Es biju pazudis. Man nebija nekāda glābiņa. Samulsis un apjucis, nespēdams savaldīties, es bezpalīdzīgi skraidīju pa kameru; kareivji mani saķēra un, izveduši ārā, vilka sev. līdz pa apakšzemes gaiteņu labirintu, līdz beidzot izgrūda virszemes spilgtajā gaismā. Plašajā, mūriem apjoztajā pils pagalmā mani tikko neķēra trieka, jo pirmais, ko es ieraudzīju pagalma vidū, bija sārts ar blakus sakrautiem žagariem un mūks. Visās četrās pagalma malās cita aiz citas pacēlās kāpienveidīgas sēdekļu rindas, ka? mirdzēja vien aiz dažādo apģērbu krāsām. Karalis un karaliene sēdēja savos troņos, tos tūlīt varēja pūlī pamanīt. Lai visu to ieraudzītu, bija vajadzīgs tikai viens mirklis. Nākošajā mirkli, nez no kurienes izlīdis, pie manis piesteidzās Klarenss un laimē mirdzošām acīm sāka man kaut ko čukstēt ausī. Lūk, ko viņš teica:
— Tikai pateicoties man, nāca šī pārmaiņa, un pamatīgi es cīnījos, lai to panāktu! Bet, kad es viņiem pastāstīju par sagaidāmo likstu un ieraudzīju, cik milzīgas izbailes tos pārņēma, tad es sapratu, ka pienācis laiks rīkoties. Un tad, gan šā, gan tā izlikdamies, es viņiem iestāstīju, ka tava vara pār sauli nevar vēl būt pilnīga līdz rītdienai un, lai glābtu visu pasauli, tevi jānogalina jau šodien, kamēr vel tavs burvju spēks nav visspēcīgs. Piķis lai parauj, tie bija tīrie meli, visvienkāršākais iebildums, bel tev vajadzēja redzēt, kā viņi savā baiļu trakuma pie tā pieķērās, it kā tas bulu no debesīm sūtīts glābiņš. Visu laiku es savā nodabā klusi smējos gan par to, ka esmu tos tik pamatīgi piekrāpis, gan slavēdams dievu, ka tas ļāvis taņj visniecīgākajam no saviem radījumiem būt par tavu glābēju. Cik laimīgi man tas izdevās! Tagad tev nevajadzēs saulei tā pa īstam nodarīt ļaunu — tik neaizmirsti to, dieva dēļ, neaizmirsti to! Lai kļūst tikai maķenīt tumšāks, mazlietiņ tumšāks un vairāk nekas. Ar to pilnīgi pietiks. Viņi redzēs, ka es savā neziņā esmu viņiem stāstījis muļķības, un, tiklīdz satumsīs, tu redzēsi, ka viņi aiz bailēm kļūs vai traki. Tevi tūlīt atsva
binās un padarīs par lielu vīru. Ej tagad savam triumfam pretī! Tikai atceries, labais draugs, es tevi ļoti lūdzu, jel nedari pāri mīļajai saulei. Paklausi manis dēļ, tava patiesā drauga dēļ.
Savās bēdās un nelaimē es izspiedu dažus vārdus, kam vajadzēja nozīmēt to, ka apžēlošu sauli Zēns uzskatīja mani dziļā pateicībā un mīlestībā. Man nebija dušas viņam pateikt, ka viņa labi domātā muļķība ir mani pazudinājusi un sagādājusi drošu nāvi.
Kad kareivji mani veda pāri pagalmam, valdīja tāds klusums, ka es domātu sevi esam pavisam vientuļā viela, ja neredzētu visapkārt četri tūkstoši cilvēku. Ne mazāko kustību nevarēja pamanīt šajās cilvēku masās; bāli un sastinguši kā akmens tēli, viņi tur sēdēja, un bailes bija redzamas katrā sejā. Kamēr mani piesēja pie staba, visapkart valdīja nāves klusums, tas turpinājās, kamēr sakrāva žagarus ap manām kājām, ceļgaliem, gurniem, ap visu ķermeni. Klusums kļuva vēl dziļāks, kad vīrs ar degošu lāpu rokās noliecās pie manām kājām; ļaudis skatīdamies bija paliekušies uz priekšu, paši nemaz nemanīdami, ka piecēlušies no savām vietām; mūks pacēla savas rokas pār manu galvu un, lūkodamies debesīs, sāka skai- tīt kaut ko latiniski; tā tas tur- pinājās kādu brīdi. Tad viņš apklusa. Mirkli pagaidījis, es ^fSvt ^S^ļ?.^ paskatījos uz augšu — mūksstā- ^ss^N*"*^ vēja kā pārakmeņots. Kopējas
tieksmes dzīti, ļaudis bija piecēlušies kājās un raudzījās uz debesīm. Arī es paskatījos: deviņi pērkoni, tur sākās mans saules aptumsums! Karsta dzīvības straume izplūda pa manām dzīslām; es kļuvu pavisam cits cilvēks! Melnā maliņa lēnām sāka aizsegt saules disku. Sirds man sitās aizvien straujāk. Vēl arvien pūlis un priesteris nekustīgi raudzījās debesīs. Es zināju, ka viņu skatieni nākošajā mirklī pievērsīsies man. Kad tas notika, es biju sagatavojies. Es biju nostājies tik cēlā pozā kā vēl nekad un, roku pret debesīm pacēlis, rādīju uz sauli. Tam bija iespaids. Varēja redzēt, ka ļaudis izbailēs saviļņojās. Atskanēja divi saucieni, viens pēc otra:
— Aizdedzini sārtu!
— Es to aizliedzu!
Viens bija Merlins, otrs karalis. Merlins pie cēlās no savas vietas, gribēdams pats aizdedzināt sārtu, kā man šķita, līs teicu:
— Paliec, kur esi! Ja kads, kaut tas būtu pats karalis, bez manas atļaujas pakustēsies, es to sasperšu ar pērkonu un iedzīšu ellē ar zibeni.
Ļaudis, kā to biju gaidījis, atšļuka sēdekļos. Merlins brīdi vilcinājās, un es pa to laiku stāvēju kā uz adatām. Tad arī viņš apsēdās; es atviegloti uzelpoju, zinādams, ka tagad esmu stāvokļa kungs. Karalis teica:
— Esiet mums žēlīgs, cildenais ser, izbeidziet šo bīstamo pasākumu, lai tam nesekotu nelaime. Mums stāstīja, ka jūsu vara nevarot sasniegt pilnu spēku līdz rītdienai, bet
— Jūsu gaišība domā, ka šīs runas būs bijušas meli? Tās bija meli.
Tam bija milzīgs iespaids; visur pacēlās lūdzošas rokas, un karalim tika pieprasīts, lai viņš piedāvā man jebkuru samaksu un tā izglābj visus no nelaimes. Karalis bija gatavs piekāpties un teica:
— Pasakiet savus noteikumus, godātais ser, es neatteikšos pat sadalīt karaļvalsti uz pusēm, tikai aizdzeniet šo nelaimi, saudzējiet sauli!
Mana uzvara bija droša, es varēju justies laimīgs, bet es nevarēju apturēt saules aptumsumu, tas bija ārpus maniem spēkiem. Tāpēc es prasīju laiku apdomāties. Karalis atbildēja:
— Cik ilgi, cik ilgi, labo ser? Esi žēlīgs; lūk, kļūst arvien tumšāks. Jel teic, cik ilgi?
— Ne pārāk ilgi. Pusstundu — varbūt stundu.
Atskanēja tūkstošiem žēlu protestu, bet es tos
nevarēju apklusināt, jo neatcerējos, cik ilgi turpinās pilnīgs saules aptumsums. Es atrados muļķīgā stāvoklī un gribēju padomāt. Kaut kas nebija kārtībā ar šo s-aules aptumsumu, un tas mani darīja nemierīgu. Ja tas nebija tas aptumsums, ko es domāju, kā tad lai pasaka, vai šis bija sestais gadsimts vai sapnis? Ak kungs, ja es varētu pierādīt pēdējo! Manī radās jauna, laimīga cerība. Ja zēns nebija sajaucis datumus un šodien tiešām bija divdesmitais, tad tas nebija sestais gadsimts. Lielā uztraukumā es satvēru mūka piedurkni un jautāju viņam šīsdienas datumu. Pie velna, viņš pateica, ka šodien esot divdesmit pirmais. Man asinis sastinga, to dzirdot. Es lūdzu viņu pārdomāt un nekļūdīties, bet