Tas bija labs darbs, ko mēs veicām Svētajā ielejā, un es biju ar sevi ļoti apmierināts. Es biju jau sagatavojies aizceļot, kad mani piemeklēja nelaime. Es pamatīgi saaukstējos, un mani sāka mocīt vecs reimatisms. Bez šaubām, slimība izmeklēja manu vājāko vietu un nostiprinājās tur. Tā bija taisni tā vieta, kas visvairāk bija cietusi abata apkampienos, kad viņš man pateicās.
Kad es beidzot piecēlos, no manis bija palikusi tikai ēna. Visi bija laipni un uzmanīgi pret mani, un tas man atdeva dzīvesprieku un bija labākās atveseļošanās zāles. Mana veselība strauji uzlabojās.
Sendija bija gluži nomocījusies, mani kopdama, es nolēmu iziet pastaigāties viens, lai viņa varētu drusku atpūsties. Tuvākajās dienās es biju nodomājis pārģērbties par brīvu zemnieku un vienu vai divas nedēļas kājām paklejol pa valsi i. Kopa edol un dzīvojot kā līdzīgs ar līdzīgiem, es varētu iepazīties ar zemākajām un nabadzīgākajām šķirām. Tas bija vienīgais veids, kā iepazīties ar viņu ikdienas dzīvi un ar likumiem, kas pār tiem valdīja. Ja es ietu pie viņiem kā kungs, tad atturība un senās parašas man neļautu piedalīties viņu priekos un bēdās; es redzētu viņu dzīvi tikai no virspuses.
Lai pieradinātu savus muskuļus nodomātajam ceļojumam, kādu rītu biju izgājis garākā pastaigā un uzkāpu kalnos, kas ziemeļos norobežoja ieleju. Pastaigādamies nonācu pie mākslīgas alas ieejas kādā kalna pakājē un atcerējos, ka šo vietu man bieži bija no ielejas rādījuši, stāstīdami, ka tās iemītnieks esot sevišķi slavens savas netīrības un vienkāršības dēļ. Es zināju, ka viņam nesen bija piedāvāta vieta Saharas tuksnesī, kur lauvas un smilšu mušas padara vientuļnieku dzīvi sevišķi saistošu un grūtu, un ka viņš uz turieni bija arī aizbraucis, tā ka nolēmu palūkoties alā, lai pārliecinātos, vai tās iekšpuse atbilst ļaužu nostāstiem.
Mans pārsteigums bija liels, kad es ieraudzīju, ka ala bija tikko iztīrīta un uzkopta. Bet mani gaidīja vēl lielāks pārsteigums. Tumsā pašā alas dibenā es izdzirdu ieskanamies mazu zvaniņu un uzsākam šādu sarunu:
— Hallo, ceniralel Vai Kamelota? Lūk, priecājies, jo, kā gan lai netic brīnumiem un tam, ka tie nāk negaidīti un tieši tur, kur mēs tos vismazāk gaidām, ja te man blakus stāv viņa augstība meistars? Pats savām ausīm tu dzirdēsi viņu runājam.
Kas par neiedomājamu pārmaiņu! Kāds pretstatu savienojums! Kāds fantastisks pretrunu kopums — neīsts brīnuma miteklis bija kļuvis par mītni īstam brīnumam, viduslaiku vientuļnieka ala bija pārvērsta telefona centrālē!
Telefonists iznāca gaismā. Pazīdams viņā vienu no saviem puišiem, es jautāju:
— Cik ilgi šī centrāle te pastāv, Ulfij?
— Tikai kopš pusnakts, dārgais ser meistar. Mēs ieraudzījām ielejā daudzas ugunis un nolēmām šeit iekārtot centrāli; jo, kur kopā tik daudz gaismas, vajag atrasties lielai pilsētai.
— Jūs pareizi darījāt. Šeit nav pilsēta tās parastajā nozīmē, bet telefons te tiešām vajadzīgs. Vai tu zini, kur atrodies?
— Par to man nav bijis laika painteresēties, jo, kad mani biedri, dodamies uz darbu, atstāja mani šeit dežurēt, es vispirms nogulējos, nolemdams pēc pamošanās uzzināt par atrašanās vietu un paziņot to uz Kamelotu.
— Tad zini, šī ir Svētā ieleja.
Neuzkodās; es gribēju teikt, ka viņš nesalēcās, izdzirdis šo vārdu, kā to biju cerējis. Viņš tikai noteica:
— Tā es arī paziņošu.
— Visa apkārtne pašlaik runā tikai par brīnumiem, kas te nupat notikuši. Vai tiešām tu par to neko neesi dzirdējis?
— Atcerieties, ka mēs ceļojam tikai pa naktīm un izvairāmies no jebkādām sarunām. Mēs zinām tikai to, ko mums pastāsta pa telefonu no Kamelotas.
— Bet viņi zina visu šo notikumu. Vai viņi tev neko nav teikuši par brīnišķīgo svētā avota atjaunošanu?
— Ak to? Tiešām gan. Bet šīs ielejas nosaukums ir taču pavisam savādāks nekā tās. Patiešām lielāku pretstatu būtu grūtāk iedomāties . . .
— Kāds tad bija tās nosaukums?
— Elles ieleja.
— Tagad man ir skaidrs. Lai nolādēts šis telefons! Tas vienmēr sajauc vārdus, kaut arī to nozīme būtu pilnīgi dažāda. Nu vienalga, tagad tu zini šīs vietas nosaukumu. Izsauc Kamelotu!
Viņš to izdarīja, un pie aparata pienāca Kla- renss.' Cik patīkami bija atkal dzirdēt sava zēna balsi! Man bija tāda sajūta, it kā es būtu atgriezies mājās. Mēs apmainījāmies mīļiem sveicieniem.es, izstāstījis par savu neseno slimību, viņam pajautāju:
— Kas no jauna?
— Karalis un karaliene, kā arī daudzi galminieki, šinī pašā stundā dodas ceļā uz jūsu ieleju, lai pielūgtu jūsu atjaunoto avotu, šķīstītos no grēkiem un redzētu vietu, kur pazemes gars bija spļāvis uz debesīm īstas elles liesmas, un, ja jūs ieklausīsieties uzmanīgi, tad dzirdēsiet, kā es klusi smejos un metu jums ar aci, jo es biju tas, kas pēc jūsu pavēles izvēlējas šīs elles liesmas no mūsu krājumiem un jums nosūtīja.
— Vai karalis zina ceļti uz šejieni?
— To nezina nedz karalis, nedz arī kāds cits. Bet puiši, kas jums palīdzēja sagatavot brīnumu, būs viņa ceļveži un norādīs atpūtas un naktsmītņu vietas.
— Kad viņi var ierasties šeit?
— Trešās dienas pēcpusdienā vai drusku vēlāk.
— Kas vēl jauns noticis?
— Karalis ir sācis formēt regulāro armiju, kā jūs to viņam ieteicāt. Viens pulks jau saformēts, arī virsnieki nozīmēti.
— Cik nepatīkami! Es pats to gribēju izdarīt. Visā karaļvalstī ir tikai viena grupa ļaužu, kas derētu par virsniekiem regulārā armijā.