— Tēv, ir pienācis laiks. Tūlīt es izrunāšu briesmīgā gara vārdu un pavēlēšu burvībai izgaist. Sagatavojieties! Būtu labāk, ja jūs pie kā pieturetos.
Tad es uzsaucu ļaudīm:
— Ja nākošajā mirklī burvība netiks lauzta, tad neviens mirstīgais to nespēj darīt. Ja tā gaisīs, jūs visi to tūlīt redzēsiet, jo svētais ūdens gāzīsies ārā pa kapličas durvīm.
Brīdi pastāvējis un pagaidījis, es ļāvu tiem, kas dzirdējuši, pastāstīt ari tiem, kas to nebija dzirdējuši, un tad, pieņemis sevišķi svinīgu pozu, saucu:
— Ļaunais gars, kas esi avotu saistījis, pavēlu tev izmest gaisos visas nešķīstās ugunis, kas vēl avotā iemājo, pavēlu tev atsvabināt avotu no burvības varas un doties tieši uz elli, kur tu savažots gulēsi tūkstoš gadu. Ar tavu paša briesmīgo vārdu es tev to pavēlu:
— Bdvdžidžiligik!
Es ieslēdzu strāvu stieplē, kas veda uz mucu ar raķetēm. Ka milzīgas, ugunīgas mēles šņākdamas pret debesīm šāvās raķetes un līdzīgi dārgakmeņu lietum izšķīda uz visām pusēm! Ļaužu pūlī atskanēja izbaiļu pilni kliedzieni, kas nākošajā mirklī pārvērtās mežonīga prieka gavilēs, jo, lūk, spokainajā gaismā tie skaidri un gaiši redzēja plūstam svēto ūdeni! Vecais abats, nevarēdams aiz prieka asarām parunāt, satvēra mani un tik tikko nenospieda savos apkampienos. Tas gāja pie sirds vairāk nekā vārdi. Bet šādi apkampieni ir bīstami zemē, kur nav ārsta pat plika graša vērtībā.
Jums vajadzēja redzēt, kā šie ļaužu tūkstoši, nometušies ūdenī, to skūpstīja, to apmīļoja un runāja ar to, it kā tas būtu dzīvs, saukdami to visādos mīļos vārdos, kādus viņi deva saviem bērniem; likās, ka tas būtu sen zudis, par mirušu apraudāts draugs, kas pēc ilgiem gadiem atgriezies atpakaļ dzimtenē. Jā, tas bija skaists skats, un tas man lika par šiem ļaudīm domāt daudz vairāk, nekā es to biju darījis līdz šim.
Merlins bija liesus jāaiznes. Tikko no manas mutes bija atskanējis briesmīgā gara vārds, viņš bija zaudējis samai,iu un vēl arvien nebija to atguvis. Viņš nekad šo vardu nebija dzirdējis, tāpat kā es, bet viņam tas šķila īstais; jebkurš vārds te būtu derējis. Vēlāk viņš teica, ka pat ļaunā gara miesīgā māte to nebūtu labāk par mani izrunājusi. Tomēr viņš nekādi nevarēja saprast, ka es biju palicis dzīvs; to es viņam neatklāju. Tikai jauni, nepiedzīvojuši burvji atklāj šāda veida noslēpumus. Veselus trīs mēnešus viņš nopūlējās, meklēdams paņēmienus, kā palikt dzīvam, izrunājot šo vārdu. Bet bez panākumiem.
Kad es piecēlos, lai ietu uz kapliču, ļaudis, noņēmuši godbijīgi cepures, pašķīra man ceļu, it kā es būtu augstāka būtne, starp citu, — tāda es tiešām biju un pats to skaidri apzinājos. Es iemācīju dažiem mūkiem rīkoties ar pumpi un pavēlēju pumpēt ūdeni, jo bija skaidrs, ka lielākā daļa ļaužu paliks šeit visu nakti, un vajadzēja dot viņiem visa, ko tie vēlējās. Mūkiem arī pumpis šķita esam tīrais brīnums, un viņi nevarēja vien nopriecāties par to un tā darbību.
XXIV NODAĻA
Burvis — konkurents
Mans iespaids Svētajā ielejā tagad bija milzīgs. Vajadzēja to derīgi izmantot. Šāda doma man iešāvās prātā nākošajā rītā, kad es ieraudzīju kādu savu bruņinieku, kas tirgojās ar ziepēm. Spriežot pēc vēstures ziņām, šīs ielejas mūki pirms diviem gadu simteņiem bija at|avuši sev tādus pasaulīgus priekus kā mazgāšanās. Varbūt viņos arī vēl tagad kaut kas no šī netikuma bija saglabājies. Nolēmu iztaujāt kādu no šiem brāļiem:
— Vai jūs nevēlētos nopeldēties?
Viņš nodrebēja, iedomādamies, kādas briesmas ar to draudēja avotam, un satraukts atbildēja:
— Kam gan iztaujāt nabaga ķermeni, kas kopš zēna gadiem nav jutis šo svētīgo atspirdzinājumu. Ak dievs, kā es gribētu nopeldēties! Tas nevar notikt, labais ser, nekārdiniet mani, jo tas ir aizliegts.
Viņš smagi nopūtās; es klusībā cieši nolēmu, ka došu viņam iespēju nolobīt vismaz virsējo kārtu no šī piķa melnā slāņa, kas sedza viņa ķermeni. Un tā es devos pie abata, lai izlūgtos atļauju šim brālim nopeldēties. Abats nobālēja, dzirdot manus vārdus; es negribu teikt, ka viņa bālums būtu redzams, jo bez netīrumu nokasīšanas tas nebūtu iespējams, to darīt man nebija ne mazākās intereses, bet bāls viņš bija zem netīrumu kārtas, kas sniedzās grāmatas vāka biezumā, — bāls un drebošs. Viņš teica:
— Ak dēls, lūdz ko lūgdams, un tas būs tavs no pateicīgas sirds, bet tikai ne šo! Vai tu tiešām gribi aizdzīt atkal prom svēto ūdeni?
— Nē, tēv, tas nenotiks. Man ir slepeni paziņot \ ka toreiz ļaudis kļūdījušies, domādami, ka peldēšanās avotā ir bijusi par iemeslu ūdens izzušanai.
Vecā vīra sejā parādījās sevišķa interese.
— Šī ziņa man stāsta, ka pie nelaimes nav vainojama mazgāšanās, bet pavisam cits grēks.
— Tie ir drosmīgi vārdi — un, ja tie atbilstu patiesībai, es Initu priecīgs, tos dzirdot.
— Tik tiešām, ka tie ir patiesi. Ļauj man atkal iekārtot peldētavu, tev! Ļauj man to uzcelt, un avots plūdīs, kā plūdis.
— Vai tu man to apsoli? Saki taču, ka apsoli.
— Es apsolu!
— Tad es pirmais iešu mazgāties! Ej, ķeries pie darba! Nekavējies, nekavējies, bet ej!
Kopā ar saviem zēniem mēs tūlīt sākām strādāt. Vecās peldētavas atliekas vēl atradās klostera pagrabā, netrūka ne akmens. Tā viss bija stāvējis šos garos gadus. Ikviens bija izvairījies aiztikt šīs nolādētās lietas. Divās dienās mēs bijām visu sakārtojuši un ielaiduši ūdeni dīķa lieluma baseinā, kurā cilvēks varēja brīvi izpeldēties. Ūdens bija tekošs. Tas ieplūda un aizplūda pa caurulēm. Vecais abats turēja vārdu un pirmais gāja peldēties. Melns un drebošs viņš nokāpa ūdenī, kamēr augšā palika viņa netīrie brāļi uztraukti, noraizējušies un ļaunas paredzēs pilni, bet, kad viņš izkāpa no ūdens tīrs un priecīgs, tad tiem divreiz nebija jāsaka, ko darīt. Vēl viena uzvara, vēl viens triumfs!