Jūsu roka vēl nav paspējusi pieskarties baznīcas ziedojumu vākšanas kausam, kad priecīgs sauciens «vēl pieci centi no Endrju» pāršalc visu debess telpu, aizlidodami pat līdz ugunīgajiem elles vārtiem.
Kaut ko līdzīgu kalngalam Jūsu slava sasniegusi pirms dažām dienām, kad atraitne Jums aizrakstīja, ka viņai būtu iespējams dabūt skolotājas vietu kādā attālā lauku skolā, ja viņai būtu piecdesmit dolāru, kas nepieciešami, lai aizbrauktu uz turieni kopā ar saviem diviem vēl starp dzīvajiem esošiem bērniem, — un Jūs, aplēsuši, ka pagājušajā mēnesī Jūsu tīrā peļņa no trim ogļraktuvēm bijusi 22 230 dolāru un tekošajā mēnesī droši var rēķināties ar četrdesmit pieciem, varbūt arī ar pilniem piecdesmit tūkstošiem dolāru, paņēmāt roka spalvu un čeku grāmatu un aizsūtījāt viņai veselus piecpadsmit dolārus! Ak augstsirdība, esi mūžīgi mūžos svētīta! Lai tevi pasarga kungs un dievs! Visā debesu valstībā nebija neviena, kas nebūtu apraudājies no aizkustinājuma. Un brīdī, kad mēs visi cits citam spiedām roku, apskāvāmies un Jūs slavinājām, no tā visvarenā troņa augstumiem atskanēja pērkondār- diem līdzīga balss, kas pavēlēja, lai Jūsu varoņdarbs tiktu slavināts vairāk nekā visi citi līdz šim pazītie cilvēku un eņģeļu pašuzupurēšanās varoņdarbi un tiktu iemūžināts atsevišķā «Cilvēku labo darbu» grāmatas lappusē, jo Jums no piecpadsmit dolāriem bija daudz grūtāk un smagāk šķirties nekā desmitiem tūkstošu mocekļu, kāpjot uz sārta, šķiroties no savas dzīvības. Tādēļ visi pie mums teica:
«Kāda gan vērtība cēlas dvēseles vai desmitiem tūkstošu cēlu dvēseļu dzīvības upurim, salīdzinot ar piecpadsmit dolāru lielu dāvanu, kas nākusi no visalkatīgākā skopuļa, kāds jebkad pasaulē dzīvojis, mantrausīgām rokām?»
Un tā ir visskaidrākā patiesība. Ābrams, prieka asaras raudādams, sataisījis Jums vietu savā klēpī, no kura tas izkratījis ārā visu saturu, un šā iemesla dēļ uzlīmējis uz tā daiļskanīgu birku: «Aizņemts!» Bet svētais Pēteris, skaļi šņukstēdams, paziņojis: ' «Kad viņš šim) ieradīsies, mēs tam sarīkosim grandiozu sagaidīšanu ar lāpām.»
Ziņa, ka Jūs nokļūsiet pie mums, izraisīja skaļas gaviles paradizē.
Ellē — tāpat.
MISIS MAKVILJAMSA UN ZIBENS
— … Un tātad, ser, — misters Makviljamss turpināja, jo tas nebija sarunas sākums, — bailes no zibens pieder pie cilvēka visnožēlojamākām vājībām. Visbiežāk ar to sirgst sievietes, taču laiku pa laikam tā sastopama arī pie maziem šuneļiem, bet dažbrīd arī vīriešiem. II sevišķi skumīgi vērot šo vājību tādēļ, ka tā laupa cilvēkam virisķību un drosmi tik lielā mērā ka nekas cits, un to nevar izskaust no cilvēka ne ar kādu pārliecināšanu; arī kaunināšana izrādās veltīga. Sieviete, kurai nav bail sastapties aci pret aci ar pašu velnu vai peli, nespēj vairs valdīt pār sevi un pilnīgi samulst, kad uzliesmo zibens. Tieši žēl noskatīties.
Nu un tātad, kā jau teicu, pamodos no tā, ka manas ausis uztvēra apspiestas un nez no kurienes plūstošas vaimanas: «Mortimer, Mortimer.» Kaut cik sakopojis savas domas, izstiepu tumsā roku un vaicāju:
«Evandželin, ko tu brēc? Kas noticis? Kur tu esi?»
«Esmu ieslēgusies skapī. Bet tev gan vajadzētu kaunēties atrasties gultā un gulēt tik ciešu miegu, kad ārā tāds šausmīgs negaiss!»
«Kā nu cilvēks var kaunēties, ja guļ? Tas nemaz nav iespējams, Evandželin. Kad cilvēks aizmidzis, viņš nevar kaunēties.»
«Tad būtu kaut vai pacenties to darīt, Mortimer; tu pats ļoti labi zini, ka neesi nemaz mēģinājis …»
Uztvēru apslāpētu šņukstu skaņas. So skaņu dēļ skarbā atbilde uz manām lūpām sastinga, un es to izmainīju pret:
«Piedod, dārgā, man ļoti žēl! Es taču to nedarīju tīšām. Nāc ārā un …»
«Mortimer!»
«Ak kungs! Kas tad ir, mīļā sirds?»
«Vai tu vēl esi gultā?»
«Protams!»
«Tūlīt piecelies! Es tomēr domāju, ka tu kaut cik rēķinies ar savu dzīvību; ja tev pašam sevis nav žēl, tad kaut vai tikai manis un bērnu dēļ.»
«Bet, mīļā sirds …»
«Nerunā pretī, Mortimer! Tu itin labi zini, ka tādā negaisā visbīstamākais — gulēt gultā .. . Visās grāmatās tā rakstīts, bet tu guli un pavisam velti nezin kādēļ riskē ar savu dzīvību, tikai lai strīdētos un strīdētos!»
«Bet, velns parāvis, es pašreiz neesmu gultā, es…»
(Teikumu pārtrauca pēkšņs zibens uzliesmojums un šausmīgi pērkona dārdi.)
«Te nu bij'l Vai redz', kādas tam sekas? Ak Mortimer, ka tu vari tādā laikā lādēties!»
«Es nemaz nelādējos. Un katrā ziņā — tās nav sekas. Pat ja es nebūtu teicis ne vārda, tik un tā tas būtu noticis. Tu to pati labi zini, Evandželin, ka tādās reizēs, kad atmosfēra pielādēta ar elektrību …»
«Jā-jā, tev galvenais, ka dabū izstrīdēties, tikai strīdēties un strīdēties! Nevaru saprast, kā tu tā vari izturēties, kad labi zini, ka mājai nav neviena zibeņnovedēja un tavai nelaimīgajai sievai ar bērniem atliek vienīgi paļauties uz dieva žēlastību! . . . Ko tu dari? Tu aizdedzini sērkociņu . .. tādā laikā? Tu nu galīgi esi sajucis prātā!»
«Nudieif, mīļā, kāds tur ļaunums? Tumšs kā pagāna vēdera, un tādēļ es …»
«Nopūt sērkociņu, tūlīt nopūt! Es redzu, tu neviena nežēlo, tu esi gatavs upurēt mūs visus. Tu taču zini, ka zibeni nekas tik ļoti nepievelk kā gaisma …» (Tracli! Bum! Burumbum-bum!) «Re … paklausies! Tagad Iii redzi, ko esi nodarījis!»
«Ne, neredzu. Iespējams, ka sērkociņi pievelk zibeni, bel zibens taču nerodas no sērkociņa; varu saderēt, uz ko vien gribi. Un ne jau mans sērkociņš pievilcis zibeni. Ja tie tur būtu tēmējuši uz manu sērkociņu — tad es teiktu, ka trāpījums bija nulle no varbūtējām miljons iespējamībām. Un Dolli- mauntā par tādu šaušanu . . .»