Pirms trim gadiem es kopā ar jauno Džonu aizbraucu uz viņa svētdienas skolu, kur arī uzstājos, protams, ne ar teoloģiskiem prātojumiem, jo tā būtu sliktas gaumes pazīme, un labu gaumi es stādu augstāk par taisnību. Jāsaka, ka ikviens, kas ierodas svētdienas skolā un tur uzstājas, ar to pašu iegūst tiesības saukties par skolas goda biedru. Tādā veidā es arī kļuvu par skolas goda biedru. Pirms dažām dienām es saņēmu ielūgumu uz skolas goda biedru sanāksmi, kas notiks sakarā ar skolas piecu gadu pastāvēšanas dienas atceri. Tādēļ viņi mani lūdza atbraukt un norunāt dažus vārdus, bet gadījumā, ja man nebūtu iespējams atbraukt, vai es neatsūtītu vēstuli, kura tiktu nolasīta sapulces dalībniekiem.
Tā kā ielūgumu ari bez šī man jau bija pārāk daudz, tad es nosūtīju skolas vadībai šādu vēstuli:
14. martā 1906. g.
Priekšsēdētājam misteram Eduardam M. Tuftam.
Dārgais draugs un kolēģi!
Es tiešām ļoti labprāt būtu piedalījies mistera Rokfellera svētdienas skolas goda biedru sanāksmē (kuru vidū esmu ievēlēts, pateicoties saviem nopelniem), bet padomājis nolēmu labāk neriskēt. Lieta grozās ap Jāzepu. Ja nu pēkšņi sarunas novirzās uz viņu, tad es esmu pazudis, jo mani un mistera Rokfellera uzskati par Jāzepu ir dažādi. Pirms gadiem astoņiem, balstīdamies uz 47. noda|u — «Iziešanu», es ļoti pamatīgi un izsmeļoši izklāstīju savus uzskatus par Jāzepu rakstā, ko ievietoja kāda Ziemeļamerikas avīze un kas vēlāk lika publicēts manu kopoto rakstu 22. sējumā; pēc tam es pievērsos citām problēmām, būdams pārliecināts, ka esmu galīgi atrisinājis jautājumu par Jāzepu un neko neesmu atstājis citiem pētniekiem. Varat paši iedomāties, kāds bija mans sarūgtinājums un pārsteigums, kad es nesen izlasīju avīzē, ka misters Rokfellers no jauna uzsācis savus pētījumus par Jāzepu, nemaz nepadomādams, ka šo jautājumu es esmu reizi par visām reizēm noskaidrojis.
Katra mistera Rokfellera frāze apliecina to, ka viņš neko nezina par Jāzepu. No visa tā es secinu, ka viņš nekad nav lasījis manus rakstus. Tā tas patiešām ir, jo viņa izdevniecībai nodotais raksturojums par Jāzepu stiprā mērā atšķiras no manējā.
Ja viņš būtu izlasījis manus rakstus, tad tas nenotiktu. Viņš uzskata, ka Jāzeps bijis nevainīgs jēriņš, bet tas nav tiesa. Viņš bija- starp citu, izlasiet manu rakstu, un jūs uzzināsiet, kas viņš bija.
Jau gadu simteņiem vēsturniekam Jāzepa personība ir bijusi sevišķi delikātā un sarežģīta problēma. Visiem — izņemot mani. Jo es pētu Jāzepu vēsturisko faktu gaismā, kamēr citi teologi rīkojas pavisam savādāk. Kaut kādu tur pienākuma jūtu mudināti, viņi sak izpušķot un izskaistināt faktus. Ir pat notikumi, ko viņi pilnīgi noslēpj. Bet noslēpto vietā gudro jaunus, sevišķi saistošus, savā iztēlē radītus. Viņi raksta par Jāzepu tā, kā bankrota priekšvakarā banka sastāda oficiālo atskaiti, lai apvestu ap stūri revidentu. Viņi tīšām noslēpj iztrūkumu rādošos skaitļus, to vietā likdami fantastiskas noguldījumu sumas. Var gadīties, ka novirzos no īstenības. Bet, lūk, ko publicēja aizpagājušās svētdienas «New York Times» numurā vēstures zinātnieks un pētnieks doktors Silvermens:
«Zemnieki, laukstrādnieki un gani, kuru eksistence atkarīga no tā, ko dod zeme, vairāk par visiem cieta badu. Lai viņi nenomirtu bada nāvē, Jāzeps pavēlēja pārvietot uz pilsētām lauku iedzīvotājus no viena Ēģiptes gala līdz otra n («Iziešana», 47. nodaļa, 21. dziesma) un deva tur viņiem dzert un ēst. Kamēr viņiem bija sudrabs, viņš deva viņiem barību par naudu, bet, kad sudraba vairs nebija, viņš sāka ņemt kā ķīlu viņu zirgus, sīklopus, liellopus un ēzeļus, bet nepieciešamības gadījumā pat zemi. Un valdība baroja govis, zirgus un citus dzīvniekus, jo citādi tie aizietu bojā. Vēlāk zeme tika atdota atpaka] tās agrākajiem īpašniekiem; viņiem tika dota sēkla, lai viņi varētu apsēties, viņi saņēma tik daudz zirgu* sīklopu, liellopu un citu dzīvnieku, cik vien viņiem vajadzēja, bet par to viņiem vajadzēja atdot valdībai tikai piekto daļu no lopu un labības pieauguma.
Jāzepa plāns izcēlās kā ar valstisku gudribu. tā humanitati. Tas patika faraonam un viņa padomniekiem, un nav nekāds brīnums, ka Jāzepu tādēļ iecēla par visas Ēģiptes vicekarali. Jāzeps veda veiksmīgu ciņu ar visām haizivīm cilvēka izskatā un spekulantiem, kas neražas gados aplaupīja nabadzīgos, nolemdami tos badam un ubaga tarbai. Viņš paņēma ka ķīlu trūkuma cie tēju zemi un lopus un vēlāk viņiem atdeva visu viņu mantu. (Ka personīgu īpašumu?) Par izsniegto ēdienu viņš ņēma no viņiem tikai tirgus cenu. Ja nebūtu ierīkotas valsts noliktavas, kuras Jāzeps tik gaišredzīgi bija pasteidzies uzcelt, tauta pazaudētu visu, kas tai bija, visa zeme nonāktu trūkumā un tūkstošiem ļaužu aizietu bojā, kā tas jau bija noticis agrākajos neražas gados.» Lūk, šeit jums oficiālā bankas atskaite, ko uzkrāsodams un apzeltīdams revidentam sagatavojis doktors Silvermens. Bet, lūk, kas rakstīts par šo pašu notikumu bībelē (kursivs mans).
«Un visā zemē nebija maizes, jo tas bads bija ļoti grūts, tā ka Ēģiptes zeme un Kananas zeme priekš bada nevarēja tverties.
Un Jāzeps sakraja visu naudu, kas Ēģiptes zemē un Kananas zemē atrasta tapa, priekš labības, ko tie pirka, un Jāzeps nesa to naudu faraona namā.
Kad nu tā nauda no Ēģiptes zemes un Kananas zemes izdota bija, tad nāca visi eģiptieši pie Jāzepa un sacīja: dod mums maizi, kādēļ būs mums lava priekšā mirt, kad naudas vairs nevaid.