Veselu stundu es raizējos un lamāju sevi visvisādiem vārdiem par savu pārsteidzību. Beidzot pavisam pēkšņi man ienāca prātā, ka šie radījumi taču nemaz nedomā, ka viņi nekad neko neapsver; mūsu nesenā saruna norādīja, ka viņi pat nespēj konstatēt acīm redzamas pretrunas. Es nomierinājos.
Bet, tiklīdz cilvēks ir šķietami nokārtojis vienu, viņš sāk raizēties par kaut ko citu. Es iedomājos, ka esmu izdarījis vēl vienu kļūdu, likdams zēnam brīdināt savus kungus par maniem draudiem uzsūtīt likstu; ļaudis, kas tik dedzīgi, tik labprāt un katrā laikā gatavi piedzīvot dažādus brīnumus, noteikti gribēs redzēt, kā tie notiek, kas notiktu, ja man liktu pierādīt savus vārdus. Jā, es biju izdarījis kļūdu, vispirms man vajadzēja izgudrot šo likstu. — Ko darīt? Ko teikt, kā iegūt mazliet laika? — Atkal es biju ķezā un pamatīgā turklāt.. .
— Soļi! Viņi nāk. Kaut varētu vēl mirkli padomāt … Labi! Es esmu izdomājis. Viss kārtībā.
Redziet, tas bija saules aptumsums. Pēdējā brīdi man iešāvās prātā, ka Kolumbs vai Kortezs (viens no viņiem) bija izlietojis saules aptumsumu ka glābšanās līdzekli, atrazdamies mežoņu gūstā, un arī es te saskatīju sev labu izdevību. Es to varēju viegli izlietot, un tas nebūtu nekāds plaģials, jo es to izdarītu gandrīz tūkstoš gadu pirms viņiem.
Klarenss ienāca noskumis, nobēdājies un teica:
— Es steidzos ar ziņu pie mūsu senjora karaļa, un viņš tūlīt iesauca mani pie sevis. Viņš bija briesmīgi pārbijies un nolēma dot rīkojumu, lai jūs nekavējoties atbrīvo, ietērpj greznās drēbēs un novieto tik lielam vīram piemērotos apartamentos; bet tad ienāca Merlins un visu izjauca; viņš pārliecināja karali, ka jūs esot traks un nezinot, ko runājot; viņš teica, ka jūsu draudi esot tikai muļķības un tukša lielība. Viņi ilgi strīdējās, un beidzot Merlins zobgalīgi teica:
— Kāpēc viņš nenosauc savu briesmīgo likstu? Droši vien tāpēc, ka viņš to nevar.
Sis arguments lika karalim apklust, jo viņš neprata to apgāzt, un tā nu viņš lūdz tevi saprast viņa neveiklo situāciju un nosaukt vārdā tavu paredzēto likstu, apzīmējot tās raksturu un piepildīšanās laiku. Lūdzu, lūdzu, neatliec to uz vēlāku laiku, jo tas nozīmē divkāršot uu trīskāršot tev draudošās briesmas. Esi jel prātīgs un nosauc šo likstu vārdā!
Visu apsvēris dziļā klusumā, es jautāju:
— Cik ilgi esmu ieslēgts šinī caurumā?
— Tevi ieslēdza aizvakar vakarā. Tagad pulkstenis ir deviņi no rīta.
— Ko tu saki! Tad es esmu pamatīgi gulējis. Deviņi no rīta! Spriežot pēc ēnas, liekas, ka būtu pusnakts. Vai šodien ir divdesmitais?
— Jā, divdesmitais.
— Tātad rīt mani dzīvu sadedzinās.
Zēns nodrebēja.
— Ap kādu laiku?
— Pašā dienas vidū.
— Labi, es tev pasacīšu, ko atbildēt karalim.
Un, pārtraucis teikumu, labu brīdi draudīgā klusumā noraudzījos uz pārbiedēto zēnu, tad iesāku lēnā un dobjā balsī, to dramatiski kāpinādams, līdz bija sasniegts kulminācijas punkts, un tad es skandēju tik cēli un dižmanīgi kā vēl nekad savā mūžā:
— Ej atpakaļ pie sava karaļa un saki viņam, ka tajā stundā es iegremdēšu visu pasauli pusnakts tumsā, iznīcināšu sauli, un tā vairs nekad nespīdēs; bez gaismas un siltuma ies bojā visi zemes augļi, un visi ļaudis, līdz pēdējam vīram, nomirs bada nāvē.
Zēns bezsamaņā sabruka uz grīdas, man pašam vajadzēja iznest viņu ārā. Nodevis viņu kareivjiem, es atgriezos savā kamerā.
VI NODAĻA
Aptumsums
Klusumā un tumsā mana izdoma sāka strādāt. Fakts pats par sevi daudz neko neizsaka, bet, kad tu sāc sev šo faktu iztēlot, tad tas parādās visspilgtākajās krāsās. Pavisam dažādas lietas, vai nu dzirdēt, ka cilvēkam iedurts nazis sirdī, vai pašam redzēt, kā tas notiek. Klusumā un tumsā apziņa, ka atrodos nāves briesmās, mani parņēma arvien vairāk un vairāk, šī apziņa stindzināja manas asinis un lika šermuļiem skriet pār muguru. Bet, lai slavēta daba, kas iekārtojusi tā, ka, tiklīdz dzīvsudrabs cilvēka dvēseles termometrā nokritis zemāk par noteiktu punktu, nāk pēkšņa pārmaiņa un tas sāk atkal kāpt uz augšu. Ataust cerības, rodas dzīvesprieks, un cilvēks atkal ir spējīgs kaut ko darīt savā labā, ja vien vēl kas darāms. Dzīvības spēks man uzplūda pēkšņi, un es sev teicu, ka saules aptumsums mani noteikti izglābs un padarīs par ievērojamāko vīru visā karaļvalstī; dzīvsudrabs manā dvēseles termometrā kāpa augšup, un visas raizes izgaisa kā nebijušas. Es biju laimīgākais cilvēks pasaulē. Pat ar nepacietību es gaidīju rītdienu pienākam, jo tik ļoti vēlējos piedzīvot savu triumfu — kļūt par pielūgsmi un brīnumu visai tautai. Bez tam, raugoties no ma- terialā viedokļa, tas būtu man milzīgi izdevīgi. Pa šo laiku es biju atstājis kaut ko neievērotu. Es biju pa daļai pilnīgi pārliecināts, ka, tiklīdz šie māņticīgie ļaudis uzzinās par paredzētās likstas raksturu, viņi meklēs vidusceļu. Un, kad es izdzirdu soļus, es sev teicu: «Droši vien tas ir kompromiss. Ja tas būs jjrian izdevīgs, tad es to pieņemšu, bet, ja tas man nebūs pa prātam, tad es neparko nepiekāpšos un turēšos, cik spēšu.»
Atvērās durvis, un ienāca pāris apbruņotu vīru. To priekšnieks teica:
— Sārts ir sagatavots. Nāci
Sārts! Spēki mani atstaja, un es tik tikko nepa- kritu. Cik gan grūti šādos brīžos cilvēkam paelpot, kaklā iestājas tāds kā kumoss un žņaudz to ciet; bet, tiklīdz es spēju parunāt, tā tūlīt teicu:
— Bet tā ir kļūda — soda izpildīšana paredzēta
rīt.
— Pavēle grozīta. Sodu izpildīs šodien. Pasteidzies!