Выбрать главу

Tad izsitām vienu galu milzīgai mucai un, uz vilkuši to uz kapličas līdzenā jumta, pamatīgi pie­stiprinājām, pēc tam iebērām tajā krietnu kārtu /a|a pulvera, salikām tur iekšā raķetes, kādas tik vien mums bija, un to nebija mazums. Kad tas bija iz­darīts, izstiepām pulverī elektriskās baterijas stiepli, uz visiem četriem jumta stūriem nolikām pa lādi­ņam bengalisko uguņu — zilas vienā stūrī, za|as — otrā, sarkanas — trešā un violetas — ceturtā. Visus četrus stūrus savienojām ar vadiem.

Apmēram divsimt metru no kapličas mēs uz­cēlām četras pēdas augstu paaugstinājumu, ko iz­klājām ar sevišķi skaistām, speciāli šim gadījumam patapinātām tapetēm, uz paaugstinājuma uzlikām abata sēdekli. Manas domas ir tādas: ja kāds nolē­mis parādīt brīnumu tik naivai tautai kā šī, tad tam viss jāapdomā līdz pēdējam sīkumam; visam, ko burvis dara, ir jāiespaido skatītāji, jāraugās, lai goda viesi justos sevišķi omulīgi; ja viss tas ir ievērots, tad var droši sākt savu izrādi. Pazīdams cilvēka dabu, es zinu, cik tam liela nozīme. Krāš­ņums nekad nekaitē brīnumam. Tas, bez šaubām, prasa pūles, darbu un dažkārt arī naudu, bet galu galā tas atmaksajas. Kad bija izvilktas stieples no kapličas jumta līdz tas pamatam un līdz platformai, jo zem tas atradas paslēptās baterijas, mēs apvil- kām paaugstinajum.iin apkārt virvju žogu, lai attu­rētu vienkāršo tautu. Tad ari viss bija padarīts. Es biju nolēmis atvērt durvis publikai pīkst. 10.30 un sākt savu izrādi tieši pīkst. 11.25. Man nekas ne­būtu bijis pretī prasīt no skatītājiem ieejas maksu, bet bija neērti to darīt. Es pavēlēju zēniem ierasties kapličā pirms desmitiem, kamēr vēl neviens nebija atnācis, lai laikā varētu laist darbā pumpjus. Tad mēs visi aizgājām vakariņās.

Ziņas par notikušo nelaimi bija izplatījušās tālu, un pāris dienu bez mitas ielejā ieradās arvien jauni svētceļnieku bari. Ielejas zemākā daļa bija pār­vērsta veselā nometnē. Acīm redzot skatītāji bija gaidāmi kuplā skaitā. Vakarā ziņneši vēlreiz pār­staigāja visu ieleju, paziņodami par paredzēto mē­ģinājumu. Sī ziņa lika katrai sirdij strauji pukstēt. Ziņojumā, starp citu, bija arī teikts, ka abats ar savu svitu ieradīsies uz paaugstinājuma pīkst. 10.30 un ka līdz tam laikam aizliegtajai joslai jābūt tuk­šai no cilvēkiem. Pīkst. 10.30 pārstās zvanīt zvani,

kas būs zīme tam, ka tauta var ierasties un ieņemt vietas.

Visu sagatavojis, es pašlaik atrados uz platfor­mas, kad pie virvju žoga parādījās abats ar svilu. Nakts bija ļoti tumša, bez zvaigznēm, un, tā kā nebija atļauts iedegt lāpas, es tos ieraudzīju tikai tad, kad viņi bija pienākuši pavisam tuvu. Kopā ar abata svitu ieradās arī Merlins un apsēdās pirmaja rindā uz paaugstinājuma; kā redzat, šoreiz viņš bija turējis savu vārdu. Pūli nevarēja aiz žoga tumsā saredzēt, bet es zināju, ka tas tur ir. Tikko pārstāja zvanīt zvani, kad ļaudis gāzās iekšā aiz­žogotajā laukumā kā milzīgs, melns vilnis; gandrīz veselu pusstundu nemitīgi nāca klāt arvien jauni ļaužu bari. Tad viss apklusa, sastinga tin kilomet­riem tālu varētu iet pa cilvēku galvu veidoto tiltu.

Es biju nolēmis likt publikai kādas divdesmit minūtes pagaidīt, lai kāpinātu interesi; tas vienmēr atmaksājas, ja skatītājiem drusku jāpagaida. Vis­pirms dziļajā klusumā vīru koris sāka dziedāt svi­nīgu latiņu himnu, sākumā klusi, tad aizvien spēcī­gāk. Svinīgā melodija lieliski izskanēja naktī. Tas bija viens no labākajiem efektiem, kādu es jebkad biju izdomājis. Kad viņi beidza dziedāt, es piecēlos kājās uz paaugstinājuma un pāris minūtes stāvēju, rokas uz augšu pacēlis. Kapa klusumā lēnām un šausmu pilnā balsī, kas simtiem lika nodrebēt un sievietēm ģībt, izrunāju šo briesmīgo vārdu:

— Konstantinopolesspēļudādupagatavotājumeis- tarusabiedriba.

Kad no manas mutes izlauzās pēdējās vārda

zilbes, es parāvu vienu no elektriskajiem vadiem, un visa tumšā pasaule pielija ar briesmīgu, zilu gaismu. Efekts bija neaprakstāms! Daudzi kliedza, sievietes bēga uz visām pusēm, un atradeņi cits pēc cita krita ģīboni. Abats un mūki uztraukti meta krustus, un lupas tiem drebēja, skaitot lūgšanas. Merlins gan neizrādīja nekādas uztraukuma pazī­mes, bet pārsteigts viņš bija, jo nekad kaut ko tam­līdzīgu nebija dzirdējis. Bija laiks otram pārstei­gumam. Pacēlis rokas uz augšu, it kā nāves mokās izvaidēju: Nihilisludinamitateatrukastīšuspridzi- nāšanasatentatumiļotajs un ieslēdzu sarkano gaismu. Jums vajadzēja dzirdēt šo lielo ļaužu At­lantijas okeānu vaidam un izbailēs kaucam, kad sarkanā elles gaisma savienojas ar zilo. Pagaidījis tikai sešdesmit sekundes, es kliedzu:

—     Transvaleskaraspēkatransportkamicļuasaru- plūdulaullbutraģedija — un iededzināju zaļo uguni! Pagaidījis tikai četrdesmit sekundes, pacēlu rokas un pērkonīgā balsī izkliedzu vissvarīgāko no vār­diem:

—    Mekasmedinasmusulmaņumasuslepkavasun- morumātesmonumentudarinātājs — un visa pasaule pielija ar zili sarkanu gaismu! Sarkanā, zaļā un zili sarkanā! Četri mežonīgi vulkāni, kas izvirda mir­dzošu dūmu mākoņus un izlēja apžilbinošu vara­vīksnes gaismu pār visu ieleju. Tālumā uz augstā staba, nekustīgi sastindzis, stāvēja vientuļnieks; pirmo reizi pa divdesmit gadiem viņš bija pārtraucis savu stulbo klanīšanos. Es zināju, ka zēni, visu sa­gatavojuši, atradās pie pumpja, un teicu abatam: