Es nevarēju visu saprast, it sevišķi sīkumus, bet galveno es sapratu, un ar to pietika, lai es justos apkaunots. Nebija godīgi uzbrukt sestā gadsimta bērnam ar 19. gadsimta tecbnikas terminiem un zoboties par viņu, kad tas nesaprot to nozīmi, sevišķi tad, kad tas ar visu sirdi centās to darīt un ne jau paša vainas dēļ tas viņam neizdevās; es atvainojos. Tad mēs draudzīgā sarunā aizgajām līdz vientuļnieku alām, kļūdami labāki draugi nekā jebkad.
Manī pamazām sāka veidoties mistiska, baiļ- pilna godbijība pret meiteni, jo tad, kad viņa nostādījusi savu runas vilcienu uz pareizām sliedēm, sāka kādu no saviem bezgalīgajiem transkontinen- talajiem teikumiem, man bija tāda sajūta, it kā es atrastos pašas vācu valodas mātes priekšā. Tas mani tā iespaidoja, ka es bieži vien apstājos un noņēmu cepuri, kad viņa sāka pār mani izliet šos bezgalīgos teikumus; ja viņas vārdi pārvērstos ūdenī, tad es droši vien jau sen būtu noslīcis. Viņai bija tīri tipiski vācu paņēmieni; vienalga, kas viņai arī nebūtu sakāms — vai piezīme, vai vesels sprediķis, vai enciklopēdija, vai arī kāda kara vēsture, — viņa mirtu, ja nepateiktu to vienā teikumā. Tā dara ikviens vācu rakstnieks, un, kad viņš ienirst kādā no saviem teikumiem, tad tas ir pēdējais, ko jūs no viņa redzat, pirms viņš nav izpeldējis savas Atlan- tikas otrā pusē, turēdams mutē darbības vārdu.
Visu pēcpusdienu mēs nostaigājām no viena vientuļnieka pie otra. Tā bija visdīvainākā zvērnīca. Būt visnetīrākam un visvairāk utu apsēstam bija galvenais, par ko viņi sacentās. Pie tam viņi izskatījās līdz pēdējam pašapmierināti un pārliecināti par savu taisnību. Viena vientuļnieka lepnums bija gulēt kailam dubļos un ļaut parazitiem sevi netraucēti kost; otrs — skaitot lūgšanas, visu dienu nostāvēt pie kādas klints par brīnumu svētceļnieku pūlim, kas ap to bija salasījies; trešā — rāpot kailam uz visām četrām; ceturtā — gadu pēc gada vilkt sev visur līdz astoņdesmit mārciņas smagu dzelzs gabalu; piektā — nekad negulēt guļus stāvoklī, bet gan stāvot un tieši starp ērkšķu krūmiem un krākt, kad svētceļnieki to aplūkoja; kādu sievieti ar sirmiem matiem, pilnīgi kailu, no galvas līdz kājām sedza tāda netīrumu kārta, kādu var iegūt tikai četrdesmit septiņus gadus ilgā svētā atturībā no ūdens. Svētceļnieku pulciņi stāvēja ap visiem šiem dīvainajiem radījumiem, godbijības pārņemti un apskauzdami vientuļnieku šķīsto dzīvi, ko dievbijīgajiem atturībniekiem bija piešķīrušas bargās debesis.
Beidzot mēs nonācām pie viena no visievēroja- mākiem vientuļniekiem. Viņu pazina visa kristīgā pasaule, visu zemju dižciltīgie un varenie nāca pie viņa izteikt savu godbijību. Viņš bija izvēlējies sev vietu visplatākajā ielejas galā, un vienmēr viņam apkārt stāvēja svētceļnieku pūlis.
Uz sešdesmit pēdu augsta staba, kura galā bija novietota platforma, stāvēja šis vientuļnieks, darīdams to, ko bija darījis visus šos divdesmit gadus, - noliekdamies pie savām kājām un atkal atliekdamies, un tā vienā laidā. Tāds bija viņa lūgšanas veids. Es uzņēmu viņa kustības pēc chrono- metra: 24 minūtēs un 46 sekundēs viņš noliecas 1244 reizes. Bija tiešām žēl atstāt neizmantotu tik derīgu spēku. Sī taču bija viena no visvērtīgākajam kustībām mechanika pedaļa kustība; es atzīmēju to savā kabatas grāmatiņā, nolemdams kādā dienā pierīkot viņam elastīgas virves, kas vilktu šujmašīnu. To es arī vēlāk izdarīju un veselus piecus gadus viņu lietderīgi izmantoju. Visā šajā laikā viņš sašuva astoņdesmit tūkstošu pirmšķirīgu linu kreklu, pa desmit gabaliem dienā. Es viņu izmantoju visas nedēļas dienas, pat svētdienas, jo arī tad viņš tāpat kustējās, un kādēļ gan laist bojā neizmantotu enerģiju! Sie krekli man neko neizmaksāja, atskaitot vienīgi drēbi, ko es pats sagādāju, jo nebūtu pareizi arī to likt viņam sagatavot. Svētceļnieki šos kreklus ķertin izķēra par 1,5 dolāriem gabalā, tikpat daudz maksāja piecdesmit govis vai sugas sacīkšu zirgs karaļa Artura galmā. Sos kreklus uzskatīja par visdrošāko aizsarglīdzekli pret grēku, un kā tādus mani bruņinieki tos izreklamēja pa visām malu malām, krāsu podus un šablonus netaupīdami, tā ka visā Anglijā nevarēja atrast nevienu klinti, akmeni vai sienu, uz kuras jau pa pusjūdzi nevarētu lasīt:
PēRCIET SVĒTA STABA KREKLUS!
tos VAlkā VISI DIŽCILTĪGIE. PATENTU GArANTETA.
Šie krekli man ienesa tik daudz naudas, ka es nezināju, kur to likt. Kad mana rūpniecība paplašinājās, mēs sākām izgatavot kreklus karaļiem un sevišķi smalkus grāfienēm un tamlīdzīgām dāmām, ar volaniem priekšā, ar krokām mugurpusē, ar sku- jiņdūrienā izšūtiem glābšanas riņķiem un ar dažādu krāsu kombinējumiem kreisā pusē. Tās tikai bija mantiņas!