Tad izsitām vienu galu milzīgai mucai un, uz vilkuši to uz kapličas līdzenā jumta, pamatīgi piestiprinājām, pēc tam iebērām tajā krietnu kārtu /a|a pulvera, salikām tur iekšā raķetes, kādas tik vien mums bija, un to nebija mazums. Kad tas bija izdarīts, izstiepām pulverī elektriskās baterijas stiepli, uz visiem četriem jumta stūriem nolikām pa lādiņam bengalisko uguņu — zilas vienā stūrī, za|as — otrā, sarkanas — trešā un violetas — ceturtā. Visus četrus stūrus savienojām ar vadiem.
Apmēram divsimt metru no kapličas mēs uzcēlām četras pēdas augstu paaugstinājumu, ko izklājām ar sevišķi skaistām, speciāli šim gadījumam patapinātām tapetēm, uz paaugstinājuma uzlikām abata sēdekli. Manas domas ir tādas: ja kāds nolēmis parādīt brīnumu tik naivai tautai kā šī, tad tam viss jāapdomā līdz pēdējam sīkumam; visam, ko burvis dara, ir jāiespaido skatītāji, jāraugās, lai goda viesi justos sevišķi omulīgi; ja viss tas ir ievērots, tad var droši sākt savu izrādi. Pazīdams cilvēka dabu, es zinu, cik tam liela nozīme. Krāšņums nekad nekaitē brīnumam. Tas, bez šaubām, prasa pūles, darbu un dažkārt arī naudu, bet galu galā tas atmaksajas. Kad bija izvilktas stieples no kapličas jumta līdz tas pamatam un līdz platformai, jo zem tas atradas paslēptās baterijas, mēs apvil- kām paaugstinajum.iin apkārt virvju žogu, lai atturētu vienkāršo tautu. Tad ari viss bija padarīts. Es biju nolēmis atvērt durvis publikai pīkst. 10.30 un sākt savu izrādi tieši pīkst. 11.25. Man nekas nebūtu bijis pretī prasīt no skatītājiem ieejas maksu, bet bija neērti to darīt. Es pavēlēju zēniem ierasties kapličā pirms desmitiem, kamēr vēl neviens nebija atnācis, lai laikā varētu laist darbā pumpjus. Tad mēs visi aizgājām vakariņās.
Ziņas par notikušo nelaimi bija izplatījušās tālu, un pāris dienu bez mitas ielejā ieradās arvien jauni svētceļnieku bari. Ielejas zemākā daļa bija pārvērsta veselā nometnē. Acīm redzot skatītāji bija gaidāmi kuplā skaitā. Vakarā ziņneši vēlreiz pārstaigāja visu ieleju, paziņodami par paredzēto mēģinājumu. Sī ziņa lika katrai sirdij strauji pukstēt. Ziņojumā, starp citu, bija arī teikts, ka abats ar savu svitu ieradīsies uz paaugstinājuma pīkst. 10.30 un ka līdz tam laikam aizliegtajai joslai jābūt tukšai no cilvēkiem. Pīkst. 10.30 pārstās zvanīt zvani,
kas būs zīme tam, ka tauta var ierasties un ieņemt vietas.
Visu sagatavojis, es pašlaik atrados uz platformas, kad pie virvju žoga parādījās abats ar svilu. Nakts bija ļoti tumša, bez zvaigznēm, un, tā kā nebija atļauts iedegt lāpas, es tos ieraudzīju tikai tad, kad viņi bija pienākuši pavisam tuvu. Kopā ar abata svitu ieradās arī Merlins un apsēdās pirmaja rindā uz paaugstinājuma; kā redzat, šoreiz viņš bija turējis savu vārdu. Pūli nevarēja aiz žoga tumsā saredzēt, bet es zināju, ka tas tur ir. Tikko pārstāja zvanīt zvani, kad ļaudis gāzās iekšā aizžogotajā laukumā kā milzīgs, melns vilnis; gandrīz veselu pusstundu nemitīgi nāca klāt arvien jauni ļaužu bari. Tad viss apklusa, sastinga tin kilometriem tālu varētu iet pa cilvēku galvu veidoto tiltu.
Es biju nolēmis likt publikai kādas divdesmit minūtes pagaidīt, lai kāpinātu interesi; tas vienmēr atmaksājas, ja skatītājiem drusku jāpagaida. Vispirms dziļajā klusumā vīru koris sāka dziedāt svinīgu latiņu himnu, sākumā klusi, tad aizvien spēcīgāk. Svinīgā melodija lieliski izskanēja naktī. Tas bija viens no labākajiem efektiem, kādu es jebkad biju izdomājis. Kad viņi beidza dziedāt, es piecēlos kājās uz paaugstinājuma un pāris minūtes stāvēju, rokas uz augšu pacēlis. Kapa klusumā lēnām un šausmu pilnā balsī, kas simtiem lika nodrebēt un sievietēm ģībt, izrunāju šo briesmīgo vārdu:
— Konstantinopolesspēļudādupagatavotājumeis- tarusabiedriba.
Kad no manas mutes izlauzās pēdējās vārda
zilbes, es parāvu vienu no elektriskajiem vadiem, un visa tumšā pasaule pielija ar briesmīgu, zilu gaismu. Efekts bija neaprakstāms! Daudzi kliedza, sievietes bēga uz visām pusēm, un atradeņi cits pēc cita krita ģīboni. Abats un mūki uztraukti meta krustus, un lupas tiem drebēja, skaitot lūgšanas. Merlins gan neizrādīja nekādas uztraukuma pazīmes, bet pārsteigts viņš bija, jo nekad kaut ko tamlīdzīgu nebija dzirdējis. Bija laiks otram pārsteigumam. Pacēlis rokas uz augšu, it kā nāves mokās izvaidēju: Nihilisludinamitateatrukastīšuspridzi- nāšanasatentatumiļotajs un ieslēdzu sarkano gaismu. Jums vajadzēja dzirdēt šo lielo ļaužu Atlantijas okeānu vaidam un izbailēs kaucam, kad sarkanā elles gaisma savienojas ar zilo. Pagaidījis tikai sešdesmit sekundes, es kliedzu:
— Transvaleskaraspēkatransportkamicļuasaru- plūdulaullbutraģedija — un iededzināju zaļo uguni! Pagaidījis tikai četrdesmit sekundes, pacēlu rokas un pērkonīgā balsī izkliedzu vissvarīgāko no vārdiem:
— Mekasmedinasmusulmaņumasuslepkavasun- morumātesmonumentudarinātājs — un visa pasaule pielija ar zili sarkanu gaismu! Sarkanā, zaļā un zili sarkanā! Četri mežonīgi vulkāni, kas izvirda mirdzošu dūmu mākoņus un izlēja apžilbinošu varavīksnes gaismu pār visu ieleju. Tālumā uz augstā staba, nekustīgi sastindzis, stāvēja vientuļnieks; pirmo reizi pa divdesmit gadiem viņš bija pārtraucis savu stulbo klanīšanos. Es zināju, ka zēni, visu sagatavojuši, atradās pie pumpja, un teicu abatam: