Tad sacīja Jāzeps: dodiet jūsu lopus, tad es jums došu priekš jūsu lopiem, kad naudas nevaid.
Tad veda tic savus lopus pie Jāzepa, un Jāzeps deva tiem maizi par zirgiem un par sīkiem lopiem, un par vēršiem, un par ēzeļiem, un viņš izmitināja tos ar maizi to gadu par visiem viņu lopiem.
Kad tas gads bija pabeigts, tad nāca tie otrā gadā pie viņa un sacīja uz viņu: mēs neapslēpsim priekš savu kungu, ka tā nauda ir izdota un tie lopi ir uz manu kungu kļuvuši un nenieka ir atlikums priekš mana kunga, kā vien māsu miesas un mūsu tīrumi.
Kādēļ mums postā iet priekš tavām acīm, tik- labad mums, kā mūsu tīrumiem, pērc mūs un mūsu tīrumus par maizi, tad būsim mēs ar mūsu tīrumiem faraonam par kalpiem, un dod sēklu, ka mēs dzīvojam un nemirstam un mūsu zeme nepaliek tukša.
Tad pirka Jāzeps visus eģiptiešu tīrumus priekš faraona, jo tie eģiptieši pārdeva ikviens
savu tīrumu, tāpēc ka tas bads bija grūts tapis pār tiem.
Tā kļuva tā zeme faraona īpašums, un tos ļaudis pārcēla viņš pilsātos no viena Ēģiptes robežu gala līdz otram galam.
Tikai to priesteru tīrumus viņš nepirka, jo tiem priesteriem bija sava daļa no faraona, un tie ēda no savas daļas, ko tiem faraons deva, tādēļ nepārdeva tie savu tīrumu.
Tad sacīja Jāzeps uz tiem ļaudīm: Redz, es esmu šodien jūs un jūsu tīrumus faraonam pircis, redz, še jums sēklas, ka jūs to tīrumu apsējat.
Tomēr ar tiem augļiem tas tā būs, ka jūs to piekto tiesu faraonam dodat un četras daļas jums piederēs to tīrumu apsēt un jums par ēdienu un tiem, kas jūsu namā ir, un par ēdienu jūsu bērniņiem.
Un tie sacīja: Tu esi mūs dzīvus izglābis, lai mēs žēlastību atrodam sava kunga acīs, un mēs būsim faraona kalpi.
Tad iecēla Jāzeps to par vienu tiesu līdz šai dienai pār to eģiptiešu tīrumu, ka faraonam tā piektā tiesa pienāktu, tikai ka to priesteru tīrums vien faraonam nekļuva.» Es pat necentos pieminēt «ķīlu lietas», jo, pēc manām domām, šeit runa iet tikai par noguldīšanu — tikai, diemžēl, Jāzepa kabatā. Un pie tam par pavisam augstsirdīgu un izdevīgu, protams, tikai tādā gadījumā, ja atradīsies ļaudis, kam šāda rīcība šķiet pareiza. Es personīgi nepiederu pie šiem ļaudīm. Es nedomāju, ka Jāzeps deva šiem trūcīgajiem zemniekiem aizdevumu un tikai kā garantiju ņēma viņu zemi un lopus. Man šķiet, ka Jāzeps atņēma viņiem zemi līdz pēdējam akram un lopus līdz pēdējam nagam. Manī neradās pārliecība, ka Jāzeps paņēmis no šiem izsalkušajiem, nelaimīgajiem ļaudīm tikai «taisnīgu tirgus cenu». Nē, es esmu pārliecināts, ka viņš tos aplaupīja līdz pēdējam penijam, līdz pēdējam akram zemes, līdz pēdējai aitai un pec tam ar «taisnīgu tirgus cenu» par maizi un verdzības važām nopirka tautu un tās brīvību. Ja, vai tad var par «taisnīgu tirgus cenu», par jebkuru cenu, kas i/.teikta zeltā, briljantos, banknotēs vai valdības vērtspapīros, nopirkt lielāko cilvēka ieguvumu, to ieguvumu, bez kura dzīve zaudē jebkuru vērtību, — vai var nopirkt brīvību? Jāzeps izturējās augstsirdīgi pret mācītājiem, tas ir viss, ko varu par viņu teikt. Tas bija gudri darīts, jo vēl līdz šai dienai viņi to nav aizmirsuši.
Nē, sirsnīgi pateicos par ielūgumu, bet es baidos braukt, baidos nonākt bīstamā stāvoklī, jo esmu jūtīgs, humāns, viegli aizvainojams cilvēks un necietīšu, ja jaunais Rokfellers, ko es loti cienu, ņems vārdu un atkal sāks izskaistināt Jāzepu.
Ar vislabākiem novēlējumiem
Marks T v e n s,
1906. g. ieraksts svētdienas skolas goda biedrs.
STĀSTS PAR PALAIDNĪGO ZĒNU, KO DIEVS NENOSODĪJA
Reiz dzīvoja palaidnīgs zēns, vārdā Džims. Svētdienas skolas grāmatās palaidnīgiem zēniem vienmēr vārds Džeimss. Bet, cik arī tas nebūtu dīvaini, zēnam, par kuru jums gribu pastāstīt, vārds bija Džims.
Viņam nebija diloņslimas, dievbijīgas mātes, kas labprāt gulētu kapā, ja tik ļoti nemīlētu savu dēlu un nebaidītos, ka pēc viņas nāves ļaudis pret zēnu izturēsies neželīgi. Lielakai daļai palaidnīgo zēnu svētdienas skolas grāmatās ir vārds Džeimss; viņiem ir slimas mātes, kas pirms gulētiešanas liek viņiem skaitīt lūgšanas, skumjas šūpuļdziesmas dziedādamas, ieaijā viņus miegā, viņus skūpsta un raud, uz ceļiem pie viņu gultiņām stāvēdamas.
Tātad šis zēns saucās Džims, un viņa māte nebija slima ne ar diloni, ne citu kādu slimību. Gluži otrādi, viņa bija spēcīga, tukla sieviete, ne visai dievbijīga, un nemaz neuztraucās par Džima gaitām. Viņa pat teica, ka zaudējums nebūtu liels, ja Džims lauztu kaklu.
Pirms gulētiešanas Džims vienmēr saņēma no mātes pliķi. Atejot no viņa gultiņas, māte viņu neapveltīja ar skūpstu, bet gan ar krietnu dunku.
Kādreiz šis palaidnīgais zēns nočiepa pieliekamā atslēgu un, ielīdis tajā, pamatīgi pieēdās ievārījumu. Lai māte nepamanītu iztrūkumu, viņš piepildīja burku ar darvu. Pēc šī nedarba viņu nepārņēma bailes un iekšeja balss viņam neteica: «Vai tad drīkst neklausīt vecākus? Tas taču ir grēks! Kur nonāk palaidnīgs zēns, kas apēdis visu savas labās mātes ievārījumu?» Džims nekrita ceļos, nezvērēja, nesolījās laboties, negāja priecīgs, ar atvieglotu sirdi pie mātes atzīties un izlūgties piedošanu, lai māte būtu viņu svētījusi ar pateicības un lepnuma asarām. Nē! Tā tas notiek tikai grāmatās, bet ar Džimu viss bija savādak. Viņš apēda ievārījumu, nosaukdams to par «pirmās šķiras rijamo», pēc tam piepildīja burku ar darvu un smiedamies teica, ka «pamatīgi nostrādāts» un ka «vecene kļūs traka un sāks brēkt», kad to atradīs. Kad viņa nedarbs atklājās un Džims stūrgalvīgi noliedza savu vainu, māte viņu krietni nopēra — tad gan raudāt vajadzēja viņam un nevis mātei. Jā, apbrīnojami savāds zēns šis Džims, ar viņu viss notika ne tā kā ar palaidnīgajiem Džeimsiem skolas grāmatās.