Выбрать главу

Telpu, kurā atradās avots, vāji apgaismoja lampa; kad avotā bija ūdens, mūki to vilka ārā ar grieztuvi un, salējuši silēs, novadīja akmens rezer­vuāros, kas atradās kapličā. Tikai mūki drīkstēja ieiet avota kambarī. Ar sava amata brāļa un padotā laipno atļauju arī es tur iegāju. Viņš pats gan ne­bija tur savu kāju spēris. Viņš darīja visu zīlēdams

un nekad nestrādāja ar prātu. Ja viņš būtu tur iegā­jis un apskatījies, nevis strādājis ar savām sajuku­šajām smadzenēm, tad viņš būtu avotu savedis kār­tībā pavisam vienkāršā veidā, pie tam ar parastiem līdzek|iem būtu varējis pārvērst brīnumā; bet nē, viņš bija vecs muļķis, burvis, kas ticēja pats savām burvībām; ar šādu māņticību saslimis burvis taču nespēj augt savā meistarībā.

Es domāju, ka avotā ir radusies plaisa, dažiem sienas akmeņiem izdrūpot un izveidojot caurumus, pa kuriem ūdens varēja aizplūst. Izmērījis ķēdi, es konstatēju, ka tā ir 98 pēdas gara. Tad iesaucu iekšā pāris mūku, aizslēdzu durvis un, paņēmis rokā sveci, liku sevi nolaist avotā. Manas aizdomas izrādījās pareizas; pamatīgs gabals no sienas bija izdrupis, radīdams lielu plaisu.

Es gandrīz nožēloju, ka šī teorija izrādījās pa­reiza, jo man bija prata vēl kāda cita varbūtība, daudz pateicīgāka brīnumam. Es atcerējos, ka Amerikā daudzus gadsimtus vēlāk gadījumos, kad apstājās plūst naftas avots, tas tika izspridzināts ar dinamita lādiņu. Ja ūdens trūkums avotā būtu šādā veidā izskaidrojams, tad es visus pārsteigtu, likdams kādam ne sevišķi vērtīgam iemest avotā dinamita bumbu. Sim pasākumam biju nodomājis nozīmēt Merlinu. Tomēr tagad bija skaidrs, ka spridzināt šeit nebija nekādas vajadzības. Bet ne jau vienmēr viss notiek tā, kā mēs to gribētu. Tādēļ nav jāmokās ar nožēlām, vilšanās nedrīkst iespaidot darbīgu cilvēku, viņam tomēr jāzina, kā sasniegt savu mērķi. To es arī darīju. Nebija vajadzības

steigties, gan pienāks laiks ari bumbai. Un tas tiešām pienāca.

Kad mūki bija mani uzvilkuši augšā, es viņus izsūtīju ārā un nolaidu avotā makšķeres auklu; avots bija simt piecdesmit pēdas dziļš, četrdesmit vienu pēdu tajā atradās ūdens. Es iesaucu iekšā kādu mūku un tam pajautāju:

—   Cik dziļš ir avots?

—   To, ser, es nezinu, jo neviens man nav to teicis.

Cik aiigslu laja parasti stāv ūdens?

—   Ka stasla senie raksti, tad šos divus gad­simtus tas atradies gandrīz līdz pašai augšai.

Tas bija pareizi, vismaz attiecībā uz pēdējo laiku, kā to pierādīja daudz ticamākas pazīmes nekā mūks — tikai divdesmit vai trīsdesmit pēdas no ķēdes aiz lietošanas bija noberztas spožas, pā­rējā ķēdes daļa bija sarūsējusi. Kas bija noticis to otro reizi, kad avots bija pārstājis dot ūdeni? Bez šaubām, kāda praktiska persona toreiz bija aizlā­pījusi radušos caurumu, pēc tam paziņodama dieva lēmumu, ka avotā atkal radīsies ūdens, ja noliegs grēcīgās peldes. Tagad atkal bija radies caurums, un šie bērni, izlūgdamies debesu palīdzību, būtu skaitījuši lūgšanas, rīkojuši svētos gājienus, zvanī­juši zvanus, kamēr paši izžūtu un pārvērstos pīšļos, un nevienam no šiem nevainīgajiem nebūtu ienācis prātā izmērīt avotu ar makšķeres auklu vai arī nolaisties tajā un iepazīties ar īsto stāvokli. Visgrūtāk ir cīnīties ar vecām parašām. Tās pāriet no vienas paaudzes uz otru. Ja kāds to laiku cilvēks gribēja domāt savādāk nekā viņa senči, tad viņš tūlīt tika turēts aizdomās par nelikumību. Tādēļ es teicu mūkam:

—   Radīt ūdeni sausā avotā ir sevišķi grūts brī­numdarbs, bet mēs tomēr mēģināsim, ja tas neiz dosies brālim Merlinam. Brālis Merlins ir ļoti labs burvis, bet viņa specialitāte ir salona triki, tā ka šeit viņam var arī neizdoties; tas ir visticamākais. Bet tādēļ jau viņš nebūt nav sliktāks; cilvēks, kas var veikt šādu brīnumu, ir pietiekoši gudrs, lai vadītu viesnīcu.

—  Viesnīcu? Es gan nebūšu dzirdējis.. .

—   Par viesnīcu? Tas ir tas pats, ko šeit dēve par iebraucamām vietām. Cilvēks, kas spēj veikt šādu brīnumu, var turēt iebraucamo vietu. Ls lo spēju un izdarīšu; bet es negribu jums noslēpt, ka šāda veida brīnumdarbs prasa vislielāko okulto spēku sasprindzinājumu.

—   Neviens gan labāk nezinās patiesību ka mūsu brāļu draudze, jo, kā lasām senos rakstos, šī darba veikšanai bijis vajadzīgs vesels gads. Lai dievs jums palīdz, mēs par to lūgsim.

No veikalnieciskā viedokļa raugoties, bija ļoti svarīgi izplatīt baumas, ka darbs grūti veicams. Cik gan daudzi sīki pasākumi nav padarīti lieli ar pa­reizu reklāmu! Sim mūkam es to biju ieskaidrojis, gan viņš pastāstīs to arī citiem. Dažās dienās par to runās viss tuksnesis.

Pusdienas laikā, atgriežoties mājās, es ceļā sa­tiku Sendiju. Viņa devās pie svētceļniekiem. Es viņai teicu:

—   Man ari patiktos apskatīt šos svētceļniekus. Šodien ir trešdiena. Vai viņiem ir arī dienas iz­rādes?

—   Kas, lūdzu, ser?

—   Dienas izrādes. Vai pēcpusdienās pie viņiem atvērts?

—   Kas?

—   Pie svētceļniekiem, protams.

—   Atvērts?

—   Jā, atvēris. Vai tas nav pietiekoši skaidri pateikts? Vai viņi pusdienas laikā slēdz ciet?

—   Slēdz ciet?

—   Slēdz ciet — ja, slēdz ciet. Kas tur ko nesa­prast — slēdz ciet. Tādu muļķi es vēl neesmu re­dzējis; vai tu vispār spēj kaut ko saprast? Vien­kārši sakot, vai viņi slēdz ciet veikalu, kad viņi izbeidz spēles, kad nodzēš gaismu . . .

—   Aizslēdz veikalu, izbeidz .. .

—   Nu pietiek. Tu mani galīgi nogurdini. Šķiet, ka tu neko nesaproti, pat vienkāršākās lietas ne.

—   Man ļoti patiktos, ja es jums varētu pakalpot, ser, un mani sāpina un skumdina, ka tas man neiz­dodas, bet es esmu tikai vienkārša, nemācīta mei­tene, jau no paša šūpuļa ar dziļajiem zinību ūde­ņiem neslacīta, jo ikviens, kas baudījis šo svēto sakramentu, tiek svaidīts valdnieka godā, un na­baga mirstīgais, savas neziņas dēļ nelikdams šajā svētajā vietā, redz sevi kā simbolu tur, kur cilvēki, maisa drēbēs tērpušies, pelnus uz galvas kaisīdami, apraud zaudēto, un tad, kad nu tādi nožēlojami ra­dījumi savā gara tumsībā izdzird šos dīvainos vār­dus — aizslēgt veikalu, pārtraukt spēli, nodzēst ugunis, — tad tikai dieva žēlastība neliek viņiem nomirt skaudībā par šo prātu un mēli, kas tik ska­nīgus valodas brīnumus spējuši radīt, un, ja nu šajā pazemīgajā prātā rodas sajukums un nespēja saprast brīnumaino vārdu nozīmi, tad tas nav tī­šām, bet, iegaumējiet labi, tā ir pati dievišķīgā padevība, ko vieglprātīgi nedrīkst novērtēt, un jūs taču pamanījāt manu garastāvokli un raksturu un sapratāt, ka es nedarītu, ja varētu, un, ja reiz ne­varu, tad arī vēlēšanās to darīt neko nelīdz, un ne mūsu varā pārvērst gribēt par varēt, un tādēļ es lūdzu jūs, labais kungs un dārgais lord, piedot manu kļūdu visā labsirdībā un žēlsirdībā.