xxi nodaļa
Svētceļnieki
… To jūs patiešām esat cēli veicis, ser Ozana. No kurienes jūs tagad ierodaties?
— Es tikko kā atgriezos no Svētās ielejas, ser.
— Lūk, kā! Tas mans pašreizējais ceļa mērķis. Kā klājas mūkiem, vai nav kas jauns noticis?
— Jel nejautājiet labāk.. . Klau, zēn, saņem zirgu un pabaro to labi, ja tev savas ādas žēl; un tagad žigli uz stalli un dari, kā tev teicu … Ser, es atvedu bēdīgas ziņas un .. . ai, svētceļnieki? Nāciet tuvāk, labie ļaudis, un paklausieties, ko jums teikšu, jo tas skar jūs, tāpēc ka jūs ejat meklēt to, kas nav atrodams; tad klausieties, kas man jums sakāms, un savu galvu lieku ķilā par šiem vārdiem, jo ir noticis tas, kas gadās tikai reizi divsimt gados, kā teic; tad šāda nelaime ir piemeklējusi Svēto ieleju ar visaugstākā pavēli, un tās taisnās lietas iemesli bija šādi, un gadījums …
— Brīnišķīgais avots vairs nedod ūdeni!
Sis kliedziens izlauzās no desmit svētceļnieku mutēm.
— Jums taisnība, ļaudis, es tikko kā gribēju to teikt.
Vai alkal kads būtu mazgājies?
— Tā doma gan, lai ari neviens tam netic. Šķiet, ka būs izdarīts kāds cits grēks, ko neviens nezina.
— Ko dara mūki?
— To cilvēks vārdos nespēj izteikt. Jau deviņas dienas avotā nav ūdens. Dienu un nakti nepārtraukti skan lūgšanas, bez mitas notiek svētie rituāli; mūki, mūķenes un atradeņi ir galīgi pārguruši, un, tā kā balsī tie vairs nespēj parunāt, tad svētajās vietās tiek izkārtas uz pergamenta uzrakstītas lūgšanas. Beidzot tie nolēma sūtīt pēc jums, ser saimniek, lai jūs izmēģinātu savu burvju varu. Gadījumam, ja jūs nevarētu ierasties, tika atvests Merlins, kas jau tur atrodas trīs dienas. Viņš apsolījās dabūt ūdeni, kaut vai tam vajadzētu zemeslodi uz pusēm pāršķelt un visas karaļvalstis iznīcināt. Itin pamatīgi viņš tur ņēmās, saukdams talkā savus elles kalpus, bet ne piliena ūdens vēl nav izspiedis, pat ne tik daudz mitruma, lai nosvīstu kapara spogulis, ja neskaita to mucu sviedru, ko viņš izsvīdis, strādādams no saules līdz saulei; un ja jūs …
Brokastis bija gatavas. Kad mēs bijām paēduši, es parādīju seram Ozanam vārdus, ko biju uzrakstījis viņa cepures iekšpusē: «Ķīmiskā nozare, laboratorijas nodaļa, sekcija G. Pxxp. Atsūtīt divus Nr. 1, divus Nr. 3 un sešus Nr. 4 kopā ar visām nepieciešamajām detaļām un divus apmācītus palīgus.»
Es teicu:
— Tagad, drošsirdīgais bruņiniek, dodieties uz Kamelotu, cik ātri vien spējat, un parādiet šos vārdus Klarensam. Sakiet viņam, lai visus pieprasītos materialus tūlīt nosūta uz Svēto ieleju.
— Es pateikšu, ser Meistar.
Un prom viņš bija.
xxii nodaļa
Svētais avots
Svētceļnieki bija tikai cilvēki. Ja viņi tie nebūtu, viņi rīkotos citādi. Veikuši garu un grūtu ceļojumu, nonākuši jau gandrīz pie sava mērķa un, uzzinādami, ka galvenais iemesls, kādēļ viņi bija uzņēmušies šo gājienu, ir zudis, viņi vis negriezās atpakaļ un nemeklēja kaut ko izdevīgāku, kā to būtu darījuši zirgi vai kaķi, vai tārpi, — nē, lai cik ļoti viņi bija gribējuši redzēt avotu, tad tagad viņi desmitiem reižu vairāk vēlējās redzēt vietu, kur avots bija atradies. Cilvēki vispār ir neaprēķināmas būtnes.
Mēs devāmies uz priekšu ļoti ātri; jau pāris stundu pirms saulrieta mēs atradāmies augstajos kalnos, kas ieslēdza Svēto ieleju no visām pusēm, un raudzljāmies uz leju. Varēja saredzēt tikai galveno, un tie bija triju celtņu masivi, kas atradās cits no cita stipri tālu un, no lielā augstuma raugoties, izskatījās kā rotaļlietas plašajā, tuksnesim līdzīgajā ieleja. Sāda ainava parasti ir skumja, jo šķiet, ka laiks tur apstājies uz vietas un visu pārņēmusi nāve. Bet kāda skaņa tomēr pārtrauca klusumu, lai vel vairāk izceltu tā dziļo skumību — tās bija tālu zvanu skaņas, ko šad tad atnesa vējš, tik klusas un maigas, ka mēs nezinājām, vai dzirdam tās ar ausīm vai sirdi.
Pirms tumsas iestāšanās mēs nonācām klosterī. Vīrieši dabūja naktsmājas mūku klosterī, bet sievietes aizsūtīja pie mūķenēm. Turpat virs galvas zvanīja zvani, un to svinīgās skaņas izklausījās kā likteņa aicinājums. Ikviena mūka sirdi bija sagrābis māņticīgs izmisums, kā to varēja spriest no viņu bālajām sejām. Visur bija redzamas šīs melni tērptās, nedzirdamiem soļiem ejošās, bālās parādības, kas te parādījās, te pazuda kā dīvaini sapņu tēli.
Vecā abata prieks, mani ieraugot, bija aizkustinošs. Pat līdz asarām; raudāja gan tikai viņš. Tad viņš teica:
— Nevelc lietu garumā, dēls, un sāc savu glābšanās darbu. Ja mums neizdosies tuvākajā laikā atsaukt ūdeni atpakaļ, tad mēs esam pazuduši un divu gadsimtu labajam darbam pienāks gals. Tik raugies, lai tu to izdarītu ar svētām burvībām, jo baznīca nepieļaus, lai tās labā darbojas velna spēki.