— Par to varat būt pilnīgi pārliecināts, tēv, ka nelietošu tādas mākslas, kas nāk no velna, vai ko tādu, ko nebūtu radījusi dieva roka. Bet vai Merlins strādādams cieši pieturas pie šiem noteikumiem?
— Viņš teica, ka to darīs, mans dēls, tā viņš teica un zvērēja.
— Nu, tādā gadījumā lai viņš turpina.
— Bet tu taču nesēdēsi bez darba, ja vari viņam palīdzēt.
— Nebūs labi, ja tiks sajauktas dažādas metodes, tēv. Bez tam tas nebūs biedriski. Amata brāļiem neklājas citam citu noliegt. Gan mums abiem būs tur darba diezgan, un beigās jau noskaidrosies, kurš no mums labāks. Merlins ir noslēdzis līgumu; neviens cits burvis to nedrīkst aiztikt, pirms viņš nav to uzteicis.
— Bet es viņu varu no līguma atbrīvot, jo nepieciešamība ir tik liela, ka attaisno šādu rīcību. Un, ja arī tas tā nebūtu, kas gan var pavēlēt baznīcai? Baznīca pavēl visiem; ko tā grib, to dara, lai arī kā tas vienam otram sāpētu. Es Merlinu atbrīvošu no līguma, un tu tūlīt sāksi savu darbu.
— Tas nevar notikt, tēv. Bez šaubām, tas, kurš ir visspēcīgs, var darīt, ko grib, un neviens viņu nevar par to sodīt, bet mēs, nabaga burvji, neesam tā privileģēti. Merlins ir ļoti labs burvis sīkās lietās, un kā tādam viņam ir gluži laba slava. Viņš pūlas un cenšas darīt to labāko, un tas nemaz nebūtu pieklājīgi,_ ja es tagad noņemtu viņam darbu, kad viņš to vel nav atstājis.
Pēc šiem vārdiem abata seja noskaidrojās, un viņš teica:
— Tas ir vienkārši. Ir dažādi veidi, kā viņu pārliecināt to atstāt.
— Nē, nē, tēv, tas nevedīs pie laba gala, kā ļaudis mēdz teikt. Ja viņu pret paša gribu piespiestu atteikties, tad viņš noburtu avotu un paietu ilgs laiks, kamēr es atklātu burvības noslēpumu. Tas varētu pat ilgt veselu mēnesi. Piemēram, es varētu uzstādīt burvību, ko sauc par telefonu, un Merlinam paietu simt gadu, pirms viņš atklātu tā noslēpumu. Kā redzat, tas var mani aizkavēt uz veselu mēnesi! Vai tik sausā laikā, kāds ir pašreiz, jūs uzdrošinātos riskēt ar veselu mēnesi?
— Mēnesi! Iedomājoties vien, man jānodreb. Lai notiek tava griba, dēls! Bet šī vilšanās padara man smagu sirdi. Atstāj mani un ļauj man gurdumā un gaidās vadīt savu laiku, kā to esmu darījis šis desmit garās dienas, kad guļošais ķermenis šķiet atpūšamies, kaut gan sirdij nav miera.
Protams, Merlinam būtu bijis labāk aizmirst smalko toni, jo viņš nekad nespētu radīt avotā ūdeni, būdams īsts sava laika burvis. Tiem brīnumiem, kas bija darījuši viņu slavenu, bija tā laime notikt tad, kad neviens, izņemot viņu pašu, nebija klāt. Viņš nekad neradīs avotā ūdeni, ja visu laiku tam apkārt stāvēs cilvēki; pūlis tāpat varēja kaitēt burvja brīnumiem tais laikos, kā tas var kaitēt spi- ritista brīnumiem manā laikā: katrā ziņā vienmēr
starp skatītājiem atradīsies kāds neticīgais, kas, kritiskajā brīdī uzgriezdams elektrību, sabojās visu. Bet es negribēju, ka Merlins atstātu darbu, pirms es vēl nebiju sagatavojies, kas nebija iespējams, kamēr nebija saņemtas vajadzīgās mantas no Kamelotas. To atvešana prasīs vismaz divas līdz trīs dienas.
Mana klātbūtne deva mūkiem cerības un viņus iepriecināja vismaz tik daudz, ka viņi tajā vakarā pirmo reizi pēc desmit dienu ilgas gavēšanas kārtīgi paēda. Tiklīdz viņu vēderi bija attiecīgi stiprināti ar barību, to garastāvoklis strauji uzlabojās, un, kad apkārt sāka iet alus kanna, labsajūta pieauga vēl straujāk. Piedzērušies svētie tēvi negribēja atstāt galdu, un tā mēs nosēdējām visu nakti. Bija ļoti jautri. Tika stāstīti veci, apšaubāma satura stāsti,kas bezzobainajām mutēm lika smieklos pārvērsties, asarām ritēt pār vaigiem un apaļajiem vēderiem raustīties; tik skaļi tika aurotas divdomīgas dziesmas, ka pat zvanu skaņas vairs nevarēja'sadzirdēt.
Beidzot arī es iedrošinājos izstāstīt kādu stāstu, kam bija milzīgi panākumi. Bez šaubām, tie neradās tūlīt, jo šīs zemes iedzīvotāji nespēj uzreiz aptvert jokus; bet, kad es to stāstīju piekto reizi, tie sāka plaisāt, kad es to stāstīju astoto reizi, tie sāka sabirzt druskās; atkārtojis stāstu divpadsmito reizi, tie sadrupa gabalos, un pie piecpadsmitās reizes tie bija galīgi sašķīduši un, paņēmis slotu, es tos uz- slaucīju. Bez šaubām, tas, ko es stāstu, nav jāsaprot burtiski. Sie salinieki ir gausi savā aptveršanā, bet, kad viņi beidzot ir aptvēruši, tad atmaksa par
ieguldītajām pūlēm ir tik liela, ka atstāj ēnā visas pārējās tautas.
Nākošajā rītā, tikko sāka svīst gaisma, es ierados pie avota. Merlins jau bija priekšā, burdamies kā bebrs, bet nespēdams radīt ne mazākā slapjuma. Viņš nebija labā omā, un katrreiz, kad es aizrādīju, ka šis līgums varbūt drusku par smagu iesācējam, viņš lamājas kā biskaps, — tas ir, es šeit domāju franču biskapu Reģenta laikā.
Apstākļi UZ vietas bija tādi, kādus es tos biju iedomājies. Svētais avots bija gluži ikdienišķs iestādījums, parasta veida izrakts un ar akmeņiem izlikts. Pat melos, kas bija radījuši tā slavu, nebija nekā brīnišķīga; arī es tādus būtu varējis pastāstīt bez mazākām grūtībām. Avots atradās tumšā telpā akmens kapličas vidū. Uz kapličas sienām atradās ļoti daudz gleznu, kas būtu likušas pat reklāmām izskatīties vērtīgām. Gleznās bija attēloti dažādie avota ūdens veiktie brīnumdarbi, kas bija notikuši tad, kad neviens nebija atradies tuvumā, atskaitot eņģeļus. Eņģeļi ir vienmēr tur, kur sagaidāms kāds brīnums, — laikam tādēļ, lai tiktu uzbildēti. Eņģeļi tāpat to mīl kā ugunsdzēsēji; par to var viegli pārliecināties vecmeistaru gleznās.