīties pravieša sagaidīšanā. Tur sanāca visa aristokrātijā, visi patriarchi un pravieši, visi erceņģeļi, kņazi, gubernatori un vicekaraļi pilnā sastāvā, bet no sīkām nagliņām — neviens. Un tad vēl, ņem vērā, viss šis aristokratijas zieds — kņazi un patriarchi — sanāca ne tikai no mūsu pasaules vien, bet no visām pasaulēm, kas mirdz pie mūsu debesu telts, un vēl no miljardiem pasauļu, kuras atrodas neskaitāmās citās sistēmās. Tur bija pravieši un patriarchi, kam mūsējie pat par kāju pamesliem neder ne ranga, ne slavas, ne ari citā ziņā. Viņu vidū bija slavenības no Jupitera un citām mūsu sistēmas planētām, bet paši galvenie — dzejnieki Saa, Bo un Suf — bija ieradušies no trim lielām, trīs dažādu visai tālu sistēmu planētām. So vīru vārdi dunēt nodunēja visās debesu malu maliņās un kaktiņos kopā ar astoņdesmit galveno erceņģeļu vārdiem, turpretim ārpus debesu maliņas, kas ierādīta mūsu pasaulei, neviens nekā nav dzirdējis ne par Mozu, ne Ādamu, ne visu pārējo kompāniju, un, ja arī, tad tie ir tikai atsevišķi lieli zinātnieki; starp citu, viņi arvien mūsu patriarchu un praviešu vārdus raksta nepareizi, visu sajauc, viena darbus piedēvē citam un gandrīz vienmēr visus viņus vienkārši ierindo mūsu saules sistēmā, neturēdami par vajadzīgu ielaisties tādos sīkumos kā norādīt, no kādas īsti pasaules šie pravieši cēlušies. Tas atgādina kādu indiešu zinātnieku, kas, vēlēdamies padižoties ar savām zināšanām, apgalvoja, ka Longfelo [9] dzīvojot Savienotajās Valstīs — it kā tas vienā un tai pašā laikā dzīvotu visās valsts malās, bet pašas Savienotās Valstis aizņemtu tik mazu platību, ka, vienalga kurp arī tu nemestu akmeni, tu noteikti ar to trāpīsi Longfelo. Starp mums runājot, mani arvien kaitina tas, ar kādu nicināšanu šie no pasaulēm-milzeņiem atnākušie atsaucas ne tikvien par mūsu mazo pasauli, bet pat par visu mūsu sistēmu. Protams, mēs dodam