Выбрать главу

—   Tikpat labi es arī būtu varējis būt blēdis krodzinieks, - - es teicu, atcerēdamies savu bēdīgo ierašanos debesīs, kur nekādas komisijas mani ne­sagaidīja.

—  Tavā balsī es sadzirdu nožēlas, — piezīmēja Sendijs. — Šķiet, tas ari ir dabiski. Bet, kas bijis, izbijis: pats nāci šurp savu ceļu, un tagad nekas vairs nav labojams.

—   Ir jau labi, Sendij, aizmirsīsim, es neko ne­nožēloju. Bet tātad arī paradizē ir Sendija Huka rags. Ko?

—   Pie mums te viss ierīkots kā uz zemes. Visi Savienoto Valstu štati un teritorijas, visas zemes un salas, gan lielās, gan mazās, izvietotas debesīs, un tām gluži tāds pats apveids kā uz zemeslodes; tikai te viss ir desmitiem miljardu reižu lielākā mērogā nekā tur lejā … Otrā zalve!

—   Bet ko tā nozīmē?

—   Ka otrais forts atbild pirmajam. Katrs no tiem šauj zalvi no tūkstoš viena simta viena liel­gabala. Tā parasti mēdz salutēt atnācējiem, kas savu dvēseli izglābuši pēdējā mirklī, pie tam tūk­stoš viens simts un pirmais lielgabals ir papildu lielgabals — vīriešiem. Kad sagaida sievieti, tad mēs to zinām pēc tā, ka tūkstoš viens simts un pirmais lielgabals klusē.

—   Sendij, kādā veidā mēs atšķiram, ka to ir tūkstoš viens simts un viens, ja tie izšauj vienā reizē? Bet mēs taču to atšķiram, noteikti atšķiram!

—   Mūsu prāts šeit daudzējādā ziņā attīstās, un, lūk, uzskatāms piemērs. Skaitļi, samēri un attālumi debesis ir tik lieli, ka mēs esam iemācījušies tos uztvert ar jušanu. Vecie skaitļošanas un mērīšanas paņēmieni šeit neder, — ar tiem mums būtu tikai negals, viens vienīgs juceklis.

Mēs vēl drusku paspriedām par šo temu, tad es teicu:

—   Sendij, esmu ievērojis, ka man gandrīz vai nav gadījies satikt balto eņģeļu; uz vienu balto nāk gandrīz vai simt miljonu sarkanādaino, kas pat angliski neprot. Ar ko 1as izskaidrojams?

—   Jā, to tu vari novērot jebkurā štatā, jebkurā Amerikas apgabala teritorija paradizē. Man reiz gadījās lidot veselu nedēļu bez pārtraukuma, noli­doju miljoniem jūdžu lielu attālumu, redzēju milzī­gus eņģeļu barus, taču nemanīju viņu vidu neviena baltā, nedzirdēju neviena man saprotama vārda. Pirms vēl Amerikā ieradās baltais cilvēks, tur taču veselu miljardu gadu vai vēl ilgāk dzīvoja indiāņi, acteki un tamlīdzīgi ļaudis. Pirmajos trīssimt gados pēc tam, kad Kolumbs atklāja Ameriku, tur bija tikdaudz balto iedzīvotāju, ka tos visus — ieskaitot Britu koloniju baltos iedzīvotājus — ērti varētu no­vietot vienā lekciju zālē. Mūsu gadsimta sākumā Amerikā bija tikai kādi seši septiņi miljoni balto iedzīvotāju — teiksim septiņi; tūkstoš astoņi simti divdesmit piektajā gadā — divpadsmit vai četrpad­smit miljoni; tūkstoš astoņi simti piecdesmitajā gadā viņu bija ap divdesmit trīs miljoni, bet tūkstoš astoņi simti septiņdesmit piektajā gadā — četrdes­mit miljoni. Mirstība pie mums arvien līdzināsies divdesmit cilvēkiem no tūkstoša gadā. Tātad mūsu gadsimta pirmajā gadā nomira simt četrdesmit tūk­stoši balto, divdesmit piektajā gadā — divi simti astoņdesmit tūkstoši, piecdesmitajā gadā — pusmil­jons un septiņdesmit piektajā — ap miljonu. Esmu ar mieru šos skait|us noapaļot; pieņemsim, ka Amerikā no paša sākuma lidz mūsu dienām nomi­ruši piecdesmit, kaut vai sešdesmit, kaut vai pat simt miljonu balto, — dažiem miljoniem vairāk vai mazāk nav nekādas nozīmes. Un redzi, tagad tev skaidrs, ja tādu saujiņu ļaužu izkaisa uz sim­tiem miljardiem jūdžu lielo debesu Amerikas teri­toriju, tad tas ir tas pats kā izkaisīt Saharas tuks­nesī homeopātisko zāļu graudiņu paciņu desmit centu vērtībā un cerēt tos pēc tam atkal savākt kopā. Kādēļ tad, izejot no visa šā, mums lai piede­rētu redzama vieta paradizē? Mums tās arī nav. Te runā fakti, un ar tiem jāsamierinās. Citu planētu un astronomisko sistēmu zinātnieki, apbraukādami debesu valstību, iegriežas ari pie mums; viņi šeit paciemojas kādu laiciņu, bet pēc tam dodas atpakaļ uz savām mājām un raksta grāmatu par saviem ceļojumiem, un šajā grāmatā piecas rindiņas veltī­tas Amerikai. Ko tad viņi par mums raksta? Ka Amerika ir maz apdzīvota, mežonīga zeme, ka tur dzīvo daži simti miljardu sarkanādainu eņģeļu, kuru vidū šur tur sastopami slimi, dīvainas sejas krāsas eņģeļi. Zini, šie zinātnieki domā, ka mēs, baltie, un tāpat arī nedaudzie nēģeri ir indiāņi, kuri kļuvuši balti vai melni pēc slimošanas ar kādu drausmīgu slimību, līdzīgu spitalībai, par sodu — paturi to vērā, — par kaut kādiem briesmīgiem grēkiem. Tas, mans mīļais, ir pietiekami rūgts pi­liens mums visiem, pat vispieticīgākajiem, nerunā­jot nemaz par tiem cilvēkiem, kas gaida, ka tos uzņems kā bagātus radiniekus un ka piedevām tie vēl varēs apskaut pašu Ābramu. Es tevi, kaptein, neesmu iztaujājis par sīkumiem, taču domāju, ka mana pieredze mani neviļ: kad tu šeit ieradies, tad neviens tev nebūs sevišķi skaļi uzsaucis «urā».

—   Nav vērts to atcerēties, Sendij, es atbil­dēju sarkdams, — es ne par kādu naudu negribētu, lai mājinieki to būtu redzējuši. Lūdzu, Sendij, pār­maini sarunas tēmu!

—   Labi. Tu tātad esi nolēmis apmesties para­dizes Kalifornijas iecirknī?

—   Pats vēl lāgā nezinu. Kamēr mana ģimene vēl nav šeit ieradusies, neesmu domājis kaut kur noteiktā vietā palikt. Gribētos tā lēnā garā apska­tīties un tad izšķirties. Bez tam man ir ļoti daudz pazīstamu nelaiķu, biju nodomājis tos sameklēt, pamēļot drusku par draugiem, par pagājušajiem lai­kiem, par šo un to un uzzināt, kā viņiem dzīve te pa­gaidām patīk. Starp citu, mana sieva laikam gan gribēs apmesties Kalifornijas iecirknī, jo laikam visi viņas pie miera aizgājušie radinieki ir tur, bet viņai patīk būt savējo vidū.

—   To tik nepieļauj! Tu taču pats redzi, cik neapskaužams stāvoklis baltajiem te, Ņudžersijas iecirkni, bet Kalifornijas iecirknī tas ir vēl tūkstoš­reiz ļaunāks. Tur čum un mudž no šiem niknajiem, biezpaurainajiem, tumšādainajiem eņģeļiem, bet līdz tuvākajam baltajam kaimiņam būs krietns mil­jons jūdžu. Sabiedrības, lūk, kā cilvēkam paradizē trūkst — ■ tādu ļaužu sabiedrības, kāds ir viņš pats, ar tādu pašu ādas krāsu, kurš runā tādā pašā va­lodā kā viņš. Si paša iemesla dēļ es reiz gandrīz vai neapmetos paradizes Eiropas sektorā.