Strādādami pa naktīm, mēs sanesām pulveri tornī un, izņēmuši vietvietām akmeņus, salikām to sienās, kas bija pie pamatnes piecpadsmit pēdu biezas. Mēs ielikām pulveri apmēram divpadsmit vietās. Ar tādiem sprāgstvielu daudzumiem mēs būtu varējuši uzspert gaisā pat Londonas Taueru. Kad bija pienākusi trīspadsmitā nakts, mēs uzstādījām zibeņnovedēju, savienojot to ar visām vietām, kurās atradās pulveris. Pēc mana paziņojuma ikviens bija gājis ar līkumu ap šo vietu; tomēr četrpadsmitās dienas rītā es nolēmu vēlreiz brīdināt ļaudis ar ziņnešiem — tuvāk par ceturtdaļu jūdzes pie torņa nenākt. Pēc šī paziņojuma es vel liku piebilst, ka brīnums notiks nākošajās divdesmit četras stundās, par ko paziņos dienas laikā karogi, bet naktī lāpas uz pils jumtiem. Pēdējā laika diezgan bieži bija uznācis pērkona lietus, un es pārāk neuztraucos par neveiksmi, es pat varēju brīnumu atlikt uz dažām dienām, izskaidrojot kavēšanos ar steidzīgām valsts lietām, un ļaudis būtu spiesti pagaidīt.
Protams, bija tveicīga, saulaina diena bez neviena mākoņa, gandrīz pirmā tāda triju nedēļu laikā. Tā jau tas parasti notiek. Tajā dienā es negāju ļaudīs, bet turējos nomaļus un vēroju laiku. Laiku pa laikam ieskrēja Klarenss pastāstīt jaunākos notikumus. Sapulcējušos ļaužu uztraukums pieaugot ar katru brīdi, un, cik vien tālu acs varot redzēt no pils mūriem, visa apkārtne esot cilvēku pilna. Beidzot sacēlās vējš, un tieši pirms nakts iestāšanās pamalē sāka celties mākoņi. Bridi vērojis tuvojošos mākoņus, es nolēmu, ka ir pienācis laiks parādīties ļaudīm. Pavēlējis aizdedzināt lāpas, es liku atbrīvot Merlinu un atvest pie sevis. Pēc pusstundas es uzkāpu uz pils jumta un atradu tur priekšā karali ar galminiekiem, kas, acis nenovērsdami, raudzījās tumsā uz Merlina torņa pusi. Bija jau pamatīgi salumsis, un tālu vairs nevarēja redzēt; sarkanā lāpu gaisma pa daļai apgaismoja ļaudis un bruņu torijus, kamēr viss pārējais grima tumsā. Šis skats bija liesām skaists.
Merlins ieradās īgna omā. Es viņam teicu:
— Jūs gribējāt mani dzīvu sadedzināt, lai gan es jums neko sliktu nebiju darījis, un pēdējā laikā jūs centāties sabojāt manu labo slavu. Tādēļ es izsaukšu no debesīm uguni un uzsperšu gaisā jūsu torni, bet, ja jūs domājat, ka varat lauzt burvību, tad dodu jums izdevību. Stājieties pie darba!
— Es varu, un to es arī darīšu, augstais ser. Nešaubieties par to!
Novilcis uz jumta šķietamu loku, viņš tajā sadedzināja mazliet pulvera; tā radītais smaržīgais dūmu mākonītis lika visiem atkāpties un pārkrustīties. Tad, savā nodabā kaut ko murminādams, viņš sāka vicināt ar rokām pa gaisu. Pamazām un pakāpeniski kustības kļuva aizvien straujākas, viņu sāka pārņemt kaut kas līdzīgs trakumam, un viņa rokas griezās uz visām pusēm kā vējdzirnavu spārni. Pa to laiku negaiss bija pienācis jau pavisam tuvu; vēja brāzmas raustīja lāpu liesmas un lika ēnām nemierīgi šaudīties; pirmās ■ lietus lāses sāka krist, un visapkārt bija piķa melna tumsa, ko šad tad pāršķēla zibens spilgtā gaisma. Manā zi- beņnovedējā tagad, bez šaubām, sāka uzkrāties elektrība. Vairāk nevarēja gaidīt. Es teicu:
— Netraucēdams jūs, esmu devis jums laiku pietiekoši parādīt savu spēku. Tagad ir skaidrs, ka jūsu burvība ir pārāk vāja. Ir pienācis mans laiks sākt.
Pacēlis rokas, es novilku gaisā trīs lokus, tai pašā mirklī atskanēja briesmīgs grāviens un vecais tornis gabalu gabalos uzsprāga gaisā. Vesela uguns jūra pašķīda uz visām pusēm, pārvērzdama nakti dienā, un visapkārt varēja redzēt cilvēkus, kas lielajās izbailēs bija nokrituši pie zemes. Nu un, kā stāsta, tad veselu nedēļu pēc tam no debesīm esol krituši kaļķu un mūra gabali. Tā ļaudis runāja, bet varbūt tas bija mazliet pārspīlēti.
Brīnumam bija milzīgs iespaids. Ziņkārīgo ļaužu pūļi pazuda. Tūkstošiem ceļu otrā rītā rādīja, ka viņi visi aizgājuši prom. Ja es tad būtu izsludinājis nākošo brīnumu, tad pat ar policijas palīdzību man neizdotos sadabūt skatītājus.
Merlins bija spēli zaudējis. Karalis pat negribēja tam vairs maksāt algu un būtu to padzinis, ja es neiejauktos. Es teicu, ka Merlins būs pietiekoši labs laika noregulēšanai un citām sīkām lietām, un gadījumos, kad viņa parastie triki nederēs, es viņam palīdzēšu. No torņa nekas nebija pāri palicis, bet es liku valstij to uzcelt no jauna un ieteicu Mer- linam ņemt īrniekus, bet tam viņš bija par lepnu. Pateicību es nekad no viņa nedzirdēju, pat paldies viņš man nepasacīja. Lai arī kā es centos, ar viņu bija grūti saprasties, bet vai gan var gaidīt laipnību no cilvēka, ko esi tik ļoti pazemojis.
VIII NODAĻA
Saimnieks
. . . Mani apbrīnoja, no manis baidījās; bet mani apbrīnoja un baidījās kā retu dzīvnieku. Dzīvnieku negoda, negodāja arī mani, mani pat necienīja. Man nebija slavenu senču un mantota tituļa; karaļa un augstmaņu acis es biju tikai kāju pamesls; ļaudis uzlūkoja mani izbrīnā un bailēs, bet bez mazākās godbijības. Veco uzskatu iespaidā nekas, atskaitot dižciltību un slavenus senčus, neradīja viņos cieņu. Lūk, cik briesmīgs spēks ir Romas katoļu baznīca! Pāris gadsimtos tā bija pārvērtusi drošsirdīgu tautu tārpos. Pirms baznīcas varas pār visu pasauli cilvēki bija kā cilvēki, kas gāja ar paceltu galvu, lepni, garā stipri un brīvi; slavu un stāvokli cilvēks ieguva ar savu darbu un nevis kā mantojumu. Tad nāca baznīca ar iztrītu cirvi rokās, tā bija gudra un viltīga un zināja ne vienu vien veidu, kā kaķim vai tautai nomaukt ādu; tā izgudroja «karaļa dievišķās tiesības» un ar slavas dziesmām kā ķieģeļiem stiprināja šo savu iekārtojumu, laupot visam tam labo nozīmi un liekot kalpot ļaunam mērķim; tā sludināja (vienkāršai tautai) pazemību un paklausību kungiem, pašuzupurēšanās cēlumu; tā sludināja (vienkāršai tautai) padevību un lēnprātību pret apvainojumu; tā sludināja (atkal vienkāršai tautai, tikai vienkāršai tautai) pacietību, pazemību, padevību; tā radīja aristokrātiju un ieveda stāvokļa mantošanas tiesības, mācīdama visām kristīgajām pasaules tautām godbijību un paklausību zemes varenajiem. Pat vēl tajā gadsimtā, kad es piedzimu, šī inde bija kristietības asinīs, un lielākā daļa Anglijas vienkāršās tautas nemaz nepretojās, redzot, ka par viņiem nevērtīgāki cilvēki iegūst dažādus augstus stāvokļus — dižciltību un troni, — pēc kā viņu zemes nožēlojamie smieklīgie likumi tiem neļāva tiekties; viņi bija pat lepni uz to. Šķiet, nav nekā tāda, ko cilvēks nevarētu paciest, ja vien viņš no dzimšanas pie tā pieradis.