— Apsēdīsimies tepat un pagaidīsim. Drīz vien no tās tur puses parādīsies svētku procesija.
Es tam teicu:
— Te ir kaul kā sērīgi, Sendij, šķiet, notikusi kāda aizkavēšanas. Mes tikai esam atnākuši, vairāk nav neviena, nav jau necik lepna sagaidīšana krodziniekam.
— Neuztraucies, viss ir labākā kārtībā. Būs vēl viena zalve, gan jau tad redzēsi.
Pēc kāda laiciņa mēs pamanījām tālu pie apvāršņa gaismas punktiņu.
— Tā ir lāpas gājiena galva, — teica Sendijs.
Punktiņš kļuva lielāks, gaišāks, spilgtāks, drīz
vien tas kļuva līdzīgs lokomotives lukturim. Iedegdamies spilgtāks un spilgtāks, tas galu galā kļuva līdzīgs austošai saulei virs jūras — gari, sarkani stari šķēla debesis.
— Skaties tikai visu laiku uz galveno tribini un uz publikas vietām un gaidi pēdējo zalvi, — Sendijs man teica.
Un te, gluži it kā miljoniem pērkonu grāvienu sa- plustu vienā, debesīs nodārdēja —bumm-bum-bumm ar tādu spēku, ka paradizē nodrebēja. Tam sekoja pēkšņs uzliesmojums, kas mūs apžilbinaja, un tajā pašā mirklī miljons vietu piepildījās ļaudīm, — cik
tālu acs sniedza, viss bija bāztin piebāzts. Žilbinoši spoža gaisma pielēja visu šo brīnišķīgo ainavu. Man vienkārši elpa aizrāvās.
— Re, kā pie mums to dara, — teica Sendijs. — Laiku veltīgi netērē, un neviens neierodas pēc tam, kad aizkars pacelts. Kaut ko nodomāt jn vēlēties — tādā veidā daudz ātrāk var tikt uz priekšu nekā jebkādā citā. Vēl pirms ceturtdaļsekundes šie ļaudis bija miljoniem jūdžu tālu no šejienes. Kad tie izdzirdēja pēdējo signālu, viņi vienkārši vēlējās ierasties šeit, un, lūk, viņi jau te.
Grandiozs koris sāka dziedāt:
Mēs ilgojamies tavu balsi dzirdēt Un tevi vaigu vaigā ieraudzīt!
Muziķa skanēja pacilāti, bet kori bija ielavijušics daži dziedāt nepratēji un sabojāja visu, 11/ mata tāpat, kā tas mēdz but baznīcā uz zemes.
Parādījās triumfa gājiena galva, un tas izskatījās neaprakstāmi jauki. Soli solī ciešās kolonās pa piecsimt tūkstošiem vienā rindā gāja eņģeļi, visi dziedāja un nesa lāpas, un spārnu vicināšana radīja tik apdullinošu troksni, ka galva sāka sāpēt. Kolona stiepās milzīgā garumā, tās gals kā spīdīga čūska aizvijās, zuzdama'debesu tālē, un beigās kā tievs pavediens bija tikko saskatāms. Gāja arvien jauni un jauni eņģeļi, un pēc ilga laika parādījās pats krodzinieks. Visi skatītāji piecēlās kā viens vīrs no savām vietām, un skaļš «urā!» satricināja debesis. Krodzinieks smaidīja pār visu seju, uz galvas tam oreols, pārgalvīgi nobīdīts uz vienas auss, - tik
pašapmierinātu svēto es vēl nekad netiku redzējis. Kad viņš sāka kāpt pa galvenās tribines kāpnēm uz augšu, koris skaļi uzsāka dziedāt:
Visa paradizē skaļi vaid, Tā tavu balsi dzirdēt gaid.
Goda vietā — platā, milzīgā laukumā galvenās tribines centrā - ierīkotas četras teltis, ap kurām visapkārt grezna godasardze. Teltis visu laiku bija cieši aizvērtas. Beidzot krodzinieks bija uzrāpies augšā un, uz visām pusēm klanīdamies un smaidus šķiezdams, licis lidz laukumam telšu priekšā, un te tās visas uzreiz atvērās, un mēs ieraudzījām četrus lieliskus, ar dārgakmeņiem nosētus zelta troņus: divos vidējos sēdēja pa sirmbārdainam vecim, bet abos malējos — stalti, lieliskās bruņās tērpti skaistuļi — milži, ar oreoliem, tik lieliem kā bļodas. Visi, kas tur bija, ļaužu miljoni krita ceļos, laimē starojošos skatienus vērsa uz troņiem un priecīgi sāka sačukstēties:
— Divi erceņģeļi! Cik brīnišķīgi! Bet kas tie citi?
Erceņģeļi pēc karavīru parašas īsi un sausi paklanījās krodziniekam; abi sirmgalvji arī piecēlās, un viens no tiem teica:
— Mozus un Esavs tevi sveic!
Tūdaļ visi četri nozuda, un troņi stāvēja tukši.
Krodzinieks acīm redzot bija drusku sarūgtināts: viņš laikam domāja, ka varēs apkampt šos sirmgalvjus; bet pūlis — tik lepns un laimīgs, kādu tu ne mūžam neesi redzējis, — gavilēja, jo tam bija palaimējies skatīt Mozu un Esavu. Visi tikai par to vien runāja: «Vai jūs redzējāt viņus?» — «Es gan!» Esavs sēdēja pret mani profilā, bet Mozu es redzēju tieši vaigā, gluži tā, kā jūs redzu!
Procesija aiznesa sev līdz krodzinieku, bet pūlis sāka atstāt tribines un izklīst. Kad mēs gājām mājup, Sendijs izteicās, ka sagaidīšana noritējusi lieliski un krodziniekam ir tiesības ar to mūžīgi lepoties. Un vēl Sendijs piebilda, ka mums palaimējies: var četrdesmit tūkstošus gadu staigāt pa visādām pieņemšanām un tomēr divus tādus dižvīrus kā Mozu un Esavu neredzēt. Vēlāk mēs vēl uzzinājām, ka gandrīz vai būtu dabūjuši redzēt arī trešo patriarchu un īsto pravieti, taču tas pēdējā mirklī ar pateicību atteicies no ielūguma. Sendijs teica, ka tur, kur stāvējuši Mozus un Esavs, tiks uzcelts pie mineklis, uz kura būšot atzīmēts, kad un sakara ar kādu notikumu tie parādījušies, kā ari visas cere monijas apraksts. Un gadu tūkstošus šo vietu apmeklēs tūristi, lai blenztu uz pieminekli, rāptos tajā un ieskrāpētu tur savus vārdus.
1907. g.
JENKIJS KARAĻA ARTURA GALMĀ
(Fragmenti) V NODAĻA
Iedvesma
Es biju lik ļoii noguris, ka par spīti izbailēm drīz vien aizmigu. Kad es beidzot pamodos, man šķita, ka esmu gulējis ļoti ilgi. Mana pirmā doma bija: «Kādu dīvainu sapni es redzēju! Ja es nebūtu tagad pamodies, tad mani vai nu pakārtu, vai noslīcinātu, vai sadedzinātu, vai ari .. . Pasnaudīšu vēl, kamēr pūtīs sirēna, tad iešu uz ieroču rūpnīcu un izrēķināšos ar Herkulesu.»