Jupiteram to godu, kas Jupiteram pienākas, jo, salīdzinot ar to, mūsu pasaule nav lielāka par kartupeli; bet citās sistēmās taču ir pasaules, kuru priekšā Jupiters pats ir mazāks par sinepju graudiņu! Piemēra dēļ te derētu minēt Hubras planētu, kas ir tik liela, ka Halleja komētas orbitā to nekādā ziņā neievietosi, jo tā izjuktu no savām kniedēm. Tūristi no Hubras (es domāju par iedzimtajiem, kas tur dzīvojuši un nomiruši) šad un tad šeit parādās un prašņā par mūsu pasauli, bet, tiklīdz viņi uzzina, ka mūsu pasaule ir tik maza, ka zibens vienā sekundes astotdaļā tai var apskriet apkārt, tad viņi pieturas pie sienām, lai aiz smiekliem nenokristu garšļaukus. Pēc tam viņi ieliek monokli acī un sāk mūs caur to aplūkot un gluži tā, it kā mēs būtu kādas brīnumainas vaboles vai kukaiņi. Vien ; no šiem tūristiem man jautāja: cik ilgi pie mums ilgsi diena?
Es atbildēju, ka vidēji diena ilgst 12 stundas. Tad viņš man jautāja: «Vai tiešām pie jums iedzīvotāji tādās domās, ka ir vērts šādas īsas dienas dēļ piecelties no gultas un nomazgāties?» Sie ļaudis arvien tā izturas — viņi nepalaiž garām izdevību palielīties, ka viņu diena ir tas pats, kas mums trīssimt divdesmit divi gadi. Sis nekaunīgais zeņķis vēl nebija sasniedzis pilngadību, tas bija tikai kādas seši vai septiņi tūkstoši dienas vecs — tas ir pēc tā, kā mēs skaitām, ap divi miljoni gadu, — tāds draiskulīgs vasaraudzis pārejas gados, kad jauneklis vairs nav zēns, taču arī vīrs vēl nav. Būtu tas bijis kaut kur citur un nevis paradizē, tad gan es viņam pāris pamatīgu vārdiņu būtu pateicis. Nu, bet, īsi sakot, Bilingsam par godu rāva vaļā tādu lielisku sagaidīšanu, kādas jau daudzus tūkstošus gadu netika bijis, un es domāju, ka tam būs labi rezultāti. Bilingsa vārds kļūs pazīstams visnomaļākajos kaktiņos, sāks runāt par mūsu astronomisko sistēmu, bet varbūt pat arī par mūsu pasauli, un debess iemītnieku visplašāko aprindu acīs mēs būsim cēlušies. Iedomājies tikai: Šekspirs gāja atmuguriski šā Tencsijas skrodera priekšā, kaisīdams tam zem kājām puķes, bet Homērs, stāvēdams aiz šī skrodera krēsla, banketa laikā viņu apkalpoja! Protams, šis apstāklis banketa laikā neatstāja ne uz vienu nekādu sevišķu iespaidu, jo dižie ārzemnieki, kas nākuši no citām sistēmām, nekad nebija dzirdējuši ne par Šekspiru, ne Homēru; taču, ja vēsts par šo notikumu varētu nonākt līdz mūsu mazajai zemītei, tur nu gan tas saceltu sensāciju! Ak, kaut jel šim nožēlojamam spiritismam būtu kaut kāda nozīme, tad mēs par šo gadījumu varētu dot ziņu tiem tur uz zemes un Tenesijā, kur Bilingss kādreiz dzīvoja, tam uzceltu pieminekli, bet viņa autografs būtu cenā augstāks par sātana autografu. Tad nu re, vareni gan uzdzīvoja šai pieņemšanā — man par visu sīki jo sīki pastāstīja kāds panīcis aristokrats, baronets sers Ričards Dafers no Hobo- kenas*.
— Ko tu saki, Sendij, baronets no Hobokenas, kā tas var būt?
* Hobokena — rūpniecības pilsētiņa Ņudžersijas štatā, netālu no Ņujorkas.
— Ļoti vienkārši. Dikam Daferam piederēja desu darbnīca, un visā savā mūžā viņš nesakrāja ne centa tādēļ vien, ka visas gaļas atliekas pa klusam atdeva nabagiem. Ne jau nabagiem klaidoņiem, nē, bet godīgiem, kārtīgiem cilvēkiem, kas bija palikuši bez darba, tādiem, kuri drīzāk nomirtu badā nekā ietu ubagot. Diks noskatījās bērnus un pieaugušos, kas izskatījās izbadējušies, slepus sekoja viņiem līdz mājām, apjautājās par tiem pie kaimiņiem, bet vēlāk tos baroja un sameklēja tiem darbu. Bet, tā kā Diks, citiem redzot, nevienam neko nedeva, tad iemantoja sīkstuļa reputāciju, ar to tad viņš arī nomira, un visi teica: «Tā viņam arī vajadzēja!» Bet toties viņš vēl nepaspēja šurp ierasties, kad viņam jau piešķīra baroneta titulu, un pirmie vardi, ko Diks, Hobokenas desinieks, nonācis šeiļ pāra dizes krastos, dzirdēja, bija: «Iisiet sveicināti, sei Ričard Dafer!» Tas to ļoti pārsteidza, jo viņš bija pārliecināts, ka viņā saulē tam nolemta cita vietiņa, kur klimats labu tiesu karstāks nekā šeit.
Piepeši visa apkārtne iedrebējās no pērkona grāviena, tūkstoš un viens simts viens lielgabals izšāva vienā reizē. Sendijs teica:
— Aha, tas ir par godu krodziniekam!
Es pielēcu kājās.
— Iesim, Sendij, citādi kaut ko interesantu vēl nogulēsim.
— Lēnā garā, Sidij, — šis saka, — tas jau tikai telegrāfs, telegrafē par viņa tuvošanos.
— Kā tā?
— Izšava zalvi par zīmi tam, ka signālu stacija ieraudzījusi krodzinieku. Viņš pagājis garām Sendija Huka zemes ragam. Tūliņ viņam pretim izlidos visādas komisijas, lai viņu uz šejieni eskor- tētu. Sāksies ceremonijas un apstāšanās; galā tik drīz vēl netiks. No šejienes viņš pašreiz ir vairāku miljardu jūdžu attālumā.