— Kādēļ tad tu to nedarīji?
— Dažādu iemeslu dēļ. Pirmkārt: kaut tur arī var sastapt daudz balto, taču saprast tos gandrīz vai nemaz nevar, tā ka tur, tāpat kā šeit, ilgas izrunāties no visas sirds tomēr paliek. Man patīkami noskatīties uz krievu, vācieti, itālieti un pat uz francūzi, ja palaimējas to sastapt, kad viņš nav aizņemts ar kaut ko nedelikatu, taču ar skatīšanos vien badu aizdzīt nevar, galvenā vēlēšanās taču ir — parunāties ar kādu!
— Bet taču ir Anglija, Sendij, Anglijas apgabals?
— Jā, bet tur jau nav daudz labāk par mūsu debesu valstības iecirkni. Viss ir labi, kamēr tu sarunājies ar angļiem, kas dzimuši ne agrāk kā pirms trīs simti gadiem, bet, ja sastopas ar cilvēkiem, kuri dzīvojuši pirms Elizabetes laikmeta, tad angļu valoda tūdaļ kļūst miglaina un, jo tālākos gadsimtos, jo miglaināka. Es mēģināju sarunāties ar kādu Lengledu un kādu cilvēku, vārdā Čoseru,— tie ir divi senlaiku dzejnieki, — taču nekas tur nesanāca! Es viņus slikti sapratu, un viņi slikti saprata mani. Vēlāk saņēmu no viņiem vēstules, taču tik lauzītā angļu valodā, ka neko nespēju saprast. Bet cilvēki, kas dzīvojuši Anglijā vēl pirms šiem dzejniekiem, — tie jau nu ir pavisam ārzemnieki: dažs runā dāniski, cits krieviski, trešs — franču- normaņu valodā, bet daži runā visu šo valodu sajaukumā; vēl vecāku laiku angļi sarunājas latīniski, senbritu valodā, īriski, galliešu valodā; bet, kuri vēl agrāk dzīvojuši, tie ir visīstākie mežoņi, un tiem ir tāda barbaru valoda, ka pats velns to nesapratīs! Kamēr tur sameklēsi kādu, ar kuru var parunāties, jāizspraucas cauri milzīgiem ļaužu pūļiem, kur visi tirina savu lirināšanu. Redzi, mii jardiem gados tautas un valodas katrā zeme tik daudz reižu mainījušās, ka šis juceklis nevarēja palikt bez sekām pat paradizē.
— Sendij, bet vai tu esi redzējis daudz dižu ļaužu, par kuriem rakstīts vēsturē?
— Ko nu, cik tik gribi! Redzēju gan karaļus, gan visādas citas slavenības.
— Bet vai karaļi šeit tādā pašā cieņā kā uz zemes?
— Nē. Nevienam nav atļauts uz šejieni ņemt līdzi savus titulus. Valdnieka dievišķā vara — tā ir iedoma, ko uz zemes tur diezgan lielā cieņā, bet te, debesīs, tā neder. Tiklīdz karaļi nonāk aizsaulē, tā tie tūdaļ tiek pazemināti līdz vispārējam līmenim. Es labi pazinu Kārli Otro — 1as ir viens no visiecienītākajiem komiķiem paradizes Anglijas apgabalā un arvien uzstājas izpārdotā namā. Protams, ir arī labāki aktieri par viņu — cilvēki, kas nodzīvojuši uz zemes pilnīgi nezināmi, — bet Kārlis iekarojis sev vārdu, viņam te paredz lielu nākotni. Ričards Lauvassirds darbojas ringā, un skatītāji to ir iecienījuši. Indriķis Astotais — traģiķis, un ainas, kurās viņš nogalina cilvēkus, ir augstākā mērā pārliecinošas, kā no dzīves ņemtas. Indriķis Sestais kioska tirgojas ar baznīcas dziesmu lapiņām.
— Bet Napoleonu, vai to tu, Sendij, esi kādreiz redzējis?
— Bieži vien esmu to redzejis, dažreiz korsika- niešu, dažreiz franču iecirknī. Viņš pēc paraduma meklē sev redzamāku vietiņu un staiga, rokas uz krūtīm sakrustojis; uzacis sarauktas, padusē tālskatis, izskats tam majestātisks, drūms, neparasts — tāds, kādu viņa reputācijā prasa. Un jāsaka, viņš jūtas ārkārtīgi neapmierināts, ka šeit viņš pretēji tam, ko gaidījis, nemaz vairs neskaitās par tik pārliecīgi lielu karavadoni.
— Vai re! Ko tad uzskata par lielāku?
— Taču ļoti daudzus cilvēkus, mums pat galīgi nepazīstamus no kurpnieku, kalēju, trinēju sugas, — zini, vienkārši ļautiņi, dievs zina, no kādām vietām, kuri savā mūžā nekad zobenu nav rokā turējuši un ne reizes nav šāvuši, bet savā sirdī ir bijuši karavadoņi, kaut arī tiem nav bijusi izdevība to parādīt. Bet šeit tie ar pilnām tiesībām ieņem tiem pienāko
šos vietu un Cezars, Napoleons un Maķedonijas Aleksandrs spiesti atiet dibenplānā. Mūsu pasaulē vislielākais ģēnijs kara lietās bijis kāds mūrnieks no Bostonas apkaimes, vārdā Absaloms Džonss, kas miris Neatkarības kara laikā. Kur viņš arī neparādītos, tur tūdaļ sarodas pūlis. Jā, katram zināms — ja tikai šim Džonsam savā laikā būtu radies piemērots gadījums, tad viņš pasaulei būtu nodemonstrējis tādas karavadoņa dāvanas, ka visi karavadoņi, kas dzīvojuši pirms viņa, liktos esam tīrie bērni, skolas puikas. Bet viņam neradās tāds gadījums. Lai tas pūlējās cik pūlēdamies, lai iekļūtu armijā par vienkāršu ierindnieku, seržants, kas vervēja kareivjus, viņu neņēma tādēļ vien, ka Džonsam trūka abu īkšķu un divu priekšējo zobu. Tomēr, atkārtoju, tagad visiem zināms, par ko viņš bulu varējis kļūt, — un tagad, sadzirdējuši, ka viņš uz kaut kurieni dodas, tauta pūļiem veļas turp, lai kaut vai aci tam uzmestu. Cezars, Hanibals, Aleksandrs un Napoleons — visi viņi tam padoti un bez viņiem vēl daudzi citi slaveni karavadoņi, un, ja tauta ierauga Džonsu, tad tā visiem pārējiem neveltī nekādu vērību. Bumm! Vēl viena zalve. Tātad krodzinieks ir izgājis cauri karantinai.
Mēs ar Sendiju uzģērbām pilnu ietērpu, pēc tam izteicām savu vēlēšanos un jau pēc sekundes atradāmies tajā vietā, kur vajadzēja notikt pieņemšanai. Stāvēdami gaisa okeana krastā, mēs raudzījā- mies migla gaistošajā tālē, nevarēdami nekā saskatīt. Netālu no mums atradās galvenās tribines — tumsā tik tikko saskatāmu troņu rindas, kas sniedzās līdz
pašam zenitam. Uz abām pusēm no mums bezgalīgi tālumā aizstiepās vietas publikai amfiteatra veidā. Tribinēs bija tukšs un kluss, nekādas jautrības, drīzāk tās izskatījās drūmas — kā teatra zāle, kad gāzes deglīši vēl nav iedegti un skatītāji vēl nesāk pulcēties. Sendijs man teica: