Выбрать главу

viņš bija pārliecināts par savu vārdu pareizību. Sis vieglprātīgais zēns atkal sajaucis rēķinus! Saules aptumsums bija sācies tieši tad, kad tam vajadzēja sākties, kā to rādīja netālu stāvošais saules pulk­stenis. Jā, es patiesi atrados karaļa Artura galmā, un man tas bija jāizmanto, cik vien iespējams.

Kļuva arvien tumšāks, un izmisums pārņēma ļaudis. Tad es teicu:

—   Es esmu pārdomājis, ser karali. Par mācību jums visiem es likšu tumsai pieaugt, un zemes virsū iestāsies nakts; bet tagad būs atkarīgs no jums, vai es sauli uz visiem laikiem iznīcināšu vai arī tā at­gūs savu agrāko spožumu. Klausieties manus no­teikumus: jūs paliksiet karalis pār visām savām zemēm un saņemsiet valdniekam pienācīgo godu un slavu, bet jūs iecelsiet mani par savu pastāvīgo ministru ar izpildvaras tiesībām un dosiet man par manu darbu vienu procentu no tiem ienākumiem, ko man izdosies valstij sagādāt. Ja es ar to nova­rēšu iztikt, nevienam palīdzību neprasīšu. Vai tas jūs apmierina?

Atskanēja skaļi aplausi, un es izdzirdu karaļa balsi:

—   Nost viņa važas, atbrīvojiet viņu! Un visi, kas jūs šeit esat, augsti un zemi, bagāti un nabagi, godājiet viņu, jo no šī brīža viņš ir karaļa labā roka, kurā ir spēks un vara, un viņa vieta ir uz troņa augstākās pakāpes! Tikai aizdzen prom šo draudošo nakti, dod mums gaismu un prieku, un visa pasaule tevi svētīs!

Bet es teicu:

—  Tas nav nekas, ja vienkāršu cilvēku apkauno visas pasaules priekšā, bet tas būtu negods pašam karalim, ja tie, kas redzēja viņa ministru kailu, ne­redzētu viņa celšanu godā. Es lūdzu atnest manas drēbes.

—  Tādas drebes tev tagad nepieklājas valkāt, — pārtrauca mani karalis, — atnesiet viņam citas drē­bes, apģērbiet viņu kā princi!

Mans plāns veicās. Es gribēju, lai viss paliek, kā bijis, līdz būs iestājies pilnīgs saules aptumsums, jo citādi viņi varētu mēģināt mani piespiest aizdzīt tumsu, ko es, bez šaubām, nespēju izdarīt. Drēbju atnešana prasīja drusku laika, bet ar to vēl nepie­tika. Vajadzēja kaut ko izdomāt. Es teicu, ka būtu pavisam dabiski, ja karalis nožēlotu to, ko nupat uztraukumā izdarījis, un ka tāpēc es ļaušu tumsai vēl kādu brīdi pieaugt; ja pēc kāda laika karalis nebūs savus uzskatus mainījis, tumsa tiks aizdzīta. Tas nesagādāja prieku nedz karalim, nedz arī kādam citam, bet man nebija citas izejas.

Kļuva tumšāks un tumšāks, kamēr es cīnījos ap dīvainajām sestā gadsimta drēbēm. Beidzot iestā­jās tāda tumsa, ka pūlis izbailēs vaidēja, jūtot ne­parasto nakts vēju un ieraugot zvaigznes pie debe­sīm. Nu bija iestājies pilnīgs aptumsums; es par to priecājos, bet visi pārējie bija gaužām bēdīgi, kas bija pilnīgi saprotams.

Tad es teicu:

—  Karaļa klusēšana pierāda, ka viņš savas do­mas nav mainījis.

Un, pacēlis rokas uz augšu, stāvēju ta bridi, tad teicu visbriesmīgākajā svētsvinībā: — Lai burvība izgaist, kā nebijusi! Visapkārt valdīja dziļa tumsa, un kapsētas klu­sums bija atbilde uz maniem vārdiem. Bet, kad pec pāris mirkļiem saules sudraba maliņa izlauzās cauri tumsai, sacēlās tāds troksnis, ka mani tik tikko ne- noslāpēja slavas un pateicības vilnis, un Klarenss jau nu nebija viens no pēdējiem.

VII NODAĻA

Merlina tornis

. . . Mani uztrauca tikai tas, ka šie ļaudis gai dīja jaunu brīnumu. Un tas bija gluži dabiski. ,!o vai gan nebūtu patīkami, atgriežoties savas talajas mājās, palielīties, ka viņi redzējuši vīru, kas pat saulei var pavēlēt. Ka tas celtu viņu autoritati kai­miņu acīs! Bet vel patīkamāk būtu pastāstīt, ka viņi paši savam acīm redzējuši īstu brīnumu. Līdz ar to viņi paši kļutu par īstiem brīnumiem, un ļaudis kilometriem tālu nāktu viņus apskatīt. Prasība pēc jauna brīnuma dienu no dienas pieauga. Es zināju, ka sagaidāms saules aptumsums, bet tikai pēc di­viem gadiem. Es būtu labi samaksājis par atļauju to pasteidzināt un izlietot tagad, kad pēc aptumsu­miem bija tik liels pieprasījums. Zēl, ka tas notiks tad, kad tā nevienam nevajadzēs, un neviens to ne­varēs izmantot savā labā. Ja tas būtu paredzēts pēc mēneša, tad es to viegli pārdotu, bet, tā kā manos spēkos nebija ko grozīt, tad arī domāt par to ne­bija vērts. Kādu dienu Klarenss man pastāstīja, ka Merlins slepeni kūdot ļaudis pret mani, stāstīdams, ka es esot tikai krāpnieks un tāpēc es nevarot izda­rīt jaunus brīnumus. Es sapratu, ka pienācis laiks rīkoties, un izdomāju jaunu plānu.

Izlietodams savu varu, es iemetu Merlinu cie­tumā — tai pašā kamerā, kurā pats biju kādreiz atradies. Ar ziņnešiem un taurēm paziņoju tautai, ka nākošajās divās nedēļās kārtošu valsts lietas un pēc tam viena brīvā brīdī ar debess uguņu palīdzību uzsperšu gaisā Merlina akmens torni un lai ik viens piesargās, kas uzklausa ļaunās tenkas par mani. Tad es vēl paziņoju, ka šis būs pēdējais brīnums, un, ja pēc tam vēl kāds pret mani slepeni kūdīs, tad es to pārvērtīšu par zirgu un attiecīgi nodarbināšu. Tas līdzēja, iestājās klusums.

Pa daļai Klarensam uzticēdamies, es viņam šo to pastāstīju par sagaidāmo brīnumu, un mēs sākām slepeni strādāt. Pastāstījis, ka šim brīnumam ne­pieciešama neliela sagatavošanās, es viņam pieko­dināju nevienam par to neteikt, jo noslēpuma atklā­šana tam nestu nāvi. Tas viņu padarīja mēmu kā kapu. Tad mēs slepeni izgatavojām pāris bušeļu pirmklasīga šaujampulvera, un ieroču taisītāji manā vadībā izkala zibeņnovedējus un dažādas stieples. Vecais akmens tornis, lai gan laika zoba sagrauzts, tomēr bija ļoti masivs. To bija cēluši romieši vismaz pirms četrsimt gadiem. Šis tornis bija skaists savā skarbumā, un to apvija efejas no augšas līdz apak­šai kā zvīņains bruņu krekls. Tornis atradās uz vientuļa pakalna, kādu pusjūdzi no pils, un no tās logiem bija itin labi saredzams.