Bet tieši tad es izdzirdu sarūsējušu ķēžu un bultu skarbo troksni, gaisma iespīdēja man acīs un manā priekšā nostājās Klarenss — šis gaisīgais radījums! Man aizrāvās elpa un mute izbrīnā pavērās.
— Ko! — es teicu. — Tu vēl tepat? Sapnis ir beidzies, kas tev te ko meklēt! Pazūdi!
Bet viņš tikai pasmējās viņam raksturīgajā vieglprātībā un sāka mani ķircināt par manu bēdīgo likteni.
— Nu labi, — es teicu samierinājies. — Lai sapnis turpinās. Man nav jāsteidzas.
— Kāds sapnis?
— Kāds sapnis! Nu, ka esmu karaļa Artura galmā — tā, kurš nekad nav dzīvojis, un ka sarunājos ar tevi, kaut gan tu esi tikai manas fantazijas radīts tēls.
— Ak lūk, kā! Un vai tas ari ir sapnis, ka tevi rit sadedzinās? Ha, ha, atbildi man!
Viņa vārdi lika man nodrebēt. Tikai tagad es sāku saprast, ka mans stāvoklis, vienalga vai nu sapni, vai nomodā, ir ļoti nopietns. No agrākiem piedzīvojumiem es zināju, ka sapņi mēdz būt tik dzīvi kā īstenība, tā ka tikt sadedzinātam, kaut arī sapnī, nav nekāds joks, un no tā vajadzēja izvairīties vienalga ar kādiem līdzekļiem, godīgiem vai negodīgiem. Un es sāku lūgt pāžu:
— Ak Klarens, labo zēn, mans vienīgais draugs, tu taču esi mans draugs, vai ne? Neatstāj mani! Palīdzi man izbēgt no šejienes!
— Ko tu runā! Izbēgti Cilvēk, visas ejas taču apsargā apbruņoti sargi.
— Bez šaubām, bez šaubām! Bet cik daudz viņu ir, Klarens? Es ceru, ne pārāk daudz?
— Ap divdesmit. Par izbēgšanu nav ko domāt.
Brīdi klusējis, viņš vilcinādamies piebilda:
— Ir arī vēl citi iemesli — svarīgāki.
— Citi? Kādi?
— Nu, viņi saka — ak, es nedrīkstu, tik tiešām es nedrīkstu!
— Manu nabaga zēn, kas noticis? Kāpēc tu esi tik samulsis? Kāpēc tu esi tik samulsis? Kāpēc tu tā drebi?
— Ak, man patiesi ir iemesls. Es ļoti gribu tev to pateikt, bet…
— Nu, nu, esi drošsirdīgs, esi vīrišķīgs, runā, tu taču esi labs zēns!
Viņš svārstījās starp vēlēšanos izstāstīt un bailēm; tad, piezadzies pie durvīm, klausīdamies paglūnēja ārā un beidzot, klusi pienācis pie manis un muti pielicis pie manas auss, iečukstēja briesmīgo vēsti ar tādu sejas izteiksmi, it kā viņš spertu kāju uz bīstamas zemes un runātu par lietām, kuru pieminēšana varētu nest tam nāvi.
— Merlins savā jaunumā ir apbūris šo cietumu; visās apkārtējas karaļvalstīs neatradīsies neviens cilvēks, kas uzdrošinātos kopā ar tevi spert kāju pār tā slieksni. Nu es esmu tev visu izteicis, lai dievs ir man žēlīgs. Ak, esi laipns pret mani, žēlo nabaga zenu, kas grib tev tikai labu, jo, ja tu mani nodosi, es esmu pazudis.
Es sirsnīgi smējos, kā ilgi nebiju smējies, un izsaucos:
— Merlins apbūris! Merlins, tik tiešām! Šis vecais, lētais krāpnieks, šis pļāpīgais, vecais ēzelis! Blēņas, tīrās blēņas, vismuļķīgākās blēņas visā pasaulē! Man šķiet, no visām bērnišķīgām, idiotiskām, stulbām, zaķpastalīgām māņticībām, kas jebkad … Sasodītais Merlins!
Bet Klarenss bija nokritis ceļos, pirms es vēl ne pusi nebiju pateicis, un šķita, ka no bailēm tas zaudēs prātu.
— Uzmanies! Tavi vārdi ir briesmīgi. Kuru katru brīdi šīs sienas var sagrūt pār mums un mūs aprakt, ja tu tā runāsi. Atsauc savus vārdus, pirms nav vēl par vēlu!
Redzot šīs dīvainās izbailes, man ienāca prātā jauna ideja, par kuru bija vērts padomāt. Ja šeit katrs, tāpat kā Klarenss, neviltoti un godīgi baidījās no Merlina viltus burvības, tad katrā ziņā tik attīstītam cilvēkam kā man vajadzētu prast izmantot apstākļus savā labā. Pārdomājis savu plānu, es teicu:
— Piecelies! Saņemies, skaties man acīs! Vai tu zini, kāpēc es smējos?
— Nē, bet svētās jaunavas dēļ nedari to vairāk.
— Labi, es tev pateikšu, kāpēc es smējos. Tāpēc, ka es pats esmu burvis.
— Tu!
Zēns atkāpās soli un aizturēja elpu, jo tas viņam bija pārāk negaidīti; tomēr es tūlīt ievēroju, ka viņš sāk izturēties pret mani ļoti godbijīgi. Tas nozīmēja, ka šinī trako namā krāpniekam visi tic uz vārda, neprasot no tā nekādus pierādījumus. Es turpināju:
— Es pazīstu Merlinu jau septiņi simti gadu, un viņš …
— Septiņi simti…
— Nepārtrauc mani! Viņš ir trīspadsmit reizes miris un augšāmcēlies un katrreiz ieradies pasaulē ar jaunu vārdu: Smits, Dženss, Robinsons, Džek- sens, Pīterss, Haskins, Merlins — katrreiz kas cits. Es satiku viņu Ēģiptē pirms trīssimt gadiem, es satiku viņu Indijā pirms piecsimt gadiem — vienmēr viņš maisās man pa kājām, kur vien es eju, — man viņš apnicis. Viņš ir gluži nenozīmīgs burvis, zina vienu otru parasto triku, bet nekad tālāk par ābeces gudrībām nav ticis un arī netiks. Viņš ir pietiekoši labs province — vienas nakts izrādēm un tamlīdzīgām lietām, bet lietpratēju tēlot viņam gan nevajadzētu tur, kur ir īsts mākslinieks, — tas ir par traku. Paklausies, Klarens, es vienmēr būšu tavs draugs, un tev arī jābūt manējam. Izpalīdzi man! Pastāsti karalim, ka es esmu burvis — Visuaugstais, Visuvarenais Spļauj-Taisni-Griestos un veselas cilts vadonis un lai viņš zina, ka es viņiem uzsūtīšu tādu likstu, ka visiem mati stāvus sacelsies, ja gadījumā sera Keja projektu realizēs un man nodarīs pāri Vai tu to pateiksi karalim?
Nabaga zēns atradās tādā stāvoklī, ka tikko spēja man atbildēt. Bija žēl skatīties uz tik nobiedētu, satriektu, pilnīgi iznīcinātu radījumu. Tomēr viņš apsolījās darīt visu un lūgšus lūdza mani būt viņa draugam, nekad viņu neatstāt un nekad viņu nenoburt. Tad viņš aizgāja, ar roku pie sienas turēdamies kā slimnieks.
Te pēkšņi man iešāvās prātā doma: cik neuzmanīgi esmu izturējies! Tiklīdz zēns nomierināsies, viņš sāks brīnīties, kāpēc tādam lielam burvim kā man vajadzīga šāda zēna palīdzība, lai izkļūtu no šejienes. Visus galus savelkot kopā, viņš secinās, ka es esmu krāpnieks.