— Tad es neesmu jūs pareizi sapratis. Es domāju, jūs teicāt — ikviens, un to es sapratu, ka ikviens ietver sevi ikvienu, tas ir, katru.
— Katru, kas nāk no dižciltīgas ģimenes un, jo labāk, ja no karaliskas.
— Tā tas tiešām var būt, — piebilda abats, kas te redzēja iespēju samierināt ķildniekus un aizkavēt nelaimi. — Nebūtu ticami, ka tik brīnišķīgas dāvanas kā šīs tiktu ziedotas kaut kādu zemāku radījumu darbības atklāšanai un nevis to, kas dzimuši pie troņa augstajām virsotnēm. Mūsu karalis Arturs
— Vai jūs negribat zināt par viņu? — iekrita starpā burvis.
— Labprāt un būsim jums pateicīgi.
Visus atkal pārņēma godbijība un interese. Ak, šie nelabojamie idioti! Ar visdziļāko aizgrābtību tie sekoja burvja kustībām un skatījās uz mani ar tādu izteiksmi, it ka jautādami: «Nu, luk, ko tu par to teiksi?»
— Karalis ir noguris medībās un pašreiz atpūšas savā pilī ciešā miegā.
— Lai dievs viņu svētī! — teica abats un pārmeta krustu.
— Lai šis miegs atpūtina viņa miesu un dvēseli!
— Un tā tas arī būtu, ja viņš gulētu, — es teicu. — Bet karalis neguļ, viņš jāj.
Atkal bija ķeza, sadūrās divas autoritates. Neviens nezināja, kuram no mums ticēt. Burvis bija nikns un teica:
— Savā mūžā esmu redzējis ne mazums brīnišķīgu pareģu, praviešu un burvju, bet neesmu redzējis nevienu tādu, kas, bezdarbībā sēdēdams, bez burvības vārdiem spētu redzēt lietu būtību.
— Jūs esat dzīvojis mežā un tāpēc daudz zaudējis. Arī es lietoju burvības vārdus, kā to var apliecināt brāļi, bet tikai svarīgos brīžos.
Kad es saku kādu izsmiet, tad mani grūti aizrunāt. Tam puisim nācās pamatīgi pasvīst. Abats jautāja, ka klajas karalim un galminiekiem, un saņēma šādu atbildi:
Visi viņi guļ, noguruma pārņemti, tāpat kā karalis.
Es teicu:
— Tie ir jauni meli. Puse galma pavada laiku izpriecās, un karaliene ar pārējiem galminiekiem nevis guļ, bet gan atrodas ceļā. Jūs varbūt pateiksiet, uz kurieni dodas karalis, karaliene un pārējie galminieki?
— Viņi guļ, kā jau to teicu, bet rīt viņi sāks savu ceļojumu, jo nodomājuši doties uz jūras pusi.
— Un kur viņi atradīsies parīt pie vakara?
— Tālu tālu ziemeļos no Kamelotas, veikuši pusi no paredzētā ceļojuma.
— Tie ir jauni meli, jūs kļūdāties par veselām pusotra simta jūdzēm. Viņu ceļojums nebūs vis pa pusei pabeigts, tas būs galā, un viņi būs šeit, šinī ielejā.
Tas man izdevās! Abats un mūki bija uztraukuma pārņemti, bet burvis galīgi pārskaities. Dzelzs jākaļ, kamēr tā karsta, un es turpināju:
— Ja karalis neieradīsies, velciet mani pie kāķa, ja viņš ieradīsies, tad es jūs tur pamocīšu.
Nākošajā dienā es aizgāju uz telefona centrāli un uzzināju, ka karalis ar svitu izjājis cauri divām pilsētām, kas bija viņam pa ceļam. Tādā pašā veidā es uzzināju par viņa ceļojuma gaitu arī otrajā dienā. Par to es nevienam nestāstīju. Trešās dienas ziņojumi rādīja, ka viņš var ierasties ielejā apmēram pulksten četros pēcpusdienā, ja tādā pašā ātrumā virzīsies uz priekšu. Klosterī nemanīja ne mazāko interesi par viņa ierašanos, nebija redzama nekāda gatavošanās karaļa uzņemšanai. Tas bija pavisam dīvaini. To varēja izskaidrot tikai tā, ka otrs burvis bija centies mani nomelnot. Tā tas arī bija. Es pajautāju kādam savam draugam — mūkam, un viņš atbildēja apstiprinoši. Burvis esot izmēģinājis jaunas burvības un atklājis, ka galms nolēmis nedoties ceļojumā, bet palikt mājās. Padomājiet vien! Cik maza vērtība ir reputacijai šadā zeme! Sie ļaudis bija redzējuši mani veicam vislieliskāko brīnumdarbu vēsturē un arī vienīgo, kas tiem atnesa kādu labumu, bet tomēr viņi bija gatavi ticēt šim dēkainim, kam nebija nekada cita pierādījumā kā tikai viņa paša apšaubāmie vārdi.
10 Marks Tvens
SĀTANA LABAIS VĀRDS
No žurnālā «Harper's Weekly_» redakcijas: «Mums ir pamats domāt, ka zemāk iespiestās, ar Sātana vārdu parakstītās vēstules autors ir Marks Tvens.»
Žurnālā «Harper's Weekly» redaktoram.
Dārgais ser un radiniek!
Reiz par vi aiu reizēm izbeigsim šo tukšo pļāpāšanu! Kristīgo ārzemju misiju Amerikas komiteja katru gadu pieņem manus ziedojumus, kāpēc gan tā atsakās pieņemt mistera Rokfellera ziedojumus? Par to, ka vienmēr un visos laikos «kaunīgie ziedojumi» [11] ir sastādījuši trīs ceturtdaļas ziedojumu labdarīgiem mērķiem, var viegli pārliecināties manās norēķinu grāmatās. Mistera Rokfellera velte ne ar ko neatšķiras no jau minētām. Kristīgo ārzemju misiju Amerikas komitejas bodīti galvenokārt finansē kapi. Pēcnāves ziedojumi, ja vēlaties, «kaunīgie ziedojumi», atzīšanās noziegumos un apzināta jaunu noziegumu pastrādāšana: jo tad, kad nelaiķis nodarbojas ar labdarību, viņš aplaupa savus mantiniekus. Bet vai tiešām misionāri tikai tāpēc nepieņem ziedojumus, ka ziedotāji vainojami vecos un jaunos noziegumos, visbiežāk gan kā vienos, tā otros?
Ar jūsu atļauju es turpina'šu. Apsūdzība, ko sevišķi neatlaidīgi, ļaunprātīgi un nesaudzīgi ceļ pret misteru Rokfelleru, dibinās uz dažādu tiesu instanču pierādījumiem, ka viņa ziedojumus uz visiem laikiem nenomazgājami aptraipījusi zvēresta laušana. Manā valstībā šāda apsūdzība liek visiem tikai pasmaidīt! Jūsu milzīgajā pilsētā taču neatradīsies neviens bagāts cilvēks, kas ik gadus, pienākot nodokļu nomaksas termiņam, nelauztu zvērestu. Visus viņus no galvas līdz kājām klāj desmitkārtīgu melu slānis, viņi, tā sakot, iekalti melu dzelzs bruņās. Ja atrastos kaut viens bagātnieks, ko nevarētu vainot šinī grēkā, es to ar lielāko prieku nopirktu savam retu lietu muzejam, samaksājot par viņu dinozaura cenu.